Dermatīts ir vispārīgs termins, ar kuru apzīmē dažādas iekaisuma reakcijas ādā. Tas nav vienas slimības nosaukums, bet gan apzīmējums klīniskām izpausmēm, kurām var būt atšķirīga izcelsme, mehānisms un norise. Klīniskajā praksē ar dermatīta jēdzienu saprot gan atopisku, gan alerģisku, gan kontakta, gan kairinājuma izraisītu ādas iekaisumu gadījumus, un katrs no tiem veidojas atšķirīgu faktoru ietekmē.
Šī iemesla dēļ, dermatīta kontekstā, nav iespējams runāt par vienotu vai universālu pieeju, tostarp arī fitoterapijā. Augu izmantošana tradicionālajā medicīnā ir balstīta uz noteiktu vielu grupu iedarbību un to mijiedarbību ar organisma fizioloģiskajiem procesiem, nevis uz diagnozes nosaukumu kā tādu.
Dermatīts kā iekaisuma reakcija, nevis izolēta ādas problēma
Āda ir sarežģīts orgāns ar barjeras, imūnās aizsardzības, termoregulācijas un sensoro funkciju. Dermatīta gadījumā šīs funkcijas tiek traucētas, un iekaisuma process bieži vien nav lokāls tikai ādā. Tas var būt saistīts ar imūnās sistēmas reakcijām, vielmaiņas īpatnībām, gremošanas trakta stāvokli, mikrobioma izmaiņām vai ilgstošu kairinājumu no ārējās vides.
No fitoterapijas skatpunkta tas nozīmē, ka ādas izmaiņas tiek vērtētas kā organisma kopējā stāvokļa atspoguļojums, nevis kā izolēts simptoms, kuru iespējams “apslāpēt” ar vienu konkrētu līdzekli.
Fitoterapijas pieeja dermatīta gadījumā
Tradicionālajā augu medicīnā dermatīta tipa ādas stāvokļi netika klasificēti pēc mūsdienu dermatoloģiskajām diagnozēm. Vērtējums balstījās uz novērojamiem procesiem – iekaisumu, mitrumu, sausumu, ādas sabiezēšanu, niezi, plaisāšanu – un attiecīgi tika izvēlētas augu grupas ar noteiktām fizikāli ķīmiskām īpašībām.
Svarīgi uzsvērt, ka šāda pieeja nav ārstēšanas shēma, bet gan empīrisks skatījums uz to, kā augu sastāvā esošās vielas var ietekmēt noteiktus procesus organismā.
Gļotvielas saturoši augi
Gļotvielas satur polisaharīdus, kas veido aizsargslāni uz ādas virsmas, palīdzot mehāniskai aizsardzībai un kairinājuma mazināšanai. Dermatīta kontekstā gļotvielas palīdz saglabāt ādas mitrumu un barjeras funkciju. Šie augi ilustrē principu, kā vielu grupas ietekmē ādu, un to lietošana var būt gan ārēja, gan iekšķīga, atkarībā no konkrētā auga.
Ārstniecības alteja (Althaea officinalis) – sakne satur polisaharīdus, aizsargslānis uz ādas; ārīgi un iekšķīgi.
Meža malva (Malva sylvestris) – lapas un ziedi satur gļotvielas; ārīgi un iekšķīgi.
Parastā māllēpe (Tussilago farfara) – ziedi satur gļotvielas un flavonoīdus; galvenokārt, ārīgi.
Lielā ceļteka (Plantago major) – lapas ar polisaharīdiem; ārīgi un iekšķīgi.
Parastā kāršroze (Alcea rosea) – ziedi satur gļotvielu; galvenokārt ārīgi.
Miecvielu augi
Miecvielas ietekmē ādas virsmas struktūru, savelk audus un modulē virsmas mitrumu. Šie augi ilustrē, kā vielu grupas var regulēt ādas virsmas īpašības, daži tiek lietoti gan ārīgi, gan iekšķīgi atkarībā no vajadzības.
Parastais ozols (Quercus robur) – miza satur miecvielas; galvenokārt ārīgi.
Melnā upene (Ribes nigrum) – lapas ar miecvielām; ārīgi.
Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia) – lapas satur miecvielas un flavonoīdus; ārīgi.
Nokarenais bērzs (Betula pendula) – miza un jaunie dzinumi satur miecvielas; ārīgi.
Fenoliskie savienojumi un flavonoīdi
Fenoliskie savienojumi piedalās oksidatīvā stresa regulācijā, sniedzot antioksidatīvu fonu ādas iekaisumiem. Šie augi parāda, kā vielu grupas var nodrošināt antioksidatīvu atbalstu. Lietošana var būt gan ārēja, gan iekšķīga, atkarībā no konkrētā auga.
Ārstniecības kliņģerīte (Calendula officinalis) – ziedi satur flavonoīdus un fenolskābes; ārīgi.
Divšķautņu asinszāle (Hypericum perforatum) – ziedi un lapas satur flavonoīdus; ārīgi un iekšķīgi.
Ārstniecības kumelīte (Matricaria chamomilla) – ziedi ar apigenīnu un fenolskābēm; ārīgi.
Rozmarīns (Rosmarinus officinalis) – lapas satur fenolus un flavonoīdus; galvenokārt, iekšķīgi.
Ārstniecības melisa (Melissa officinalis) – lapas ar flavonoīdiem; iekšķīgi.
Rūgtvielu augi
Rūgtvielas tradicionāli tiek saistītas ar gremošanas sistēmas regulāciju un netiešu ietekmi uz ādas stāvokli. Šie augi ilustrē principu, kā vielu grupas, lietojot iekšķīgi, var ietekmēt ādas veselību.
Rūgtā drudzenīte (Gentianella amarella) – sakne satur rūgtvielas; iekšķīgi
Vērmele (Artemisia absinthium) – lapas un ziedi; iekšķīgi.
Parastais biškrēsliņš (Tanacetum vulgare) – ziedi ar rūgtvielām; iekšķīgi.
Meiteņu zeltpīpene (Tanacetum parthenium) – lapas satur rūgtvielas; iekšķīgi
Ēterisko eļļu augi un sensibilizācijas risks
Ēteriskās eļļas ir bioloģiski aktīvi savienojumi ar izteiktu iedarbību, un dermatīta kontekstā tās prasa īpašu piesardzību. Šie augi ilustrē principu, kā aktīvās vielas var ietekmēt ādas mikrovidi, taču ir svarīgi atcerēties sensibilizācijas risku. Lietošana ir, galvenokārt, ārīga, dažiem augiem arī iekšķīga.
Lavanda (Lavandula angustifolia) – satur ēteriskās eļļas; galvenokārt ārīgi.
Timiāns (Thymus vulgaris) – satur timolu; ārīgi.
Piparmētra (Mentha piperita) – satur mentolu; ārīgi.
Rozmarīns (Rosmarinus officinalis) – satur cineolu un flavonoīdus; ārīgi un iekšķīgi.
Parastā raudene (Origanum vulgare) – satur ēteriskās eļļas; galvenokārt ārīgi.
Fitoterapijas robežas dermatīta gadījumā
Dermatīts var būt saistīts ar infekcijām, sistēmiskām slimībām, autoimūniem procesiem vai profesionāliem riskiem. Šādos gadījumos fitoterapija nevar aizstāt medicīnisku diagnostiku vai ārstēšanu un var tikt vērtēta tikai kā papildinošs skatījums uz organisma reakcijām.
Īpaša piesardzība nepieciešama akūtu, progresējošu, strutainu vai sāpīgu ādas iekaisumu gadījumā, kā arī situācijās, kad ādas izmaiņas pavada vispārēji simptomi.
Noslēgumā
Dermatīts nav viendabīgs stāvoklis, un arī fitoterapijā nav vienotas pieejas, kas būtu piemērojama visiem ādas iekaisuma veidiem. Augu izmantošana tradicionālajā medicīnā balstās uz vielu grupu īpašībām un to ietekmi uz organisma fizioloģiskajiem procesiem, nevis uz diagnozes nosaukumu.
Šāds skatījums prasa kritisku domāšanu, individuālu izvērtējumu un skaidru izpratni par robežām, kur beidzas empīriskā pieredze un sākas nepieciešamība pēc medicīniskas iejaukšanās.
Piezīme: Augi šeit minēti kā ilustrācija vielu grupu iedarbībai uz ādu; tas nav lietošanas ieteikums vai recepte.