Mušmire sarkanā
AMANITA MUSCARIA

Sarkanā mušmire ir mikorizas veidojoša sēne. Augļķermeņi ir liela izmēra, ar centrālo kātu, sākuma attīstības stadijā, klāts ar kopējo pārsegu.

Sēnes cepure ir gaļīga, līdz pat 20cm diametrā, sākumā lodveida, pieaugot kļūstot plakana un pat izliekta. Sēnes miziņa ir spilgti sarkana vai oranži sarkanīga, paliekot sēnei vecāka tā nedaudz izbalē. Sēnes cepures mala gluda vai robota. Uz sēnes cepures atrodas daudz baltu vai dzeltenīgi baltu pārslu. Sēnei pieaugot, šīs pārslas lietus var arī noskalot. Lapiņas gaiši dzeltenas, vecākiem eksemplāriem dzeltenas. Sēnes mīkstumam nav izteiktas smaržas.

Sēnes kāts līdz 20cm garš, 2-3.5cm diametrā, cilindriskas formas, tuvāk pamatnei tas ir bumbuļveidīgs/ olformas, tuvāk cepurei dobjš. Uz kāta izvietots balts vai dzeltenīga toņa gredzens. Bumbuļveida pamatne ir saaugusi maisveida formas maksti. Kāta pamatne klāta ar vairākās rindās izklātām, baltām kārpiņām.

Sarkanai mušmirei ir noteiktas dažādas varietātes:

  • var. muscaria, tipiskā sarkanā mušmire ar baltām pārslām;
  • var. flavivolvata, sarkana, ar dzeltenām līdz dzelteni baltām pārslām;
  • var.alba, reti sastopama sēne, ar baltu līdz sudrabainu cepuri, klāta baltām pārslām, citādi līdzīga klasiskajai formai;
  • var.formosa, cepure dzeltena līdz oranži dzeltenai ar dzeltenīgām vai dzeltenbrūnām pārslām un kātu;
  • var.guessowii, dzeltena, līdz oranžas krāsas cepuri, īpatnība, ka cepures centrs izteikti oranžs līdz sarkans;
  • var.persicina, sārta līdz oranžai, tai ir vāji izteikts gredzens vai pat neesošs;
  • var.regalis, brūna līdz pat zeltaina cepure, pārslas un gredzens ar dzeltenu toni. Vieni šo sugu uzskata, kā A.Muscaria varietāti, citi par atsevišķu sugu.

Sarkanās mušmirēs ir atrasta: ibotēnskābe, muscimols (viela, kura rodas ibotēnskābes dekarboksilēšanās rezultātā), muskarīns, oranži sarkanais pigments muskarufīns (viela, kura veidojas ibotēnskābes dekarboksilēšanās rezultātā UV staru ietekmē), muskazons, kā arī holīns (~0,58% no svaigas), putrescīns, betaīns, etilamīns, muskaridīns, muskoflavīns, amavadīns, sticolobīnskābi, acetilholīns, sēņu tropintoksīns, ēteriskās eļļas, fermenti, ksantīns, izoleicīns, leicīns, alanīns, asparagīns, treonīns, lipīdi (galvenokārt, brīvās taukskābes), glicerofosfoholīns, acetāti, 4uridīns, adenozīns, aminobutirāts, 6-hidroksinikotināts, hinolināts, UDP-ogļhidrāts un glicerīns, formiāts, fumarāts, trehalozes, α- un β-glikoze un nelielos daudzumos bufotenīns, hiosciamīns, atropīns un skopolamīns. Sarkanajā mušmirē tika atklāti seši metabolīti, malāts, sukcināts, glikonāts, N-acetilētie savienojumi (NAC), tirozīns un fenilalanīns. Vēlāki pētījumi norādīja, ka sēnē hiosciamīna, atropīna, skopolamīna un bufotenīna nav! Tomēr, klasiski tiek norādīta bufotenīna esamība, tāpēc rakstā pieminēsim arī to!

Muskarīns

Muskarīns tika atklāts tālajā 1869 gadā, ilgu laiku tika uzskatīts par sarkanās mušmires halucinogēno sastāvdaļu. Muskarīns uzbudina holinerģiskos receptorus, kuri ir izvietoti uz postsimpātiskajām dažādu orgānu šūnu membrānām, postganglionāro holinerģisko nervu galiem. Šos receptorus sauc par M receptoriem jeb muskarīna receptoriem. Vielas, kuras iedarbojas uz šiem receptoriem sauc par muskarīnveidīgām jeb M- holinomimētiķiem, savukārt, vielas, kas nomāc to darbību, sauc par M-holinoblokātoriem. Raksturīgs M-holinoblokātors ir atropīns.

Muskarīna daudzums sarkanajā mušmirē ir mazos daudzumos (0.0002-0.0003% svaigas sēnes masas). Ir arī sēnes, kuru sastāvā šī viela ir ievērojami lielākās koncentrācijās, piemēram, Inocybe erubescens , Clitocybe dealbata vai Clitocybe rivulosa. Līdz ar to sarkanajā mušmirē esošais muskarīns praktiski nespēj radīt saindēšanos.

Pamata toksīni sarkanajā mušmirē ir muscimols un ibotēnskābe (amino-(3- hidroksizoksazol-5-il)- etiķskābe vai amino-(3okso-2,3- dihidroizoksazol-5-il)- etiķskābe. Ibotēnskābe un muscimols ir vidēji 0,18% no sausu sēņu svara

Muskarīns nesabrūk vārīšanās procesā, taču tas no sēnes nonāk ūdeni. Tāpēc divkārša vai trīskārša sēnes novārīšana ar ūdens noliešanu, ļauj no šī elementa praktiski pilnībā atbrīvoties.

Žāvējot sarkanās mušmires cepurītes, muskarīns tajās saglabājas, taču tā tās tiek turpmāk lietotas pa 2-3 cepurītēm, muskarīna daudzums, kurš nonāk organismā ir tik niecīgs, ka tiek pilnībā noslēpts ar halucinogēno sastāvdaļu iedarbību. Ņemot pēc dažādiem avotiem, tad nāvējošā deva muskarīna ir 5-15kg svaigās sarkanās mušmires cepurītēs.

Muscimols un ibotēnskābe tika atklāta XX gadsimta vidū. Neatkarīgi Anglijas, Japānas un Šveices pētnieki noteica, ka tieši šīs vielas rada toksisko un halucinogēno iedarbību, ne muskarīns. Abas vielas sēnē ir izvietotas nevienmērīgi. Lielākā koncentrācija ir atrodama cepurītēs, zemāka gredzenā, vēl zemāka sēnes kātā.

Lielāka daļa ibotēnskābes no organisma tiek izvadīta ar urīnu (vidēji pēc 20-90 minūtes). Lietojot tīru ibotēnskābi urīnā muscimols nav atrodams, taču lietojot mušmiri, urīnā ir atrodams muscimols.

Ibotēnskābe

Ibotēnskābe ir ķīmisks savienojums, kurš ir sastopams dažādu mušmiru augļķermeņos. Kopā ar muscimolu, tā ir viena no galvenajām aktīvajām vielām sarkanajā, panteras un citu sugu mušmirēs.

Tai piemīt psihoaktīva un neirotoksiska iedarbība. Ibotēnskābe kopā ar muscimolu rada spēcīgu insekticīdu iedarbību. Pēc ķīmiskās struktūras tā ir aminoskābe, kura satur heterociklisku izoksazola kodolu.

Ibotēnskābi pirmo reizi atklāja japāņu zinātnieks 1964 gadā, tajā pašā gadā tika noteikta arī tā ķīmiskā struktūra un jau 1965 gadā tā tika mākslīgi sintezēta. Ibotēnskābe spēji pārvar hemoencefalītsko barjeru un rada halucinogēnu iedarbību. Pēc aptuveni 1h, lietojot 50-90mg preparāta ir novērojama histērija, eiforija, halucinācijas, miegainība, depresija, ataksija, liela spēka esamības sajūta, nepietiekama muskuļu koordinācija, konvulsijas. Efekts novērojams 3-4h, ar tālāk ejoša efekta paliekām 10-24h. Šī viela spēj traumēt motoro sistēmu, radot ilglaicīgas lēkmes, kuras līdzinās epilepsijas lēkmēm. Paģiru efekts pēc skābes lietošanas nav.

Žāvējot sarkanās mušmires cepurītes (nedrīkst pārsniegt 80C), ibotēnskābe dekarboksilējas līdz muscimolam- galvenajai halucinogēnai sarkanās mušmires sastāvdaļai. Muscimols ir atrodas sarkanajā, panteru, dzeltenajā un karaliskajā mušmirē, kopā ar muskarīnu, muskazonu un ibotēnskābi. Muscimols ir ibotēnskābes dekarboksilācijas produkts ( iegūst, galvenokārt, žāvējot mušmires) un kā halucinogēns tas ir 5-10 reizes spēcīgāks, kā ibotēnskābe.

Ibotēnskābe un muscimols pēc savas ķīmiskās struktūras ir radniecīgi un diviem pamata CNS neiromediātoriem: glutamīnskābei un gamma- aminosviestskābei (GABA). Muscimols ir spēcīgs, selektīvs GABA receptoru agonists, ibotēnskābe neselektīvs agonists glutamāta NMDA- receptoru hipokampa neironiem, kuri atbild par vispārējo neironu aktivitāti. Tieši šī īpatnā mijiedarbība rada ibotēnskābes un muscimola psihoaktīvo un toksisko iedarbību. Muscimols ir galvenais “vaininieks” psihoaktivitātei. Ibotēnskābe iedarbojas uzbudinoši uz nervu šūnām un palielina tajās kalcija jonu saturu, tai mirklī tiek nomākta glutamāta pārvade.

Valda uzskats, ka ibotēnskābe, tāpat kā muscimols ietekmē monoamīnu (noradrenalīns, serotīns, dofamīns) saturu smadzenēs tik pat spēcīgi, ka LSD. NMDA receptoru aktivizācijas mirklī notiek toksiska slāpekļa monoksīda izstrāde, kas rada šūnu bojāeju un smadzeņu audu izjukšanu.

Mušmirē ir vēl viens toksīns halucinogēns- muskazons. Tas ir atrast tikai Eiropā augošajās mušmirēs un tiek uzskatīts par produktu, kurš veidojas sabrūkot ibotēnskābei, ultra violeto staru ietekmē. Pēc struktūras tā arī ir aminoskābe, taču salīdzinājumā ar ibotēnskābi un muscimolu, tās nozīme ir neliela no farmakoloģiskā viedokļa.

Muskarufīns

Oranži- sarkanais pigments, kurš darbojas kā antibiotiķis. Muskarufīns nelielos daudzumos pastiprina iekšējo dziedzeru darbību, palielinot organisma kopējo tonusu. Iedarbojas arī pret onkoloģiskām saslimšanām.

Muskazons

Ibotnēnskābes sadalīšanās produkts ultra violetā starojuma ietekmē. Sarkanajā mušmirē sastopams mazos daudzumos. Psihoaktīvā ietekme minimāla.

Bufotenīns (vēlāki pētījumi norādija, ka šī savienojuma sēne nav)

Bufotenīns ir viela no triptamīnu klases. Pēc struktūras līdzīgs serotonīnam- svarīgs zīdītāju smadzeņu neirotransmiters. Tas ir alkaloīds, kurš ir atrasts arī krupju ādā, dažu sugu mušmirēs, dažos augos, amfībijās un zivīs.

Bufotenīns ir viena no indes sastāvdaļām, krupjiem no Bufo dzimtas. Šo krupju indi, kura satur bufotenīnu un citas aktīvās vielas, cilvēki gadu simtiem lieto netradicionālās medicīnas vajadzībām. Protams, šo krupju āda arī tiek lietota, kā narkotisks līdzeklis.

Bufotenīns ir atrasts bālajā, sarkanajā, panteras, dzeltenajā un citās mušmirēs. Bufotenīns ir radniecīgs tādām vielām, alkaloīdiem, kā psilocīns, dimetiltripamīns un 5MeO-DMT. Bufotenīnam un tā atvasinājumiem ir halucinogēna un paralizējoša iedarbība, turklāt arī palielina asinsspiedienu.

Der zināt, ka arī bufotenīnam piemīt halucināciju radošas īpašības, taču lietojot to orāli, šādu efektu nesastapsiet. Tas vienkārši nespēj uzsūkties organismā. Orāli tas neiedarbosies līdz 50mg, venozi līdz 20mg, injicējot muskulī līdz 40mg. Piemēram, Amanita citrina uz 100kg sēņu satur 7gr bufotenīnu. Bufotenīns no organisma izdalās vidēji 8-12h laikā. Ir noteikts, ka cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, urīnā var noteikt bufotenīnu (ko arī dara veicot analīzes depresijai, šizofrēnijai u.c. saslimšanām), tas ir dabīgs serotīna metabolisma produkts. 

Pieminu, bufotenīna iedarbības spēju uz organismu, jo tas nereti ir sastāvdaļa dažādiem afrodīzijiem- stimulātoriem! Attiecīgi, balstoties uz šo informāciju, der saprast, ka mājas apstākļos, veidojot ekstraktus, afrodīzija efektu panākt būs neiespējami. Ekstraktā veidosies ne tikai bufotenīna koncentrācija, bet arī citu vielu, kuras var radīt pavisam citas sekas!

Der pieminēt, ka sarkanā mušmire un tās tuvi radinieki ir aktīvi vanādija bioakumulātori. Vanādijs atrodas augļķermeņos, kā metālorganisks savienojums, saukts par amavadīnu. Pētījumi par šīs vielas pielietošanu nav veikti.

Tradicionālā medicīna

Eiropā jau daudzus gadsimtus sarkano mušmiri izmanto, ne tikai lai cīnītos ar mušām, bet arī ārstnieciskam nolūkam. Nostādinājumi un kompreses no šīs sēnes palīdz dziedēt brūces, sasitumus, tikt galā ar reimatisma radītajām sāpēm, kuņģa slimībām, nervu sistēmas slimībām, dziedzeru audzējiem, tuberkulozi un daudzām citām slimībām.

Pētījumu rezultāti norāda, ka sēnes cepurītes miziņā ir antibiotiska viela muskarufīns- ugunīgi sarkanais pigments, kurš bremzē audzēju attīstību. Ārstnieciskas īpašības ir ar sēnes mīkstumam.

Tautas dziednieki no sarkanās mušmires, pēc tam arī oficiālās medicīnas pārstāvji, iemācījās gatavot preparātus ar kuru palīdzību var novērst asinsvadu spazmas, ārstēt galvas smadzeņu sklerozi, hronisku angīnu un pat tādas smagas slimības, kā horeju un epilepsiju, dažāda veida vēzi un tuberkulozi. Šie preparāti tika testēti arī oficiāli, taču ne visās valstīs tie guva atzinību, jo iegūtais materiāls ir stipri toksisks.

Sarkanās mušmire alternatīvajā medicīnā tiek izmantota, lai ārstētu praktiski visas iespējamās saslimšanas un veselības problēmas.

Nav zināms, no kurienes cilvēkiem radās zināšanas par sarkanās mušmires ārstnieciskajam iespējām. Visticamāk, cilvēki pārņēma zināšanas vērojot savvaļas dzīvniekus un mājdzīvniekus, kuri uzturā lietoja tās, lai ārstētu sev slimības un atbrīvotos no zarnu parazītiem.

Daudzi zinoši veterinārārsti, sarkano mušmiri pievieno mājdzīvnieku kombinētajai pārtikai, uzskatot, ka tas palīdz dzīvniekiem uzturēt veselību labāk, kā lietojot medikamentus.

Šobrīd, visplašāk sarkano mušmiri ārstniecībā izmanto tieši Austrumu Eiropā, no kurienes visdrīzāk arī ir cēlušās tās lietošanas pirmsākumi.

Ārīgi mušmiri lieto ziežu un izvilkumu veidā, lai ārstētu čūlas, trūces, apdegumus un apsaldējumus, audzējus un vēža radītas čūlas, ādas slimības un ekzēmas. Ziedes un izvilkumus izmanto, lai mazinātu sāpes muskuļos, kaulos, locītavās, jostasvietā un sāļu nogulsnēšanās gadījumā. Bet der zināt, ka pēc pētījumiem noteikts, ka lai arī mušmire var atsāpināt locītavu, tā neiedarbosies uz to ārstnieciski.

Ārīgi sarkano mušmiri var lietot nebaidoties saindēties, tā ir gana efektīva un uzticama. Sarkanā mušmire ir efektīva brūču dziedēšanai. Ir iespējams paņemt svaigas sarkanās mušmires cepurīti, samīcīt un ar apsēju siet tieši uz brūces, jau pēc pāris stundām brūce sāks spēji dzīt. Ārīgi sarkano mušmiri lieto arī dažādu acu problēmu novēršanai- redzes pasliktināšanās, konjunktivīts, plakstiņu iekaisums, tuvredzība un katarakta. Ar sarkanās mušmires preparātiem var ārstēt arī sāpes ausīs, iekaisumus un tūsku.

Sarkano mušmiri arī lieto iekšķīgi un pamatā pret visu. Sarkanā mušmire ir panaceja pret visām iespējamajām veselības problēmām, sākot ar organisma stiprināšanu, beidzot ar dažādām smagām saslimšanām. Iekšķīgi, visbiežāk lieto spirta un šņabja izvilkumus. Šodienā, aiz vien vairāk un vairāk popularitāti iegūst "Mikrodozings".

Šeit varētu rakstīt slimību sarakstu, kuras var izārstēt lietojot sarkano mušmiri, taču pārrakstīt medicīnas rokasgrāmatu šeit būtu nepraktiski. Tāpēc vieglāk ir lasīt pašu medicīnas rokasgrāmatu un apzināties, ka mušmire var palīdzēt lielākoties no visām tajā minētajām problēmām. Pie kādas vairāk, pie kādas mazāk! Jāsaprot, ka arī sarkanā mušmire nav burvju sēne, kura spēj atrisināt visas cilvēces problēmas.

Ievākšana ārstnieciskam nolūkam

Ievāc, kā jaunas (vēl neatvērušās), tā arī nobriedušas sēnes, visas to augšanas sezonas laikā. Labākais variants, kā sēni uzglabāt ir žāvēšana un iepakošana vakuuma iepakojumā. Tāpat var veidot dažādus, spirta un eļļu ekstraktus,

Pārtikas nozīme

Pēc jaunākajiem pētījumiem ir noteikts, ka sarkanajā mušmirē ir sastopamas vairāk kā 10 indīgas vielas (muskarīns, muskardīns, holīns, betaīns, putrescīns u.c.) un toksīnu halucinogēnu (ibotēnskābe, muskazons un muscimols). Spēcīgākie sarkanās mušmires toksīni ir muskarīns un muskardīns, kuri iedarbojas uz parasimpātisko nervu sistēmu. Un, ja sarkanajā mušmirē muskarīna būtu daudz, kā tas ir citās sēnēs, tad sarkanā mušmire būtu stipri bīstama sēne. Cilvēkam nāvējošā muskarīna deva ir 0,5gr. Taču, sarkanajā mušmirē muskarīns ir tikai 0.0002-0.0003% no kopējās, svaigās masas. Attiecīgi, nāvējošā deva ir 5-15kg svaigu sēņu, kas viennozīmīgi šo sēni izslēdz no stipri indīgo sēņu saraksta.

Der zināt, ka sarkanajā mušmirē esošās bioloģiski aktīvās vielas stipri variē pēc to koncentrācijas. Tas saistās ar sēnes augšanas klimatiskajiem un ģeogrāfiskajiem apstākļiem. Turklāt vielu koncentrācija atšķirās arī vienas sēnes ietvaros. Piemēram, pavasara mušmirēs toksīnu saturs var atšķirties 10 reizes, ja salīdzina ar rudens mušmirēm.

Saindēšanās ar sarkano mušmiri ir ļoti, pat ļoti reti novērojama, jo šo sēni sajaukt ar citām sēnēm ir praktiski neiespējami, tās raksturīgā izskata dēļ. Dažādos avotos min, ka visbiežāk ar šo sēni saindējas bērni, kuri to ir apēduši, kamēr vecāku nav klāt. Pamata simptomi nav jāgaida ilgi, tie parādās 0.5-2h laikā (parasti pēc 30-40 minūtēm. Parādas slikta pašsajūta, vemšana, sāpes vēderā, sāk asarot acis, aizdusa, spēcīga sviedru un siekalu izdale, acu zīlīšu sašaurināšanās. Smagu saindēšanās gadījumā ir arī krampji, caureja, vispārīgs vājums, sirds ritma traucējumi. Nāves gadījumi nav reģistrēti, tie parasti veidojas pēc principa “Viena tante teica!” Ir atrodams viens nāves gadījums, kurš reģistrēts ar 1897. gadu. Pamatā visi nāves gadījumi saistās ar zaļo un bālo mušmiri.

Parasti avotos, sarkano mušmiri iekļauj pie indīgajām sēnēm un tas tiek darīts parasti ar labu nolūku, lai cilvēki nebāž mutē visu ko atrod, citreiz autors vienkārši baidās nonākt nelāgā situācijā, ja piemēram, uzrakstīs ka viss ir droši, kāds saēdīsies un atstiepsies.

Visbiežākā saindēšanās ir novērojama cilvēkiem, kuri nodarbojas ar dažādām specifiskām garīgajām praksēm un nodarbojas ar etnobotāniku vai vienkārši mīl halucinogēnus.

Jeb kurā gadījumā mūsdienu medicīnas iespējas jau ir tik tālu attīstītas, ka vieglā veidā kupē sarkanās mušmires saindēšanās sekas. Praktiski visas sarkanajā mušmirē esošās vielas ir ūdenī šķīstošas vai daļēji šķīstošas- vārīšana un ūdens noliešana, praktiski neitralizē sēnes toksiskumu. Žāvēšana, savukārt, pastiprina sarkanās mušmires psihoaktivitāti, jo tās laikā mazāk efektīvā ibotēnskābe, kļūst par daudz efektīvāko muscimolu.

Pašlaik pilnīgi droši var minēt, ka sēnes 2-3 kārtēja novārīšana pa 15 minūtēm un ūdens noliešana padara sarkano mušmiri par pilnīgi drošu ēdamu sēni. No žāvētas mušmires tiek gatavoti arī spirta izvilkumi, kuriem piemīt spēcīgs tonizējošs efekts.

Eiropas sarkanā mušmires ir toksiskākas par Amerikas sarkanajām mušmirēm, turklāt Japānā tā skaitās normāla ēdamā sēne.

Izteiktākā sarkanās mušmires īpatnība ir tāda, ka nav paredzams tās iedarbības efekts. Saistīti ar augšanas vietu, sezonu, paveidu vai ģeogrāfisko sarkanās mušmires rasi, augļķermeņu attīstības stadiju, kā arī lietojamā daudzuma un arī attieksmes pret sarkano mušmiri, kā indīgām vai neindīgām sēnēm, iedarbības efekts var būt sākot no tā neesamības vai vieglām vēdergraizēm, līdz pat krampjiem, miegainības, asinsspiediena pazemināšanai, spēcīgas siekalu un sviedru izdales, dzirdes un redzes halucinācijām, straujām garastāvokļa maiņām, eiforijas, relaksācijas, ataksijas un līdzsvara zaudēšanai.

Smagu saindēšanos gadījumā var rasties arī delīrijs (apziņas izmaiņas), kurš izpaužas līdzīgi, kā alkoholiķiem, pēc smagām dzeršanām. Vēl stiprāku saindēšanos gadījumā mēdz būt nervu lēkmes un tuvu komatozs stāvoklis.

Simptomi ir novērojami 30-90 minūtes pēc sarkanās mušmires lietošanas un ir noturīgi, vidēji 3h, kaut arī tie var atgriezties pāris dienu ietvaros. Galvenokārt, simptomi pilnībā izzūd pēc 12-24h.

Tev varētu interesēt arī :

  1. Sarkanās mušmires "Mikrodozings";
  2. Sarkanās mušmires ekstrakts eļļā.

Lasīt par sarkstošo mušmiri->