Pēdējos gados Latvijā pieaug lāču skaits – to klātbūtne vairs nav reta parādība. Lāči tiek novēroti ne tikai nomaļos pierobežas mežos, bet arī tuvāk apdzīvotām vietām. Tas rada bažas gan zinātniekiem, gan lauku iedzīvotājiem, gan arī ikvienam, kas regulāri apmeklē mežu – īpaši ogošanas un sēņošanas sezonā. Ņemot vērā to, ka citviet pasaulē – Kanādā, ASV, Rumānijā un Itālijā – lāči ir sastopami regulāri, mēs varam mācīties no šo valstu pieredzes, kā droši sadzīvot ar šo lielo plēsēju.

Lāči parasti izvairās no cilvēkiem, taču ir noteikti apstākļi, kuros tie kļūst bīstami. Visbiežāk, sastapšanās ar lāci notiek nejauši – cilvēks mežā klusi pārvietojas, lācis viņu nav pamanījis, un abi pēkšņi ir pārāk tuvu. Vislielākie riski rodas vasaras beigās un rudenī, kad lāči aktīvi barojas, gatavojoties ziemas miegam. Ja šajā laikā cilvēks ieiet lāča barošanās teritorijā – ogu, sēņu vai kritušu augļu pilnā vietā – var notikt bīstama sastapšanās. Īpaši piesardzīgi jābūt, ja lācis atrodas kopā ar mazuļiem – māte ir ļoti aizsargājoša un var kļūt agresīva pat bez tieša apdraudējuma. Un ir vēl viens bīstams mirklis, tā ir ziema- lācis, kurš nav aizgājis gulēt. Sastapšanās ar šādu lāci, ir praktiski 100% uzbrukums no tā, jo lācis ir izbadējies un zaudējis daudz spēka- lācis, viennozīmīgi, izmantos iespēju Jūs nomedīt.

Lai samazinātu sastapšanās risku, cilvēkam būtu jādara viss, lai lācis viņu pamana jau no attāluma. Tas nozīmē pārvietoties pa mežu trokšņojot – runājot, svilpojot vai klabinot metāla priekšmetus. Ideāls variants ir pie somas piekabināt metāla krūzīti un blakus tai metāla karoti vai kādu breloku, kas radīs papildus skaņu pārvietojoties. Pieredze no Kanādas rāda, ka grupā pārvietojošies cilvēki daudz retāk sastop lāčus nekā vientuļnieki. Tāpēc, dodoties mežā, vēlams to darīt vismaz divatā, vēl labāk – grupā.

Svarīgi ir arī nepievilināt lāčus. Viņu oža ir neticami asa – līdz pat vairākiem kilometriem. Tādēļ pārtika, ko līdzi ņemam mežā, jāglabā noslēgtos traukos vai hermētiskās somās. Nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt pārtiku vai pārtikas atliekas mežā vai teltīs, ja tajās nakšņo. ASV un Kanādā ir populāri lāču izturīgi, hermētiski pārtikas konteineri – arī Latvijā tas varētu kļūt aktuāli, ja lāču skaits turpinās augt.

Tomēr, ja sastapšanās notiek, svarīgākais ir saglabāt mieru. Nedrīkst skriet prom – tas lāci var provocēt uz vajāšanu. Vislabāk ir apstāties, saglabāt taisnu stāju un nesteidzīgi atkāpties, skatoties uz dzīvnieku, bet ne acīs un mēģiniet nenovērsties no tā. Ja lācis sāk tuvoties, īpaši noderīgs var būt lāču piparu spreja balons – tas ir efektīvāks par šaujamieročiem un būtiski samazina nopietnu traumu risku. Protams, jārēķinās, ka šie baloni nav lēti un tiem ir derīguma termiņš. Dažādas sprādzienu raisošas skaņu ierīces lāča tuvumā izmantot nav ieteicams, tas lācī tieši var radīt interesi un izprovocēt to uzbrukt.

Ja lācis tomēr uzbrūk, rīcība atkarīga no situācijas un lāča uzvedības. Ja uzbrukums šķiet aizsardzības reakcija – piemēram, ja esat pārsteidzis māti ar mazuļiem – labāk ir nokrist zemē, aizsargāt galvu un kaklu ar rokām, nekustēties, izlikties mirušam. Parasti šādos gadījumos uzbrukums ir īss. Taču, ja uzbrukums šķiet mērķtiecīgs un ilgstošs – īpaši, ja dzīvnieks izskatās izbadējies – vienīgā iespēja ir cīnīties. Veiciet sitienus sejā un degunā – lāča visjūtīgākajos punktos. Ir reāli dokumentēti gadījumi, ka cilvēki ir izdzīvojuši pēc šādas rīcības- protams, tas jau ir izmisuma solis, kad īsti vairs nav ko zaudēt un jāķeras pie pēdējā salmiņa.

Dažās Eiropas valstīs, piemēram, Rumānijā un Itālijā, sabiedrība ir pielāgojusies dzīvei lāču tuvumā. Rumānijā nesen pat tika palielināts atļautais nomedījamo lāču skaits pēc vairākiem uzbrukumiem cilvēkiem. Savukārt, Itālijas ciemats Pettorano sul Gizio kalnos ir veiksmīgs piemērs lāču un cilvēku līdzāspastāvēšanai. Tur ieviesti lāču droši atkritumu konteineri, elektriskie žogi un plaša sabiedrības izglītošanas programma, kas būtiski samazinājusi riskus un nelaimes gadījumus.

Latvijā šādas sistēmas vēl tikai veidojas, tāpēc šobrīd vislielākā atbildība gulstas uz pašiem meža apmeklētājiem. Zināšanas un piesardzība ir svarīgākie instrumenti, kas palīdzēs saglabāt gan cilvēku, gan dzīvnieku drošību. Mēs ieejam viņu teritorijā – tāpēc mums jāprot tajā uzvesties cieņpilni un gudri.