Nārbulis birztalu
MELAMPYRUM NEMOROSUM

    

Viengadīgs, pusparazītisks augs ar smalku un neattīstītu sakni, kura spēj pieķerties saimniekauga saknei un patērēt tā uzņemtās vielas un ūdeni. Auga augums ir tieši saistīts ar to, kādam saimniekaugam tam izdevies pieķerties. Par saimniekaugu var būt koki un krūmāji, kā ieva, egle, alksnis, lazda, priede un pat zāles- kumeļpēda, ganu plikstiņs, podagras gārsa, lakači u.c. Uz alkšņa saknes, birztalu nārbulis nereti izaug pat 60cm liels, tai pat laikā pieķēries pie viengadīgiem augiem, tas izaugs labi ja 15cm liels. Augs vizuāli ir ļoti pievilcīgs, kā jau tas ir redzams attēlā. Un šim augam piemīt vēl kāda unikāla īpašība- tā sēklas satur maisiņu kurā iekšā ir ēteriskās vielas, kuras patīk skudrām, tās tad arī naski birztalas nārbuļa sēklas iznēsā pa apkārtni.

Tautas medicīna, dziedniecībā izmanto visu birztalas nārbuļa virszemes daļu, kā arī tā augļus. Augu ievāc tā ziedēšanas laikā sākot no maija līdz septembrim. To vai nu nogriež vai izplūc ar visu sakni. Augu žāvē apēnotā vietā, laukā vai labi vēdināmā telpā. To var gan siet buntītēs un pakarināt, vai plānā kārtā izklāt uz sietiem. Augļus- sēklu kārbiņas sāk gatavot no jūlija.

Augs satur 9 flavonoīdus un apmēram 5 fenolkarbonātskābes. Starp tām kafijas skābe, hlorogēnskābe, ferulskābe, luteīns, hiperozīds, kvercitrīns, cinarozīds. Flavonoīdu daudzums birztalu n;arbulī svārstās no 0.04-2.3%.. Augā atrastas arī alkaloīdu un iridoīdu pēdas, steroīdu saponīni, sāls, cietes, pektīns, cukurs, ieskaitot ksilozi, maltozi, glukozi un dulcīta glikozīdu. Sēklas satur toksisko glikozīdu aukubīnu (rinantīns). Auga ziedos ir atrodams līdz 0.6% askorbīnskābes, bet lapās līdz 1%.

Ārstnieciskā nozīme

Birztalu nārbulis ir perspektīvs augs, kuru varētu pakļaut farmakoloģiskiem pētījumiem. Eksperimentos birztalas nārbuļa nostādinājums uzrāda, ka tas pastiprina parasimpātisko inervāciju, rada nomierinošu efektu, attālināti atgādinot traknvilizātoru iedarbību. Auga ekstraģētie preperāti rada neiroleptisku, kardiotonisku, sedatīvu, hipotenzīvu un pretdrudža iedarbību. Eksperimentāli noteikts, ka augs ir derīgs epilepsijas sākumu stadiju ārstēšanai, vēlākās epilepsijas stadijās birztalas nārbulis palīdzēs mazināt pret drudža līdzekļu devas.

Tautas medicīnā birztalu nārbulis savu vietu ir atradis jau sen. Augam tiek piedēvētas daudz vērtīgu īpašību. Nostādinājumus lieto, lai ārstētu hipertoniju, sirds slimības, kuņģa un zarnu slimības. Birztalas nārbuļa tēju vāra, lai mazinātu galvas reiboņus, epilepsijas lēkmes, neiralģijas.

Augu novārījumus lieto arī kompresēs un vannās, lai ārstētu kašķi, diatēzi, autiņbiksīšu radītos iekaisumus, ādas tuberkulozi, dažāds etioloģijas izsitumus, reimatismu un ekzēmas. Svaigu augu liek uz brūcēm, lai tās ātrāk dzītu.

Nav ieteicams lietot

Birztalu nārbulis ir indīgs augs un tas nav kaitīgs tikai mājlpopiem. Pārdozējot birztalas nārbuli ir novērojama miegainība, vājums, vemšana un caureja, un kas pats bīstamākais, augs vājina sirds darbību. Pirms lietot birztalas nārbuli, ir obligāti jākonsultējas ar speciālistu un stingri jāievēro tā noteiktās devas. To nekādā gadījumā nedrīkst dot bērniem, grūtniecēm, mātēm laktācijas periodā un slimniekiem ar sirds nepietiekamību.

Lasīt par lielo nātri ->

 .