Dabas veltes- placebo!

Es taču nebūšu pirmais, kurš pateiks ka ārstniecībā izmantotās dabas veltes sniedz tikai un vienīgi placebo efektu? Protams, ka tā nav un diemžēl, nejaukā zinātne to ir pierādījusi jau vairākus simtus gadus atpakaļ, kad sāka radīt pirmos, teiksim farmācijas līdzekļus. Un pat ja tie ne visi strādāja veselības uzlabojoši un dažkārt, iedarbojas pat nāvējoši- tas vien apstiprināja, ka tie nerada placebo efektu. Placebo efekts ir tāds, kuram nav ne kāda fizikāli ķīmiska iedarbība uz cilvēku, vismaz ne kopējo stāvokli uzlabojoša un arī ne pasliktinoša. Iedarbība vairāk ir iedomāta, garīga.

Bet ir sarežģīti šodienā pierādīt, šī placebo efekta neesamība, jo tā ir reālu cilvēku pieredze un šie cilvēki tā arī uzskata. Protams, tas ir vieglākais ceļš, ne ņemt un iedziļināties tēma. Līdzīgi, kā visu problēmu risinājums mūsu zemītē ir “Atlaijst saimu!”

Protams, mēs ar Tevi šajā tēmā iesim dziļāk un mēģināsim saprast, kāpēc rodas šāds uzskats, ka ārstniecība ar dabas veltēm ir bezjēdzīga, tā rada tikai placebo efektu un tam līdzīgi, gan jau esat arī paši dzirdējuši dažādus viedokļus.

Lai atvieglotu lasīšanas procesu- te varam uzrakstīt arī noslēguma tēzi: “Visa problēma ir dabas velšu adekvātā uztverē!” Tas tā, vidēji cilvēks lasa ap 170 vārdiem, tālāk sāk zust koncentrācijas spēja.

Bet ja esi izturīgāks, tad turpināsim!

Sāksim ar kādu situācijas modelēšanu, kuru zina ikviens, kurš šajā jomā strādā un jebkurš cilvēciņš, kurš ir otrpus “letei”.

Izdomāsim, kādus mistiskos tēlus- piemēram, Ilze un Grieta. Ilze daudzus gadus, nu pieņemsim, divus, aktīvi darbojas ar tējiņām, zālītēm, ziedītēm un eļļiņām. Visu ko nezina pamato ar garīgo viedumu, dieva svētību un eņģeļu balsīm galvā. Principā nozares profesionāle. Un otrā pusē ir Grieta, piemēram, ar reaktīvo caureju un nepievēršam uzmanību, ka tādas nav, bet Grieta tā jūtas, citiem nav, viņai ir.

Grieta, protams, ir norūpējusies un viņai vajag risinājumu! Kur atrast atbildes? Kā būt un kā plūdoni apturēt? Un te zilganajā ekrānā parādās Ilze, skaisti ietinusies lina paltrakā, iebridusi pļavā līdz kulei, es domāju, tai kulei, kurā zālītes lasa. Bildes div’ duči, no vienas pļavas, visās pozās, lai labi var redzēt profesionalitāti un grāciju.

Grieta, protams, ilgi nedomādama un nekautrēdamās, dod zināt Ilzei par savu likstu, i bildi atsūta, i pakomātā solās ielikt paraugu. Un te aktivizējas Ilze,  iesaka priedes čiekuru, ne iespraust, bet vārīt. Lai nodambē visu ko var nodambēt, no tējas protams. Tur tak tanīni, kādi nav svarīgi, galvenais, ir un vēl kas mistisks un neizskaidrojams, jo to nevar izskaidrot, to esot jāsajūt ar serdi un dvēseli. Un ja nestrādā, tad neesi gana čiekura cienīgs.

Un tagad šo patieso stāstu izanalizēsim!

Grietai ir veselības problēma, kuru iespējams, radīja veca siļķe, bet iespējams, ka tas ir rezultāts, piemēram, piecām citām hroniskām saslimšanām ar kurām Grieta sirgst jau no jaunības. Un viņas organismam nav citu variantu vairs, kā uzsākt reaktīvo caureju, jo vajag attīrīties, viss ir tik ielaists, ka tas jau ir kaut kāds ārpus kārtas stāvoklis un jau galējās sekas.

Ilze to neņēma vērā un visbiežāk, tieši tā arī notiek, ka Ilzes to neņem vērā, jo zināšanu vienkārši nav un tas mazākais, nav arī izpratnes! Papildus viņa izvēlējās līdzekli, nezinot par Grietu neko, tikai vienu, konkrētu stāvokli, kas iespējams sagraus Grietai veselību vēl vairāk, iespējams, nedos neko- jo problēma nav tur, kur Grieta skatās, bet dziļāk. Ilze nezina, ka tanīni arī mēdz būt dažādi, var būt hidrolizējamie un var būt kondensētie un to iedarbība un apstrāde atšķiras. Ilze nezina, vai Grieta paralēli nelieto, kādus preparātus, iespējams, pat tādus kas mijiedarbojas ar vārītu čiekuru. Turklāt, Ilze ir izlasījusi kādā grāmatā čiekura vērtīgo vielu sastāvu, bet grāmata nepateica, ka katru vielu izgūst savādāk, vārot iegūst vienu līdzekli, nostādinot karstā ūdenī citu, ieliekot spirtā atkal citu un pat ja ieliek degvīnā, iegūst atkal citu līdzekli- ar citām īpašībām. Katrā no šīm formām būs pavisam citi aktīvie elementi vai kā minimums citi dominēs.

Labi, man apnika dzejot. Es ticu ka principā jau saprati par ko es saku! Šādas situācijas arī rada šādu viedokli par ārstniecības dabas veltēm. Tās ne nestrādā, bet cilvēks uz tām nespēj paskatīties adekvāti, kaut ko fantazē un izdomā, iesaka vēl citam, glābj un ārstē caur komentāru. Gatavo izejvielas nepareizi, gala produktu kaut kādu, piedēvējot tam tādas īpašības, kuras tam nemaz nav, jo izmantota ir nepareiza sagatavošanas forma.

Piemēram, tāds svaigākais ar ko strādāju, divšķautņu asinszāle- tajā ir tāds elements, kā hipericīns. Tā ir tā viela, kas rada foto toksicitāti, padara cilvēku jūtīgu pret ultra violeto starojumu, līdz pat smagiem ādas šūnu bojājumiem. Bet praktiski neviens neiedziļinās, ka šo vielu var izgūt ar spirta palīdzību, eļļā tas izdalās minimāli un ūdenī neizdalās praktiski nemaz. Attiecīgi, lai sačakarētu sev ādu ir jālieto (iekšķīgi) asinszāles tinktūra un jāiet sauļoties, lietojot eļļu iekšķīgi vai ārīgi, šāds efekts praktiski nebūs un dzerot asinszāles tēju, šāda efekta nebūs vispār, nu tā ka nemaz. Bet izlasām ka augā ir hipericīns, tā pieņemam, ka ja lietosim divšķautņu asinszāli, jeb kādā formā, mēs to uzņemsim.

Es šajā nozarē strādāju praktiski jau 20 gadus, 10 gadus no tiem es veidoju šo projektu, jo vajadzēja to visu kaut kā apkopot, krāt un papildināt un pie viena, kāpēc arī nepadalīties publiski, ar šo savdabīgo piezīmju kladi. Un ir ekstra, ekstra jāpacenšas, lai es konsultētu veselības jautājumos. Vai es to varu? Pilnīgi mierīgi! Vai es to daru? Nē! Tikai tāpēc, ka es ļoti labi saprotu, ko nozīmē palīdzēt cilvēkiem ar ārstniecības dabas veltēm, tāpēc es to vienkārši atstāju katra paša rokās. Sevi, katrs mēs zinām un varam arī izsecināt, kā palīdzēt! Ir daudz informācijas, mācamies, izprotam un laime garām nepaies.

Īstenībā, man vienkārši nav ne laika, ne vēlēšanās, katrā cilvēkā individuāli iedziļināties, veidot sakarības un vilkt ārā patiesos cēloņus veselības stāvoklim. Un tad ir vēl otra puse, izstrādāt pareizu stratēģiju, kā sakārtot veselību vai vismaz atgriezt atpakaļ pieņemamā stāvoklī.

Visus šos gadus es lasu, pētu, mācos, mācos un vēlreiz mācos. Tas ko redzat lapā ir ļoti vispārīga informācija, jo es labi saprotu, ja sākšu rakstīt par to, ko es pētu...tad te nebūs divi lasītāji, kā tagad, bet  es viens. Tā līdzībās izsakoties, mājas lapā, katrs apraksts ir kā par unikālu un individuālu planētiņu, es pētu jau to visu kā vienu lielu, vienotu sistēmu, kurā katra planētiņa mijiedarbojas viena ar otru, veido ko jaunu un spēj ietekmēt cilvēku jau savādāk. Mājas lapa ir kā labs starta punkts, kurā skatīties un veidot tālāk savus izziņas ceļus, kā vieta kur atrast ar ko sākt.

Katru izstrādi ko redzat lapā, tās nav salikta tāpat vien- visas receptes ir izplānotas un pie tām ir strādāts... ilgākā ziede, kuru izstrādāju ir aptuveni gads. Protams, ne dienu no dienas, bet kamēr atradu no visām apkārtējām iespējām, kā un ko pareizi salikt kopā un tad testēt, testēt un testēt, lai tā apstiprinātu ieceri. Un jo dziļāk es eju, jo labāk es saprotu, ka es nezinu praktiski neko un to man pierāda praktiski jeb kura izstrāde, kura vienmēr izmet ko pavisam negaidītu. Protams, negaidītais pēc tam tiek izpētīts un atklāts, kāpēc tā, bet neplānotais parādās tāpat.

Viss tas skrupulozais darbs ar pareizu ievākšanu, apstrādi, sagatavošanu, visu robežu ievērošana un tā tālāk, tas viss nav tā pat vien. Protams, varam vienmēr piesaukt omes un viņu dzīves līdz sirmiem 24 gadiem. Bet šodienā ir zinātne un to, lai arī kritiski ir jāņem vērā, vienmēr atstājot vietu nezināmajam. Mēs esam kļuvuši zinošāki, mums ir daudz vairāk iespēju un pats skumjākais, ja mūsu mazbērni piesauks mūs, kā autoritātes šajā nozarē- paskatieties, kas tajā notiek! Un ignorēs jau viņu laiku iespējas un zināšanu iespējas!

Te arī ir viss tas placebo efekts un ka dabas veltes nestrādā. Viss īstenībā ir daudz vienkāršāk, problēma nav dabas veltēs. To es saku droši!

Vārīts jauno priežu čiekuru sīrups!

Patiesība par priežu čiekuru sīrupu: vai tas tiešām ir tik vērtīgs, kā apgalvo?

Pēdējo gadu laikā Latvijā vērojama strauja interese par jauno priežu (Pinus sylvestris) čiekuru sīrupu, kas tiek tirgots kā dabisks imunitātes stiprinātājs, klepus un gripas līdzeklis. Jūnija sākumā cilvēki masveidā dodas mežā ievākt zaļos čiekurus, kurus pēc tam ilgi vāra (bieži 2–3 stundas), pievieno cukuru un iegūto masu piedāvā kā dabisku alternatīvu farmaceitiskiem preparātiem. Taču vai šis sīrups patiesi saglabā čiekuru vērtīgās īpašības? Un ko mums stāsta bioķīmija?

Kas ir atrasts jaunajos priežu čiekuros?

Jaunie čiekuri (pirms sāk pārkoksnēties) satur:

• Ēteriskās eļļas – galvenokārt, monoterpēni (piemēram, α-pinēns, β-pinēns, limonēns), kas nodrošina antiseptisku un pretiekaisuma efektu, īpaši elpceļu slimībās.
• Fitoncīdi – dabiskie antimikrobiālie savienojumi, kas palīdz augam aizsargāties pret mikroorganismiem.
• C vitamīns (askorbīnskābe) – svarīgs antioksidants un imunitātes stimulators.
• Flavonoīdi – pretiekaisuma un asinsvadu tonizējošas vielas.
• Sveķvielas un tanīni – ar dezinficējošu un pretsāpju efektu.
• Organiskās skābes un mikroelementi.

Tieši šīs vielas rada iemeslu čiekurus izmantot dabas medicīnā – elpošanas ceļu attīrīšanai, imunitātes stiprināšanai un iekaisumu mazināšanai.

Kas notiek vārīšanas laikā?

Lai iegūtu čiekuru sīrupu, čiekurus parasti vāra 2–3 stundas, bieži metāla katlā un cukura šķīdumā. Šis process būtiski izmaina bioloģiski aktīvo vielu saturu:

• Ēteriskās eļļas (piemēram, α-pinēns, limonēns):

Jau pie 40–60 °C sāk izgarot. Pie 100 °C un viršanas procesā lielākā daļa tiek zaudēta jau pirmajās 10–20 minūtēs.

1 stunda viršanas ≈ gandrīz pilnīgs zudums. Tikai neliels aromāts var palikt sīrupā.

• Fitoncīdi (antibakteriālie savienojumi):

Ļoti nestabili oksidācijai un siltumam, izzūd ātri.

Pie 100 °C pēc 30–60 minūtēm to aktivitāte būtiski samazinās, daži savienojumi ir pilnībā degradēti.

• C vitamīns (askorbīnskābe):

Sāk noārdīties pie 60 °C, viršanas laikā pēc 20–30 minūtēm tas ir praktiski iznīcināts.

Pēc 1 stundas C vitamīna faktiski nav.

• Flavonoīdi:

Daļa ir karstumizturīga, taču ilgstoši vārot cukura šķīdumā arī šie savienojumi denaturējas vai oksidējas.

1 stundas vārīšanas laikā daļa flavonoīdu var saglabāties, bet daudzums ir ievērojami samazināts.

• Sveķi un tanīni:

Relatīvi izturīgi. Daļa paliek sīrupā, bet tie nav primārie terapeitiskie savienojumi elpceļu ārstēšanā.

Gala sīrups satur:

• Cukuru un nelielu daudzumu tanīnu/sveķu.

• Dažas karstumizturīgas minerālvielas, kas gan nav specifiski vērtīgas šajā kontekstā.

• Praktiski nav ēterisko eļļu, C vitamīna, flavonoīdu vai fitoncīdu – tie ir zuduši vārīšanas procesā.

Bet kāpēc strādā?

1. Placebo efekts

Cilvēks tic, ka dabīgs līdzeklis viņam palīdzēs – un tas tiešām aktivizē organisma pašregulācijas mehānismus. Pat ja organisms būtu izārstējies arī bez sīrupa (piemēram, viegla saaukstēšanās), tad uzlabojums tiek attiecināts uz sīrupu, nevis uz dabisko atveseļošanās gaitu.

2. Laiks dziedē

Elpceļu slimību, gripas, saaukstēšanās vai klepus simptomi bieži mazinās dabiski 5–10 dienu laikā. Ja cilvēks šajā periodā lieto čiekuru sīrupu, viņš var justies labāk – bet tas nav sīrupa nopelns, bet gan organisma normāla atveseļošanās.

3. Cukurs un silts šķidrums – simptomu atvieglošana

Tātad simptomātiska atvieglošana ir iespējama, bet tas nenozīmē ārstniecisku efektu uz infekciju vai imunitāti.

4. Tradīciju spēks un “dabīguma” ilūzija

Tautas tradīcijām ir liels svars – ja produkts ir “no meža”, “no bērnības atmiņām” un “dabīgs”, cilvēki automātiski pieņem, ka tas ir arī efektīvs. Tas ir kognitīvais aizspriedums, kas bieži aizvieto pierādījumus ar sajūtām.

5. Sociālais apstiprinājums

Cilvēks, kurš nopircis vai pats pagatavojis sīrupu, grib ticēt, ka tas bija tā vērts. Ja citi arī saka, ka "palīdzēja", viņš nevēlas būt izņēmums un arī apstiprina labo pieredzi – reizēm pat neapzināti.

6.  Uzlabojumi no citiem faktoriem

Bieži vien cilvēki vienlaikus lieto arī citus līdzekļus – tējas, siltumu, atpūtu, vitamīnus. Uzlabojums rodas no kopējā dzīvesveida uzlabojuma, nevis tieši no sīrupa.

Kopsavilkums:

Atsauksmes ir vērtīgas kā sajūtu atspoguļojums, bet tās nenozīmē zinātniski pierādītu iedarbību. Sajūta, ka kaut kas “palīdz”, var būt patiess pārdzīvojums – taču tas nav tas pats, kas objektīva bioloģiska efektivitāte.

Tāpēc dabas zinātnes un empīriskā pieredze ir jāskatās kopā, bet kritiski.

Noslēgumā

Lai gan priežu čiekuru sīrups ir pievilcīgs pēc garšas un izskata, tā kārtējā popularitātes vilnī nereti pazūd patiesība par tā reālo ārstniecisko nozīmi. Vārīšanas laikā zūd tieši tās vielas, kuru dēļ čiekuri vispār tiek ievākti. Līdz ar to šāds sīrups kļūst par desertu, nevis ārstniecības līdzekli.

Atgādinājums!

Gatavojoties aktīvajai dabas velšu sezonai ir nepieciešams ņemt vērā dažus sīkumus, kuri lieti noderēs vēlāk.

Es, protams, stāstīšu par sevi, bet ticu, ka tas noderēs arī Jums! Es dalīšos pieredzē, kura jau ir pietiekami ilga.

Sākt katru sezonu ir nepieciešams ar visa inventāra sakopšanu, jo pēc tam sezonā ko atrast, sasūtīt vai salabot ir, visnotaļ, sarežģīti, kad vajag šodien un uzreiz.

Nepieciešams pārskatīt un salabot nepieciešamības gadījumā ir meža drēbes, zābakus. Pārskatiet mežam vai pļavām paredzēto apģērbu vai tam nav nepieciešama labošana un vai pēc ziemas viss vēl aizvien der pēc izmēra. Apģērbu darbam var atrast dažādos Latvijas militāro drēbju interneta veikalos vai mednieku veikalos. Tāpat arī ir laba vieta, kur nosacīti lētāk var ko sameklēt www.roba.ee ,viss nāks no Igaunijas ar Itellas starpniecību. Esmu sūtījis arī pats, viss atnāk. Zābakus, var piemeklēt arī tepat Latvijā, kādā no darba apģērbu veikaliem. Pie viena piemērīt un palūkot vai der. Ja zābaki vēl aizvien ir labā stāvoklī, aiznesiet tos līdz vannai un pielejiet tos ar ūdeni. Tā lai nenošļakstītu zābaku no ārpuses. Vieglā veidā pārbaudīsiet vai zābaki nav cauri. Var zābakus arī pieliet ar ziepūdeni, pie viena arī izmazgāsiet. Ja zābaki ir veseli, tos var žāvēt, ja nav tad skatīties iespēju saremontēt. Ko es no sevis iesaku, nopērciet kādā būvmateriālu veikalā silikona aerosolu, to ar kuru apstrādā mašīnai durvju gumijas ziemā. Un nopūtiet zābakus no ārpuses, tas nodrošinās, ka gumija būs elastīgāka, nesāks kalsts un plaisāt. Šādu procedūru varat atkārtot vairākas reizes sezonā, tas paildzinās zābaku mūžu. Ja, protams, tiem ir noslodze, ja nav liela noslodze, tad pietiks ar vienu apstrādes reizi.

Laikus apskatiet savus pret ērču un pret odu repilentu krājumus, pie nepieciešamības laikus jau papildiniet. Galvas segas ar sietiņiem un tādus aizsardzības līdzekļus kas Jūs pasargās mežā no dažādu parazītu uzbrukumiem.

Nākamais solis ir darba instrumenti. Katram tie ir savi, bet tiem ir jābūt darba kārtībā. Parasti standarts dabas velšu vācējam ir vienas dārznieka šķērītes un nazītis. Ideālais stāvoklis tiem ir jauns, attiecīgi sakopšana ir nepieciešama tāda, lai instruments būtu tuvu jauna stāvoklim. Nomazgāt, satīrīt, uzasināt un saeļļot. Pat ja instrumenta metālisko daļu pēc visām procedūrām noslaucīsiet ar salveti, kura ir samitrināta ar augu eļļu, instruments kalpos ilgāk. Šo eļļošanas procedūru var atkārtot vairākas reizes sezonā, bet īpaši rudenī, kad instruments iet uz ziemas guļu. Nažus, kādus vien vēlaties, gan izskatā, gan cenā varat atrast www.lamnia.com , šķērītes var paguglēt vai aiziet uz kādu būvmateriālu veikalu un nopirkt kādas patīk un der. Kaut lētāk iznāks ieguldīties un nopirkt Okatsune, ARS vai Falco firmas, var šķist ka dārgi, bet reizi gadā pirkt Fiskaru pa 30 eiro, kuru jau ir jāpārasina izņemot no iepakojuma sanāks ilgtermiņā dārgāk. Ja ņemat Okatsuna, tad ziniet, kopšana būs specifiskāka, jo veidotas no korozijai pakļauta metāla. Ja zināt, ka nekopsiet šķērītes pēc katras lietošanas reizes, tad skatieties Falco, tās pamatā ir no nerūstošiem materiāliem. Ir jāsaprot, kas ir tas ko vēlaties paši. Pats strādāju ar okatsune šķērītēm un tās pirku https://www.arboristshop.lv/ un https://www.haveatree.com/ .

Nākamais ir grozi. Šogad, sapratu ka dabūt mežam grozus ir viens no sarežģītākajiem, ko vispār var izdomāt. Ērtākā versija mežam ir skalu grozi, ideāli, ja plēstu skalu grozi. Bet tos dabūt ir teju vai neiespējami, tāpēc ir vērts pastaigāt pa gada tirgiem. Pītie grozi arī ir variants, taču ja tie ir neliela izmēra. Ja strādājat mežā ar lieliem groziem, tad pītu grozu iznest no meža ir daudz sarežģītāk, kā skalu grozu. Grozu jāpērk ir to apskatot, nesūtiet tos nekādā gadījumā. Apskatiet apstrādi, apskatiet kvalitāti un formu. Skalu groziem īpašu vērību pievērsiet stūriem vai tie nav jau saplaisājuši un plūksnaini pērkot. Skalu groziem ir arī svarīgi, kad tos nopērkat, tos apstrādāt ar lineļļu, kuru varat nopirkt kādā būvmateriālu veikalā. Nebeicējiet, neapstrādājiet ne ar kādiem citiem ķīmiskus savienojumus saturošiem līdzekļiem, pilnībā pietiks vienu reizi pirms sezonas tos saeļļot. No klūgām pītos grozus, pat nezinu kā var kopt, īsti smērēt ar eļļu tos pat nav vērts, tie paši par sevi ilgāk iztur. Zinu, ka agrāk pirms sezonas klūgu grozus slīcināja. Tad vilka ārā no ūdens un ļāva tiem saulītē nožūt, tādi atgriežot tiem elastību un noņemot liekus spriegumus materiālā. Protams, ja labs grozs mājās stāv, var padomāt, kā to sakopt pirms sezonas, lai tas ilgāk kalpotu.

Tāpat pavasara ietvaros ir svarīgi sakārtot žāvēšanas vietu un uzglabāšanas traukus. Žāvēšanas nojumes, dehidrātorus, striķus bēniņos utt. Visu vajag satīrīt un lai tas viss jau ir rīt gatavs darbam. Pie viena svarīgi ir sakārtot uzglabāšanas taru, jo tādi likvidēsiet vecos krājumus, kuri savu jau ir nodzīvojuši.

Kopumā tas arī ir viss, bet iespējams, ko piemirsu. Pats pamatprincips ir sakārtot visu to ar ko strādāsiet, lai nav jādomā tai mirklī, kad jau gatavojaties braukt uz mežu, pļavām, upēm utt. Ļoti labi saprotu, ka kāds uz mežu var iet arī sandalēs, izmantot spaiņus grozu vietā, no ērcēm un odiem nebīties, lai vai kā arī to visu vajag sakopt.

No zīlītēm tas nepaglābs!

Ir atnācis pavasaris un aizvien vairāk un vairāk cilvēku dodas uz mežu, kāds meklēt briežu ragus, kāds jau vāc pirmos pumpurus, skaras un citus labumus, tāpat arī drīz jau sāksies pārtikā lietojamas pavasara sēnes. Tāpēc parunāsim par meža zvēriem, kurus varat sastapt mežā un cik ļoti tie Jūs apdraud.

Skatos mednieki aizvien un aizvien cilvēkus biedē, ka ja Tevi nesaplosīs nekontrolēts lācis, tad viennozīmīgi, to izdarīs nekontrolēti vilku bari un pat ja veiksmīgi no tiem izvairīsieties, tad kļūsiet par upuri kādam izsalkušam un nekontrolētam lūsim. Un pat ja tie neaizvilks uz savu migu plosīt. Tad riebīgās zīlītes ‘jej bogu’ Tevi nonārstos. Pa ziemu tās alka speķīti, šobrīd alkst kaisles.

Bet nu tā kā mēs neesam ieinteresēti šaut, tad parunāsim, kā ir doties uz mežu un cik ļoti riskējat ar savu veselību. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, pats šausmīgākais un bīstamākais ko varam sastapt mežā ir ērce. Tā spēj nodrošināt mums piedzīvojumus uz visu atlikušo mūžu. Un lasot, tajos Jūsu internetos, kādas sekas mēdz būt no ērču pārnēsātajām slimībām, tad nākas secināt, ka mežā satikts lācis, pat lācene ar bērniem būtu daudz humānāki. Tieši ērce ir tā radībiņa, no kuras ir vērts sargāties un par kuru piedomāt. Kā aizsargāt sevi, esam jau iepriekš skatījuši. Neko jaunu nepastāstīšu.

Kā ir ar zvēru satikšanu mežā!?

Pa mežiem vazājos, cik vien sevi atceros. Piramīdas vēl nebija uzceltas, kad jau pirmo grozu ar čagu nesu ārā no meža. Principā sen! Un tā acu pret aci neesmu saticis nevienu zvēru. Redzējis esmu, kā tālumā no manis aizbēg stirnas, briežu bari, kā cūku bars aiznesas no manis 50 m attālumā. Ar mašīnu braucot, kāds pārskrien pāri ceļam- stirna, briežu govs, lapsa. Vienu reizi ejot pa mežu, kādi 10m no manis aizgāja garām cauna vai kas no tiem viedīgajiem, izmēros kā kārtīgs kaķis. Pat nepaskatījās uz mani, savā nodabā gāja uz cirsmu, es meklēju lielākas un mīkstākas dadžu lapas, tā nu nozudām viens no otra skatu punkta.

Kad notiek biežākās tikšanās ar meža zvēriem? Atbilde ir pavisam vienkārša, tad kad meža zvērs nav informēts par Jūsu klātesamību. Nebaidieties mežā uzvesties skaļi. Ideālā gadījumā ja ejat divatā, nekautrējieties sarunāties. Ejot, kāpiet uz izkaltušiem zariem. Un kas arī nav mazsvarīgi, atbraucot uz mežu, izkāpjot no mašīnas, mazliet piecērtiet durvis vai bagāžnieku. Vairums zvēru zina, ko nozīmē mašīna un laikus jau notinās.

Neviens meža zvērs, neskaitot zīlītes, nealkst Jūs satikt. Neskaitot slimus zvērus- tie arī nealkst Jūs satikt, bet var arī no Jums nebīties. Plus ir gadījumi, kad zvēri ir pieraduši pie cilvēka. Esmu tepat piepilsētā vizinājies ar riteni gar mežmalu. Un lapsa (bez trakumsērgas) stāvēja ceļa malā un tai lēni pabraucu garām 2m attālumā. Paskatījāmies viens uz otru un neko, ne man radās vēlme tai iekost, ne tai man. Ticu, tā kā tuvumā ir arī mazdārziņi, tad lapsa ir vienkārši pieradusi pie cilvēkiem, iespējams, kāds vēl piebaro. Bet mežā šādas situācijas ir maz ticamas. Ja nu vienīgi, kāds slims zvērs.

Bet ja nu tomēr, satiekat kādu zvēru mežā, tā pa tiešām tuvu, kad zvērs jau to varētu novērtēt, kā personisko robežu pārkāpšanu. Ko es varu ieteikt. Viens ir pameklēt youtubā par dažādu zvēru uzbrukumiem un ko saka profesionāļi. Nu kā profesionāļi, biežāk tie ir cilvēki, kuri paši lien pie lāčiem un tad kad lācis nāk prasīt vai var kā palīdzēt, sapūš tos ar piparu gāzi vai ieliek lodi pierē. Bet nu, šiem cilvēkiem vismaz ir pieredze. Lai rezumētu, kad skatīsieties video un lai daudz laika nepatērētu, pateikšu uzreiz, ka visu profesionāļu gala secinājums, ka neviens zvērs, pat vienas sugas ietvaros, nekad nav paredzams un rīkojas pilnīgi atšķirīgi. Un pilnīgi jebkurš ieteikums ir tikai konkrēta pieredze, konkrētā situācijā.

Ko darīt? Neko! Nekaitināt, nebiedēt, neuzvesties izaicinoši un mēģināt tīties prom. Ja, Jums nav šaujam ierocis, tad praktiski, Jums nav iespēja aizsargāties ne no viena zvēra. Un pat, ja Jums ir ierocis, kā medniekiem, no zīlītēm tas nepasargā arī viņus, tā viņi paši man stāstīja. Uzglūn, pielavās un viss, kolēģi vakarā ar Tevi vairs pie viena galda nesēžas un roku vairs nepasniedz.

Uz mežu varat doties droši, nevienam zvēram neesat interesants. Pat ērces, labprāt, Jums nepiesūktos un izvēlētos vērtāku upuri, bet tām nav gluži lielas izvēles, lai izdzīvotu- ņem kas ir un pats uzprasās, kleitā staigājot pa mežmalām un pļavām. Satikšanās ar zvēru mežā arī zvēram ir nestandarta situācija un tie vienmēr ir izņēmumi. Normālos apstākļos, zvērs jau tai mirklī, kad izkāpjat no mašīnas ir tālu prom. Baidīties nav no kā, bet arī uzprasīties nevajag!

Kā palīdzēt

Ik pārdienas, es lapā vai kādā no lapai piesaistītiem avotiem saņemu vēstules, vēstulēs galvenā tēma ir jautājums pēc konsultācijas par kādu no veselības likstu. Veselības jautājumos es konsultācijas neveicu, nu labi, ārkārtīgi retos gadījumos, ja uzreiz redzu kas par lietu. Bet kopumā nekonsultēju. Un zinu, ka daudzi to uztver kā kaut kādu manu augstprātību vai riebīgu raksturu- ko nenoliegšu, kas ir tas ir! Bet paskaidrošu, kāpēc nekonsultēju un ja arī uzdosiet jautājumu par savu veselību, es, visticamāk, to noignorēšu.

Dabas velšu kultūrā un tautas medicīnā nav diagnožu, tās ir klasiski pieņemtajā medicīnā un ar to saistītās nozarēs. Tāpēc, ja arī man nosauksiet kaut kādus svešvārdus, es pat nemēģināšu saprast, ko tas nozīmē, jo nav mans lauciņš. Ar tiem nosaukumiem jāvēršas pie konkrētās nozares speciālistiem. Protams, lasot lapā esošo informāciju, redzēsiet, ka informācija ir pievilkta klasiskajai medicīnai, kaut arī tas nav pareizi, šodienā citas izejas nav. Ja teksti būs atbilstoši tautas medicīnai, visticamāk, lielākoties lasītājs nesapratīs par ko tiek runāts.

Tautas medicīnā, dziednieki, zintnieki un citi šīs nozares speciālisti strādājot ar cilvēku, skatās kopumā uz cilvēku. Ne konkrēti vienā svešvārdā nosauktu likstu, bet kopumā, kā uz vienu veselu cilvēku. Un palīdzēt tie var tikai tai mirklī, kad izprot cilvēku kopumā. Veselība, diemžēl, nav aprakstāma ar vienu svešvārdu, ja nu vienīgi ar rupju.

Skatoties kopumā uz cilvēku (runājot, iztaujājot, iedziļinoties) var izprast, kas cilvēkam ir noticis, kā cilvēks jūtas un kāpēc! Var izzināt arī cēloņus, ne tikai sekas. Pēc šīs informācijas var jau tālāk izprast ko cilvēkam ieteikt un izveidot konkrētu ārstēšanās kursu.

Arī klasiskajā medicīnā, ja aiziesiet pie laba speciālista, tas pirms ārstēt kādu slimību, nosūtīs uz dažādām pārbaudēm, lai izsecinātu kas noticies. Arī klasiskās medicīnas speciālisti ar vienu vien diagnozes nosaukumu, dažādus cilvēkus ārstē dažādām metodēm.

Tautas medicīnas pārstāvjiem, protams, nav klasiskās medicīnas iespējas, pētīt cilvēku tik padziļināti, izmantojot dažādas fiziskas metodes. Tautas medicīnas pārstāvjiem ir pieredze, zināšanas, dažkārt, arī intuīcija un spēja ieklausīties cilvēkā. Tāpēc arī ne kurš katrs šajā nozarē var strādāt, ir jābūt talantam, vai kā to nosaukt- konkrētam, rakstura īpašību kopumam, kas padara cilvēku spējīgu palīdzēt citiem.

Saņemot vēstuli savā vēstuļu kastītē ar jautājumu, ko varētu palietot jhkdsfjhsdk {svešvārds} gadījumā. Godīgi, pat negribas atbildēt! Nenoliegšu ir patīkami, ka mani uztver, ka pēc viena svešvārda ieteikšu aš veselu ārstniecības kursu. Bet, diemžēl, es to nevaru.

Esmu gājis arī šādu ceļu un strādājis ar cilvēkiem veselības jautājumos, konsultējis un sadarbojies. Bet šobrīd es veidoju bezmaksas informācijas avotu, kur galvenais tēls ir ne saslimis cilvēks, bet daba, dabas veltes, dabas perspektīvas cilvēka dzīvē. Mans hobijs ir daba, ne slimības, cilvēks.

Varēt varu, bet negribu! Ticu, ka arī šobrīd, kā tas ir bijis vienmēr, ir cilvēki kuri strādā ar cilvēka veselības jautājumiem un ir gatavi iedziļināties. Katram darāms savs darbiņš!

Zinātnisko pētījumu nozīme

Šoreiz parunāsim par zinātnisko darbību, par tās nozīmi dabas velšu pasaulē. Es bieži uzsveru par to, ka vajag lasīt pētījumus vēlreiz un vēlreiz. Un mans galvenais dzinuls ir tas, ka pētījumos var atrast jaunu informāciju, jo diemžēl aktīvākā dabas velšu pasaules pētniecība balstās uz samērā veciem avotiem. Jā, arī lapā lasot tekstus esiet kritiski. Tajā es mēģinu rakstīt visu informāciju kuru spēju sastapt un visu laiku notiek darbs ar lapu. Vecā informācija tiek aizstāta ar jaunu un tiek pievienota arī pavisam jauna informācija. Tas kas ir pieejams, to arī cenšos apkopot- pārbaudot dažādos avotos. Protams, ja esat pamanījuši lapas apjomu un saprotat, ka es esmu viens, kas to veido... cik nu spēju apkopot, tik arī ir. Par katru dabas velti, kuru izlasāt lapā, es iesaku meklēt vēl informāciju internetā un papētīt vairāk, piemēram, izmantojot latīnisko nosaukumu dabas veltei.

Atgriežamies pie tēmas. Zinu, esam mācīti veidot autoritātes. Un teorētiski varētu teikt, ka zinātniskie pētījumi ir tas uz ko var balstīt savus pasaules uzskatus. Bet tā darīt ir gaužām nepareizi. Es neesmu piekritējs dažādām sazvērestības teorijām, taču starp tām ir arī daudz patiesības, protams, ne mazāk ārprāta. Ir tiešām daudz lielisku pētījumu, kuri spēj atklāt jaunu skatījumu uz dažādām lietām, bet diemžēl, pētījumi bieži tiek interpretēti tā, kā ir izdevīgi. Interpretācijas pielāgošanu un dažu faktu noklusēšanu biežāk izmanto “biznesmeņi”, kā piemēram, M.Višņevskis, P.Stamets (minu apzināti populārākos), jo mazāk populārie bieži atkārto jau populārāko teikto, tādi veidojot “informatīvo tirgu”. Lai izprastu ko domāju, paskaidrošu! Ņemam, kādu no sēnēm un sākam stāstīt par to konkrētas lietas, neminam ka stāstītā informācija ir maz ticama, piemēram, ka ežu dižadatene ietekmē kognitīvās spējas, kaut pēc pētījumiem redzams, ka testa kļūdas robežas ir lielākas par rezultātu. To neminam un turpinām stāstīt, ka konkrētais efekts ir. Tā kā cilvēks parastais, reti kad meklēs pamatojumu, bet ticēs uz vārda un biežāk ieklausīsies autoritātē. Pēc tam šo informāciju pārķers nākamais un nākamais un tādā veidā izveidosies telpa, kura ir piesātināta ar viena veida informāciju. Viss rezultāts sasniegts. Kā kļūt populāram, es domāju, ka nav jāskaidro. Labs piemērs ir M.Višņevskis ar bezmaksas lekcijām, dažādiem projektiem utt. Viņu šobrīd pārspēt popularitātē (konkrētajā tēmā) ir teju vai neiespējami, protams, konkrētā pasaules daļā. Un droši var stāstīt kā vēlas- savā interpretācijā. Pārmest Višņevskim, protams, ka nevar, jo neko kaitējošu viņš nedara- viņš neatbild par to, ka skatītājs, klausītājs, lasītājs neanalizē iegūto informāciju. Un Višņevskis ļoti labi iet soli pa solim savu interešu realizācijā. No tā tiešām ir ko mācīties.

Bet ir arī monētas otra puse- vai mēs varam uzticēties zinātniskajiem pētījumiem. Kas ir teicis, ka tie netiek veidoti ar mērķi sasniegt vēlamo rezultātu, ne patieso? Protams, es ticu, ka nosakot sēnē, augā, ķērpī esošos vitamīnus un minerālvielas, diez vai kādam ir izdevīgi mainīt rezultātus. Taču, kādas īpašības piedēvēt un “noteikt”, kas zina. Vienmēr, ir jāsaprot, ka jeb kādi pētījumi ir jāsubsidē, pētniekiem ir nepieciešamas algas un ja papētīsiet cik maksā laboratoriju aprīkojums. Un tad ir tās unikālās laboratorijas, kuras tiek sauktas par neatkarīgām. Tas izklausās tik pat smieklīgi, kā Latvijā neatkarīgie mēdiji.

Neatkarīgi pētnieki varētu būt mēs ar Jums, savākties bariņā, pārdot nieres un testēt kaut ko, bez jel kādas ieinteresētības. Es domāju, bez ieinteresētības iegūtos rezultātus monetizēt. Bet tā, kā mums nieru nav tik daudz, tad diez cik tālu mēs netiktu. Plus, gan jau mūsu neatkarīgie pētījumi beigtos tai mirklī, kad būtu jādabū atļauja no valsts, par pētījumu veikšanu. Pie tam vārds neatkarība, tāpat kā brīvība šodien jau ir naivs, lai to vispār lietotu.

Ko es vēlos teikt! Zinātniskie pētījumi ir laba lieta, tie ir kā papildus informācijas avots, kuru var papētīt, analizēt un izmantot savai zināšanai. Taču tie nav ne ar ko vērtīgāki par tautas novērojumiem daudzu gadu garumā. Tie nav svarīgāki par Jūsu pašu pieredzi. Tie nav vērtīgāki par dažādu tautas pētnieku viedokli. Tas ir vēl viens informācijas papildināšanas veids un nekas vairāk, ne kā daudzi profesiju pārstāvji apelē pie pētījumiem, kā vienīgiem, patiesiem informācijas apliecinājumiem. Vienmēr un visu ir nepieciešams analizēt pašam.

Vienmēr jāsaprot, ka jeb kurš zinātnieks ir konkrēti mācīts pēc konkrētas sistēmas, ir konkrēta algoritma ķīlnieks. Un nebūsim naivi, izglītības sistēma vienmēr ir pielāgota. Ticu, ka ir uz pasaules arī zinātnieki “hipiji”, kuri atklāj kaut ko bez iepriekšējām zināšanām- talanti. Bet tāpat arī ticu, ka nekur tālu tie netiek, zināšanas ir, bet tās nav atbilstošas konkrētam rāmim- attiecīgi, netiek novērtētas.

Esot dabas velšu kultūrā un īstenībā jeb kur, ir jāatceras, ka uz šīs pasaules ir tikai viena autoritāte un tā esat Jūs. Katrā gadījumā atbildību par jeb ko, Jūsu dzīvē, uzņemsieties tikai un vienīgi Jūs. Var naivi cerēt, ka kāds uzņemsies atbildību par Jums, bet tas 100%, nekad nestrādā. Nu, tik daudz cik panīdēt.

Kritiskā domāšana šodien un vienmēr!

Šis raksts top pateicoties vienai no lapas sekotājām, kura man pajautāja par ežu dižadateni jeb populārāk pazīstamo ‘Lions mane’ jeb Hericium erinaceus. Un nācās papētīt dziļāk! Līdz ar to šodien parunāsim par to, ka arī dabas velšu kultūrā ir daudz tukšu līdzekļu. Tukšu no zinātnes viedokļa. ‘Feiku’ vai labi mārketinga projekti.

Aicinu vienmēr kritiski skatīties uz visu to ko es rakstu un visu pārbaudīt. Atcerieties, ka šo rakstu raksta cilvēks ar divu klašu izglītību un tā pati pie opapa šķūnītī iegūta.

Atgriežamies pie ežu dižadatenes. Iepriekš neiedziļinājos šīs dabas veltes pētījumos, jo kā jau izsens minu, ka esmu vairāk specializējies uz Latvijas dabu, to kas pie mums var izaugt. Nekad neesmu centies aptvert visas pasaules dabas veltes. Ar retiem izņēmumiem, piemēram, alveja. Pie mums aug tikai uz palodzes, bet pateicoties tam vēsturiskajam smagumam, cik ilgi šis augs ir mūsu tuvumā, nevaru to nepieminēt arī lapā.

Vairāk vai mazāk ar ežu dižadateni esmu saskāries dažādos populārzinātniskos avotos, kaut kādos aprakstos gan pie tirgotājiem un netirgotājiem, tāpat arī vienkārši entuziastu stāsti. Un tiešām visur ir norāde uz to, ka šī sēne ir unikāls dabas līdzeklis, kuru principā būtu jālieto teju vai visiem, īpaši cilvēkiem kuri gaida vecumu. Tad nu šodien nonācu pie pētījumu daļas (tieši klīniskie pētījumi) un izlēmu paskatīties, kas tad šai unikālai sēnei ir vēderā. Pētījumi lieliski, tikai maz! Ja palūkojas uz līknēm un iedaļu vērtībām, palasa informāciju var viegli saprast, ka ežu dižadatene ir lieliska ēdama sēne un viss. Ietekme uz cilvēka kognitīvām spējām ir tieši un precīzi nekāda. Vai nu ežu dižadatenes testu grupa ne ar ko neatšķiras no placebo grupas. Vai arī secinājumi tiek izteikti kā pozitīvi, kaut arī to diapazons ir iekļaujams testu pieļaujamā kļūdā (pieļaujamā kļūda ir lielāka, kā rezultāts). Vai arī testa grupa ir ap 30 cilvēkiem, kuru vēl sadala divās grupās.

Tā tad vai ir vērts lietot ežu dižadateni? Nezinu, iespējams, ka ir, jo kādus vitamīnus, polifenolus, minerālus, aminoskābes utt., visticamāk, uzņemsiet. Bet skatīties uz šo līdzekli, kā perspektīvu nenoraut vecumā Alcheimeru vai demenci... nu, nezinu. Iespējams, pētījumos bija vienkārši nepareizās ežu dižadatenes un īstās būtu perspektīvākas.

Šoreiz raksts īstenībā nav domāts par eža dižadateni un par to cik vērtīga vai nevērtīga tā ir. Šoreiz es gribu uzsvērt to, ka arī dabas velšu pasaulē ir daudz dažādu melu, mārketinga, meli uz nepareizi izprastiem pētījumiem. Vai meli, kas būvēti uz izdevīgu pētījumu interpretāciju. Un ir vieta arī vienkāršai neprecizitātei un nezināšanai.

Un pats trakākais, ka tas viss ir dziļi, jo dziļi samaisījies ar to kā ir patiesībā un vēl trakāk, ka ar katru gadu parādās jauni un jauni pētījumi, kas nereti noliedz vai papildina iepriekšējos. Turklāt dabas velšu pasaules pētījumiem ir stipri neliels finansiālais budžets, jo neviens tajos ne pārāk ieguldās, tālākās perspektīvas dēļ.

Aicinājums ir pavisam vienkāršs. Ir svarīgi analizēt visu informāciju, kura ir Jums pieejama. Šodienā ir jāsaprot, ka liela daļa informācijas ar kuru mēs sastopamies ir stipri nosacīta. Jeb kuru informāciju var pieņemt, kā virzienu, kuru tāpat ir jāturpina pētīt. Nezinu, kā piemēru, varat papētīt D vitamīna līmeņa noteikšanu organismā. Tādas analīzes ir pieejamas dažādās laboratorijās, tās nozīmē ģimenes ārsti un viss ir lieliski. Bet aizejam mazliet dziļāk! No kurienes tad sākās šis D vitamīna līmeņa noteikšanas un lietošanas bums. To izdomāja tāds pētnieks kā Dr. Michael Holick. Nesen tika atbrīvots no darba. Der pieminēt, ka viņš arī izdomāja, ka D vitamīns aizsargā no kovida, pēc gadiem tomēr nācās šo publikāciju atsaukt. Kas interesanti, ka D vitamīna līmeņa noteikšanas normatīvus neviens cits, kā Dr. M.Holick neizmanto, turklāt par D vitamīna vērtību ar neviens neko nesaka- es domāju zinātniskajā pasaulē, ne tie kas citē šo speciālistu. Ejam tālāk! ASV endokrinologa asociācija (American Association of Clinical Endocrinology), 2024.gadā mēģināja noteikt, kā tad īsti noteikt D vitamīna līmeni un vai to vispār vajag, un kāda tad ir D vitamīna norma un tā loma. Pat nav nekā dziļāka ko pateikt, atsaucēs atradīsiet pētījumu academic.oup.com mājas lapā. Piemēram, tāda organizācija, kā United States Preventive Services Taskforce, tā ir neatkarīga organizācija, kas nodarbojas ar preventīvo medicīnu, paziņoja, ka nevienam nevajag un nav jēgas taisīt D vitamīna analīzes. Turklāt viņi paziņoja, ka D vitamīna lietošanai, veselam cilvēkam, nav pilnīgi nekāda efekta uz kopējo mirstību, lūzumu daudzumu/ biežumu, depresiju, diabētu, sirds asinsvadu slimību un dažu tipu onkoloģiju profilaksi. Šīs organizācijas un viena britu zinātnieku grupa, visi kā viens apgalvo, ka Dr.M.Holick izdomājumam nav nekāda pamata, ka neeksistē minimālā D vitamīna robeža, pie kura būtu jāsāk cilvēku ārstēt. Un D vitamīna lietošana veselam cilvēkam vai cilvēkam ar D vitamīna “deficītu” ir pilnīgi bezjēdzīga, jo tas neietekmēs nedz mirstības slieksni, nedz kaulu stiprību, nedz visu pārējo, ko jau nosaucu pāris teikumus iepriekš.

Tai pat laikā ir vesela industrija ar ražotājiem, ārstiem kuri bīda šo D vitamīna kustību. Un nepārprotiet es nevainoju ārstus ļaunprātība, pieņemu, ka viņi tā ir mācīti un brīvajā laikā sevi neizklaidē ar pētījumu lasīšanu.

Un, nē es neesmu pret, ja kāds grib lietot un lieto D vitamīnu. Arī par D vitamīnu nav šis raksts. Bet gan par to, ka vienmēr un visur nepieciešama dziļa analīze. Gan vienā pusē, gan otrā pusē ir bardaks. Un arī zinātnes pasaule ne vienmēr nozīmē viennozīmīgu taisnību. Arī tajā mainās redzējums uz visu notiekošo un esošo. Un arī zinātnē strādā cilvēki.

Visa šī raksta nozīme ir veicināt skatījumu uz visām zināšanām ar zināmu devu kritikas. Nav vienas taisnības, neatkarīgi no kāda avota tā tiktu pasniegta. Jeb kurai taisnībai vienmēr atradīsies pretargumenti, kas veidos atkal jaunu taisnību. Viss uz šīs zemes attīstās.

Viss tikai un vienīgi kritiskās domāšanas vārdā!

Atsauces:

Ežu dižadatene

https://www.jstage.jst.go.jp/article/biomedres/40/4/40_125/_pdf/-char/en

https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1756464624001221

Pētījumu kvalitātes gradācija

https://skepticafe.lv/portfolio/pieradijumu-kvalitates-piramida/

Dr.M.Holick D vitamīns kovida ārstēšanai

https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0239252

https://retractionwatch.com/2024/06/24/paper-recommending-vitamin-d-for-covid-19-retracted-four-years-after-expression-of-concern/

D vitamīna līmeņa noteikšana (varat atrast pētījumu arī United States Preventive Services Taskforce mājas lapā. Publicētajā saitē tas ir labāk pārlūkojams)

https://jamanetwork.com/journals/jama/fullarticle/2778487

Tieši tā saite kuru meklēji, pētījums “A Systematic Review Supporting the Endocrine Society Clinical Practice Guidelines on Vitamin D”

https://academic.oup.com/jcem/article/109/8/1961/7686350?login=false

Jo spēcīgāk, jo labāk?

Lasot dažādus informācijas avotus, es sastopos ar tādu parādību, kad tiek minētas dažādu dabas velšu efektīvākās daļas un šobrīd jau arī tautā ir "panesies", ka vajag vākt un lietot tikai dabas velšu aktīvākās/ efektīvākās daļas.

Piemēru ir ārkārtīgi daudz, ir augi, kuriem iesaka vākt ziedus vai sēklas, vai saknes, vai tikai lapas. Sēnes, piemēram, sarkanā mušmire, kurai sākumā ieteica vākt cepures, šodienā jau tiek runāts par to, ka nepieciešams vēl cepures grebt ārā, lai paliek tikai miza un neliels slānītis zem tās (tas kurš ir dzeltenīgi sārts), jo tajā ir visvairāk aktīvo vielu.

Ir, protams, gadījumi, kad dažādas auga daļas satur atšķirīgus elementus, attiecīgi, arī rada citu iedarbības efektu. Tad konkrētu augu daļas ievākt ir adekvāti pamatotas. Ar sēnēm tā ir retāk, efektīvās vielas pamatā visā augļķermenī ir vienādas, taču atšķiras to koncentrācija.

Bieži cilvēki meklē laiku (sezonālo), kad ievākt augu, kuru daļu nepieciešams ievākt- pamats ir ievākt maksimāli spēcīgu izejvielu. Un te der aizdomāties vai tiešām tas ir tas uz ko likt uzsvaru un pēc kā vadīties. Protams, ir arī augi kuru sezonalitāti ir jāievēro, jo nepareizā laikā ievākt augs var būt stipri toksisks- biežāk tie ir pavasara augi. Bet tādi viennozīmīgi nav visi augi.

Pajautāšu, tādu retorisku jautājumu, kuram atbildi zinu, bet Jūs atbildiet sev. Cik bieži, lietojot dabas velšu ārstnieciskos līdzekļus, ievērojat konkrētas devas? Piemēram, dzerot pašu ievāktu vai nopirktu zāļu tēju. Piemēram, ir daudz augu izvilkumu, kurus gatavo aplejot augu un lietojot dienas laikā pa 2-3 ēdamkarotēm, dažādos laikos. Protams, gatavošanai izmanto svarus. Nosver drogu un tad to arī aplej un tad lieto atbilstoši noteikumiem. Un nē, neņem šķipsnu, aplej un izdzer litru, tā lai tiešām būtu droši, ka iedarbosies. Te ar var daudz piemēru minēt, ar tām pašām sēnēm- ja tās nav iekapsulētas konkrētā devā, bet ir vienkārši pulveris.

Paņemsim citu piemēru, jau iepriekšējos rakstos apskatīto divšķautņu asinszāli. Tai spēcīgākie ir ziedi, pēc loģikas vācams augs ir ziedēšanas laikā. Kas notiks ja augs tiks ievākts pirms tas zied vai kad jau veido sēklu kārbiņas? Tajā būs mazāk aktīvo vielu? Jā, izmaiņas sastāvā būs viennozīmīgi- pat pēc ziedēšanas var veidoties citi/ papildus savienojumi. Bet arī tas nav visiem augiem. Un te jāuzdod jautājumu sev! Cik spēcīga, koncertēta aktīvajās vielās ir nepieciešama droga, lai spētu sev pilnvērtīgi palīdzēt un nekādā veidā nekaitētu?

No otras puses, ja ievāksim drogu, kurā ir mazāk koncentrētas aktīvās vielas un dzersim no tām tējas, kādi būs mīnusi vai zaudējumi?

Līdzvērtīgam piemēram paņemsim zāles, kuras satur ibuprofēnu. Mazliet sāp galva un mājās stāv 200mg tabletes. Dzersim vienu tableti 200mg vai arī dienas maksimālo devu 1200mg? Vairāk, koncentrētāk ir labāk vai tomēr nē?

Tīri tikai padomāt par šo tēmu, mazums atklāsies kaut kas jauns!

Kāpēc nelietot mušmiru mikrodevas!

Mikrodevas jeb “Mikrodozings” (aizgūts no angļu valodas, slengs) šodien ir kļuvusi par modes lietu. Pateicoties, dažu ārzemju entuziastu rosībai tagad ir laiks, kad mušmiru mikrodevu lietošana ir guvusi savas popularitātes vienu no augstākajiem punktiem. Kaut arī senatnē mušmire ir lietota un tajā nav nekas unikāls un jauns. Un arī pētījumi par mušmiru sastāvdaļām un iedarbību ir teju vai vecāki par vienu otru šī raksta lasītāju. Bet nu, pētījumus ir jālasa un tas ne vienmēr sakrīt ar mūsu vēlmēm. Tāpēc mēs gaidām runas vīrus vai tantes, kas pastāsta “ko jaunu” un tad tiem piedēvējam, jaunas kustības pamatu licēju statusu. Kaut visu mikrodevu pamats ir ielikts jau senatnē un lielu darbu izdarīja tieši zinātnieki, ne runas vīri/ tantes.

Īsi par mušmiru mikrodevām. Garāk var palasīt šeit! Principā mikrodevām izmanto sarkano mušmiri, retāk brūno un panteru mušmiri. Citas mušmires mikrodevās neizmanto, tas sasitās ar to, ka citās ir citi ķīmiskie savienojumi, arī nāvējoši bīstami. Klasiski, mušmiru mikrodeva ir līdz 1gr./dienn. no augstāk minētām mušmirēm. Devas mēdz būt arī lielākas, atkarīgs tieši no lietotāja nepieciešamībām. Mērķis ir gūt ārstniecisku efektu, ne reibinošu, psihodēlisku vai kādi citādi tuvu narkotiskam. Pēc pieredzes zinu cilvēkus, kuriem teju vai 5gr./ dienn. iedarbojas līdzvērtīgi, kā citam 1gr./dien. tomēr, katrs esam savādāks ar savām organisma īpatnībām. Taču atkārtošos vēlreiz- mikrodevas nesaistās ar reibināšanos. Ja ir vieta reibinošam efektam, tad tās vairs nav mikrodevas un par ārstniecisku efektu esamību runāt ir jau lieki. Ārstniecisks efekts ir tikai mikrodevām, reibonis liecina, ka esat pārdozējuši un devu ir jāsamazina. Kas svarīgi, mušmiru mikrodevas nerada pieradumu un no tām var jeb kurā mirklī atteikties, nesaskaroties ne ar kāda veida “attiešanas” efektiem. Vēl jo vairāk, lietojot mušmiru mikrodevas, vienu mirkli organisms pats paziņo, ka pietiek. Un nē, tas nenotiek slimīgi- vienkārši, sajūtās rodas stāvoklis, ka jaunas devas lietošana nesaista- pazūd interese un attiecīgi, lietošanas kurss arī beidzas.

Un tagad es mēģināšu paskaidrot, kāpēc tieši Tev mušmiru mikrodevas nav vajadzīgas un nav tās jāsāk lietot. Turpmāk rakstā pāriesim uz klasiku- sarkanās mušmires mikrodevām. Brūnās mušmires mikrodevas ir retas ar savām īpatnībām, panteru mušmires mikrodevas nav pat tuvu iesācējam paredzētas. Tie kas ir jau nonākuši pie panteru mušmires, tie šādu rakstu nelasīs, bet jau paši ir izglītoti tēmā un tiem ir savi pamatojumi, kāpēc to lietot.

Sarkanās mušmires mikrodevas šobrīd ir konkrētas cilvēku grupas intereses objekts, kuri to lieto un galvenais, saprot, kāpēc to lieto. Šie cilvēki ir dziļi tēmā un daudz jau izpētījuši, apzinoties kurp dodas. Sarkanās mušmires mikrodevas nav pamēģināšanas objekts, kuru palietot, tāpēc ka sarkanā mušmire no bērnības vai sabiedrībā ir tas “aizliegtais auglis” un ir iespēja darīt to, ko daudzi noliedz vai par ko daudzi šausminās. Pamēģināšana, kā likums, nesniedz nekādu efektu, jo nav iekļauta nekāda dziļāka doma, kāpēc tiek lietots konkrētais līdzeklis- nav mērķa, ko vēlas sasniegt. Attiecīgi to arī sasniedz.

Paskaidrošu plašāk. Vairums, pamēģināšanas beidzas ar vilšanos, jo nav zināšanu un konkrēta plāna. Sarkanā mušmire neizdarīs neko neviena vietā, tā nesniegs neko, kas Jūsos jau nebūtu un tā neatvērs nekādas apslēptās rezerves, kuras Jūsos jau nebūtu arī bez mikrodevām.

Pētījumos ir noteiktas dažādas sarkano mušmiru ietekmes uz cilvēka veselību, taču biežākās, kāpēc tiek lietota ir imunitātes uzlabošana un antidepresanta efekts. Protams, ir arī citi pamatojumi. Taču bieži aizmirstam, ka visu darām tikai paši!

Bet apskatīsim šoreiz tikai šos divus biežākos variantus.

Cilvēks vēlas uzlabot savas imūnsistēmas darbību, nu kā uzlabot, kļūt mazāk jūtīgs pret dažādiem vides faktoriem, kas var novest pie kaut kādām saslimšanām. Izvēlas lietot sarkanās mušmires mikrodevas un sastopas ar situāciju, ka īsti efekta nav- kāpēc? Sarkanā mušmire vai pareizāk tajā esošās vielas iedarbojas uz organismu dažādos veidos, tai skaitā arī uz smadzenēm, tajās esošiem receptoriem. Kas interesanti, tad mūsu organismā nav rijīgāka orgāna par smadzenēm un tik tikko tas tiek pastiprināti darbināts, tā organisma noliktavas tiek tīrītas uz nebēdu. Attiecīgi, cilvēks lietojot sarkanās mušmires mikrodevas gaida imunitātes uzlabošanos, bet nesaprot, ka laikā kad tie lietota sarkanā mušmire organismā samazinās vitamīnu, minerālvielu un dažādu aminoskābju saturs- sarkanā mušmire to nenokompensē. Samazinās, jo sarkanā mušmire iedarbojas uz smadzeņu darbību un attīstību. Rezultātā, efekta uz imunitāti ir samērā neliela, jo bieži vien, cilvēks lieto viena veida līdzekli un domā ka ar to ir pietiekami. Nesaprotot, ka sarkanās mušmires mikrodevas ir tikai un vienīgi palīglīdzeklis, viens no puzles gabaliņiem. Paralēli ir jārūpējas par sevi arī citos plānos- uzturs, aktivitāte utt.

Tas ir viens no piemēriem, par plānu sākot lietot sarkanās mušmires mikrodevas. Dodamies pie nākamā, pie antidepresanta efekta.

Šodien, depresija ir bieži sastopams stāvoklis, ne tik bieži ir patiesi depresija, kuru diagnosticē speciālisti, bet depresijai līdzīgs, normāls un dabīgs stāvoklis. Ar speciālisti es nedomāju psihologus. Cilvēki sagurst no ātrā dzīves tempa, kaut kādu cerību nerealizācijas, pasaules uzskatu nesakritība ar iekšējiem uzskatiem utml. Klasiskās zāles, protams, arī mūsu tautā ir alkohols. Bet starp izvēlēm mēdz būt arī sarkanā mušmire, jo tā nav ar tik smagām sekām kā alkohols, kā arī ir reizes 10 mazāk bīstama. To jau zinājāt, ja nē varat pameklēt David Nutt pētījumu “Drug harms in the UK”, kurā ir lieliski izklāstīts, kāpēc alkohols ir bīstamākā/ kaitīgākā narkotika.

Labi atgriežamies pie sarkanās mušmires mikrodevām un depresijas. Cilvēks ir kādā veidā nonācis pie šīs diagnozes vai iespaida par atbilstību diagnozei un izvēlas lietot sarkano mušmiri, lai uzlabotu savu emocionālo stāvokli un rāptos pamazām ārā no sevis izveidotās bedres. Un atkal vilšanās, sarkanās mušmires mikrodevas nestrādā. Lietojam mikrodevas un gaidām, kad viss notiks un būs atkal labi. Vai ir pašam kaut kas jādara? Nē, nu ja nu vienīgi jāuzdzer ūdens. Lūk, te atkal ir situācija, kad nav plāna. Sarkanās mušmires mikrodevas ir tikai palīglīdzeklis, kurš palīdz nonākt stāvoklī, lai veiksmīgāk sāktu strādāt ar esošo problēmu. Ja, nemaldos M.Višņeviskis taisīja pētījumu, kurā speciālisti noteica, ka sarkanā mušmire ir lielisks līdzeklis, lai vieglāk un efektīvāk sāktu terapiju- sāktu strādāt ar problēmu. Te arī ir tā zelta atslēga, ka sarkanās mušmires mikrodevas nav zāles pret depresiju, bet gan palīglīdzeklis, lai tiktu galā ar depresiju. Veiksmīgāk, efektīvāk sāktu darbu ar problēmas atrisināšanu. Kaut es labi zinu, ka šodienā daudzi “speciālisti”, izraksta cilvēkiem farmācijas radītos antidepresantus, kā zāles pret depresiju, kaut sākotnēji darbības mehānisms bija paredzēts, kā tikko minēju. Ne vienkārši sēdēt dārzeņa pozā un gaidīt kad beigsies vētra. Mēģinot kupēt, nejust ka kaut kas notiek. Bet nu, labi par ko runāt, pret vairums vīrusu slimībām mums vēl aizvien nozīmē antibiotikas.

Jā, jā zinu, visus pamatojumus, kāpēc vīrusa slimības laikā raksta antibiotikas. Visus tos aiz ausīm pievilktos, kuri balstās vairāk uz varbūtību, kā uz kādu konkrētu pētījumu.

Varētu minēt vēl kaut kādus piemērus, bet domāju ka pietiks. Tie arī ir tādi virzieni, kāpēc sarkanās mušmires mikrodevas nav paredzētas lietošanai tāpat, lai pamēģinātu. Lai sagaidītu no tās, ka būs kāds brīnums un triks- nebūs, būs tikai vilšanās. Tādi pati, kā ja lietotu kādas specifiskas farmācijas zāles, bez jel kādas vajadzības. Nav vajadzības, nav arī efekta.

Sarkanās mušmires mikrodevas ir specifisks līdzeklis, kuru šodienā lieto cilvēki, kuri ir “tēmā”. Lai būtu “tēmā”, ir jāmācās, jālasa, jāpēta un jāatbild uz visiem jautājumiem sev. Un tikai tad var tuvoties šim līdzeklim. Mācīties, izzināt ir nepieciešams, tikai tāpēc, ka sarkanā mušmire vismaz pārskatāmā nākotnē nekļūs par oficiālu ārstniecības vai palīglīdzekli. Līdz ar to tam nebūs konkrēta statusa, konkrētas lietošanas instrukcijas un konkretizēts efekts- visu nāksies izpētīt katram pašam.

Pirms lietot sarkanās mušmires mikrodevas, atbildiet sev uz jautājumu, ko darīsiet tālāk, kad mušmire sniegs savu efektu. Uzlabos imūnsistēmas reakciju, ko tālāk? “Atvērs”, ļaus sevi “sadzirdēt”, ko tālāk ar šo efektu darīsiet? Sarkanās mušmires mikrodevas ir tikai solis, konkrētu problēmu atrisināšanai un drīzāk tuvāk pirmajam, kā pēdējam.

Sarkanā mušmire šobrīd tiek spēcīgi glorificēta, bieži vien, to aktīvi ceļ saulītē cilvēki, kuri nedzīvo mikrodevās, bet gan makro devās, pie tam jau sen un bieži sarunājoties ar tiem ir sajūta, ka ne tie ir sasnieguši kādu dievišķo apziņas līmeni, bet ir soļa attālumā no delīrija. Un to visu redzot, atbilstoši reaģē arī sabiedrība un dažādi speciālisti. Arī Latvijā ir bijušas intervijas ar ārstu, kurš stāsta par dažādiem negatīviem efektiem, kurus rada arī sarkanā mušmire, taču nepiemin, ka visi minētie gadījumi ir makro devas. Plus atsaucas, ka par sarkano mušmiri nav nekādu pētījumu, kaut to ir vairāki simti, gan par pašu sarkano mušmiri, gan par tās sastāvdaļām.

Es no savas pieredzes varu teikt, izejot vairākus mikrodevas kursus, pat teju vai gada garumā un sasniedzot savus mērķus, ka sarkanās mušmires mikrodevas nav nekāda panaceja. Tas ir lielisks palīgs, bet nekādā veidā “Dievu zāles”, vai kā vēl to mēdz saukt publiskajā telpā.

Es sarkanajā mušmirē saskatu lielisku, perspektīvu līdzekli, konkrētu, savu mērķu sasniegšanai veselības ziņā, tai skaitā psiholoģiskās veselības ziņā. Ar nosacījumu, ka ir zināms, ko nepieciešams sasniegt un ir konkrēti zināms, kas tiks darīts visa ceļa garumā.

Uzskatu, ka pret sarkanās mušmires mikrodevām, tāpat kā pret citiem dabas un farmācijas līdzekļiem nepieciešams attiekties atbildīgi un uztvert tos nopietni. Nevajag lietot tāpat kā citus līdzekļus, arī sarkano mušmiri bez nepieciešamības.

Dažkārt, veselīgāk ir iziet garā pastaigā gar jūru, pa mežu vai kur vien patīk, pasēdēt ar tuvu draugu un parunāties, padzert labu kafiju vai aiziet uz teātri. Sasniedzot vēl labāku terapeitisko efektu, kā neapzināti ķerties klāt palīglīdzekļiem. Būs tikai un vienīgi vilšanās, kā likums bez kādiem pozitīviem efektiem.

Var šķist, ka esmu pret dabas velšu pasaules līdzekļiem, tai skaitā arī sarkanās mušmires mikrodevām. Es, protams, vēl aizvien ceru, ka mani nopirks “Bigfarma”, savu bankas kontu turu gatavībā vēl aizvien. Bet īstenībā, es ļoti, ļoti daudz laika veltu zinātniskās literatūras studēšanai (tā ir tā, kur katru trešo vārdu vai apzīmējumu “jāgooglē”), izzinu populārzinātniskos avotus, komunicēju ar līdzcilvēkiem un arī eksperimentēju uz sevi (nē, neesmu ‘BioHacker’). Un daudz pētu arī informāciju, kur tiek runāts pret dabas velšu lietošanu, kas ir ļoti sarežģīti. Atrast daudz maz adekvātu informāciju par kādu konkrētu dabas velti, mazliet iespringstot ir vēl kaut cik iespējams. Bet atrast adekvātu informāciju pret ir gaužām sarežģīti, pamatā nākas saskarties ne ar adekvātiem zinātniekiem, kuri izklāsta un pamato savu viedokli, bet kādiem farmācijas adeptiem, kuri principā ārpus sava darba lauka neko citu neatzīst. Bet sevis trenēšanai der viss.

Kā iespaidā es arī cenšos adekvāti skatīties uz lietām, kuras man ir sirdij tuvas, neiekrītot ne vienā, ne otrā bedrē (par/pret), bet veidojot sevī izpratni, kopbildi. Cik nu tas ir iespējams! Dzīve pierāda, jo vairāk izdodas uzzināt, jo vairāk rodas jautājumu, jo vairāk saprotu, ka neko nezinu. Vieglāk bija, kad no brāļa paņēmu pirmo grāmatu par dabas veltēm- bija skaidrs, ka viss ir skaidrs. Šobrīd, viss jau ir neviennozīmīgs.

Dabas veltes profilaksei

Dabas velšu pasaule šodien piedzīvo tādu, visnotaļ, savdabīgu mirkli, daudzi pie tās vēršas jau mirklī, kad nespēj atrast atbildes oficiālajā medicīnā, citi savas ticības pēc, citi to uztver, kā pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu. Un ir arī jāpiemin to daļu cilvēku, kas visu sevis ārstēšanu ar dabas veltēm saista ar placebo efektu. Neatkarīgi no uztveres veida, ārstēšanās ar dabas veltēm tiek aizvien degradēta un uztverta, kā droša piedeva ikdienas dzīvei, kas palīdz uzlabot pašsajūtu vai kā veselīga dzīves veida profilakse.

Patiesībā ir pavisam savādāk un vairums augu, kuri pat mums tiek pasniegti, kā pavisam droši ir ārstniecības augi, tomēr ir ārstniecības augi. Un ja cilvēkam, piedāvā ik dienas profilaktiski lietot kādu no farmācijas izstrādēm, tas liekas absurdi, piemēram, dzert kādu no ibuprofēna grupas preparātiem, tad lietot ik dienas kādu no dabas veltēm šķiet pilnīgi normāli. Piemēram, ārstniecības kumelīte, piparmētra, ārstniecības melisa, divšķautņu asinszāli un citas populārās zālītes.

Galvenā problēma ir tajā, ka šodien daudz cilvēku uzskata, ka var lietot dabas veltes, bez jel kādiem ierobežojumiem un bez jel kādiem apdraudējumiem. Un tajā arī spēcīgi maldās.

Lai vai kā, vairums cilvēku šodienā ir labi “farmācijas” ietrenēti un ja ne ikdienā lieto, kādu no farmācijas produktiem, tad slimības gadījumā, bieži vien vēršas pie oficiālās medicīnas un lieto farmācijas radītos produktus. Ne dabas veltes! Un, lūgums, nepārprast mani. Es adekvāti skatos uz oficiālo medicīnu un novērtēju arī tās sasniegumus cilvēces labā. Protams, tajā ir arī daudz muļķību, taču tautas medicīnas kultūrā muļķību arī netrūkst. Atgriežoties pie tēmas. Lietojot dažādus farmācijas produktus, lai ārstētos vai vienkārši noturētu kādu sev nepieciešamo stāvokli, rodas interesanta parādība- kāpēc gan lai papildus nelietotu kādu no dabas veltēm. Un tagad arī parunāsim, kāpēc paralēli farmācijas radītām zālēm, tiešām, nelietot dabas veltes. Vēl jo vairāk, ja neesat zinošs dabas velšu pasaulē- omītes zināšanas par kumelīti neskaitās!

Iztirzāsim vienu no augiem- divšķautņu asinszāli (Hypericum perforatum)! Tā ir stipri populāra zālīte, kuru lieto ikdienā cilvēki, īpaši sievietes, jo šim augam piemīt unikālas antidepresanta īpašības. Un divšķautņu asinszāle spēj palīdzēt pie vieglas vai vidēji smagas depresijas. Tirzāšanai izvēlējos tieši divšķautņu asinszāli, tieši tāpēc, ka tai ir daudz zinātnisko pētījumu, to atzīst (izmanto) arī farmācijas nozare un it kā jau jautājumu pret to nav. Teiksim tā, zālīte kura ir pazīstama abām pusēm. Un ja man neticēsiet, šajā rakstā, viennozīmīgi spēsiet to patstāvīgi pārbaudīt. Ko svarīgi ir pieminēt uzreiz, ka tā ir tikai viena no daudzām zālītēm, kura mijiedarbojas ar farmācijas produktiem- gan recepšu, gan bezrecepšu.

Palūkosim, kā tad divšķautņu asinszāle mijiedarbojas ar dažādām farmācijas radītām zālēm. Pētījumi liecina, ka asinszāles un noteiktu citu medikamentu vienlaicīga lietošana var izraisīt bīstamas un potenciāli dzīvību apdraudošas blaknes. Asinszāli organismā sadala noteikti aknu enzīmi, saprotams, ka ir arī farmācijas radīti produkti, kurus metabolizē šie paši enzīmi. Vienlaicīgi, lietojot gan asinszāli, gan farmācijas zāles, kuras sadalās pateicoties šiem aknu enzīmiem, radīsies problēma. Asinszāle, kā pētījumi liecina piebremzēs farmācijas zāļu pārstrādi organismā, samazinot šo zāļu efektivitāti vai pat radot blaknes.

Turklāt tiek uzskatīts, ka divšķautņu asinszāle paaugstina serotonīna, neirotransmitera līmeni smadzenēs. Tam var būt papildinoša vai pastiprinoša iedarbība uz visām zālēm, kas var paaugstināt serotonīna līmeni smadzenēs, tostarp recepšu antidepresantiem, piemēram, selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori , antipsihotiskie līdzekļi, zāles migrēnas ārstēšanai (triptāni) un zāles pret sliktu dūšu (ondansetronu).

Parunāsim par jau konkrētām farmācijas izstrādēm, kuru pamatā ir pētījumi!

HIV/AIDS pretretrovīrusu zāles

Asinszāli nedrīkst lietot kopā ar jebkāda veida pretretrovīrusu zālēm HIV/AIDS ārstēšanai. Ir pārliecinoši pierādījumi par asinszāles un HIV proteāzes inhibitoru mijiedarbību. Pretretrovīrusu terapijā (ART) ietilpst HIV proteāzes inhibitori ( ritonavīrs , indinavīrs, nelfinavīrs, sakvinavīrs) un HIV nenukleozīdu reversās transkriptāzes inhibitori (delavirdīns, nevirapīns un efavirenzs ). Asinszāle var izraisīt HIV medikamentu līmeņa pazemināšanos asinīs, kā rezultātā var samazināties HIV nomākšana.

Imūnsupresanti

Lai novērstu aknu vai nieru transplantācijas atgrūšanu, pacientiem pēc aknu un nieru transplantācijas tiek nozīmēti imūnsupresanti, piemēram, ciklosporīns un takrolīms . Asinszāle var izraisīt takrolīma un ciklosporīna līmeņa pazemināšanos asinīs. Ir saņemti ziņojumi par akūtu sirds transplantāta atgrūšanu pacientiem, kuri lietoja asinszāli kopā ar ciklosporīnu.

Antikoagulanti

Asinszāle samazina antikoagulantu, piemēram, varfarīna, efektivitāti . Tas var radīt nepieciešamību palielināt antikoagulantu devu.

Sirds zāles

Asinszāle samazina digoksīna līmeni asinīs — zāles, ko lieto sirds mazspējas un sirds ritma traucējumu ārstēšanai. Šīs zāļu mijiedarbības var izraisīt nepietiekamu ārstēšanu un ar šiem nopietnajiem veselības stāvokļiem saistīto simptomu pasliktināšanos.

Pretkrampju līdzekļi

Iespējamā mijiedarbība starp asinszāli un pretkrampju līdzekļiem, piemēram, fenitoīnu , fenobarbitālu un karbamazepīnu, var samazināt šo zāļu līmeni asinīs un palielināt krampju risku.

Selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI)

Asinszāle var mijiedarboties ar selektīviem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI), monoamīnoksidāzes inhibitoriem (MAOI) un citiem antidepresantiem; šī mijiedarbība izraisa augstu serotonīna līmeni organismā. SSAI piemēri ir citaloprams (Celexa), sertralīns (Zoloft), paroksetīns (Paxil) un fluoksetīns (Prozac). Šī zāļu mijiedarbība var izraisīt vieglas vai smagas blakusparādības.

Triptāni

Triptāni ir zāļu grupa, ko lieto migrēnas ārstēšanai. Daži piemēri ir sumatriptāns (Imitrex), zolmitriptāns (Zomig) un rizatriptāns (Maxalt-MLT). Asinszāle potenciāli var pastiprināt šo zāļu serotonīnerģisko iedarbību un izraisīt smagākas blakusparādības.

Kontracepcijas līdzekļi

Ir ziņots par neregulāru asiņošanu cilvēkiem, kuri lieto asinszāli kopā ar kontracepcijas tabletēm. Zāļu mijiedarbības dēļ, pastāv arī perorālo kontracepcijas līdzekļu neveiksmes risks- tie vienkārši var nestrādāt.

Astmas zāles

Asinszāle var potenciāli pazemināt teofilīna līmeni asinīs — bronhodilatatoru, ko izraksta cilvēkiem ar astmu un hronisku bronhītu. Tas var novest pie sliktas šo apstākļu kontroles.

Citas zāles

Asinszāles lietošana kopā ar dažām citām zālēm, tostarp bezrecepšu zālēm pret klepu un saaukstēšanos, var izraisīt bīstamas veselības komplikācijas. Piemēram, asinszāles preparāti var mijiedarboties ar klepu nomācošu līdzekli dekstrometorfānu , kas ir viena no aktīvajām sastāvdaļām daudzos bezrecepšu klepus un saaukstēšanās produktos. Līdzīgi citām zālēm, kas var paaugstināt serotonīna līmeni, šī mijiedarbība var izraisīt bīstamu stāvokli, ko sauc par serotonīna sindromu, kad organismā ir pārāk daudz serotonīna. Asinszāles lietošana kopā ar fotosensibilizējošām zālēm, kas palielina jutību pret gaismu, var palielināt reakcijas risku.

Iepriekš uzskaitītās zāles var neietvert visas asinszāles zāļu mijiedarbības. Šobrīd runājam tikai par tām zāļu grupām, kurām ir konkrēti pētījumi, tāpēc iespējama arī mijiedarbība ar šeit neapskatītiem farmācijas produktiem/ izstrādēm.

Šajā rakstā mēs apskatījām tikai vienu no dabas veltēm, kura mijiedarbojas ar farmācijas izstrādēm. Šādu augu, sēņu un ķērpju ir ārkārtīgi daudz, kuri spēj noreaģēt uz organismu ne tā, kā gaidīts. Protams, raksts apskata tikai konkrētu tēmu “dabas veltes- farmācija”, ar mērķi, likt aizdomāties un vēlams arī izglītoties.

Ir svarīgi arī dabas velšu pasauli uztvert nopietni, tā nav ikdienas tējiņa, sēņu pulveris vai kas cits, tāpat vien- profilaksei. Šāda veida rakstus, arī kas nesaistās ar farmāciju var rakstīt un rakstīt nepaguris. Piemēram, cilvēki bieži vien nezina, ka tā pati ārstniecības kumelīte, ja tā tiek lietota ilglaicīgi, spēj izraisīt psihozes un histērijas lēkmes- pat nav nepieciešams to jaukt kopā ar ko citu, tikai dzert tēju ikdienā.

Ja, liku aizdomāties, tad raksts nostrādāja!

Atsauces

1. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7056460/
2. https://www.nccih.nih.gov/health/st-johns-wort#
3. https://www.medsafe.govt.nz/profs/puarticles/sjw.htm
4. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/11367207/
5. https://www.mayoclinic.org/drugs-supplements-st-johns-wort/art-20362212#
6. https://www.fda.gov/drugs/special-features/how-fda-strives-ensure-safety-otc-products#:~:text=FDA%20regulations%20ensure%20that%20OTC,%2C%20effectiveness%2C%20and%20safety%20standards.

Es un mans ekoloģiskais redīs

Šajā rakstā, es vēlētos, paspēlēties ar to apgalvojumu, ka veikalā pārtika ir nekvalitatīva un ikdienā vajag patērēt eco, bio un vēl visādu “tīro” pārtiku. Es, protams, labi saprotu, ka tas ir lielisks mārketinga gājiens un tas palielina produkta cenu. Bet, kāpēc cilvēki tam ir noticējuši... Par šo apgalvojumu, gan jau paši esat dzirdējuši to dažādās formās, par to ka ēdam veikalu ķīmiju, indi utt. Es esmu!

Nu, tad sākam domāt!

Uz pasaules ir milzum daudz vidi piesārņojošu darbību- rūpnīcas, dažādu elementu ieguves, izlietoto izejvielu nonākšana atpakaļ dabā, bet jau toksiskā formā. Aptuveni padomājot, gan jau spējat iedomāties to ainu, cik daudz katru mirkli vidē nonāk dažādi, arī kaitīgie savienojumi. Es neapgalvoju, ka viss, visu tikai piesārņo. Protams, ir arī pielāgoti dažādi normatīvi un ar tiem apstiprināti “normālie” piesārņojuma daudzumi.

Otrs, ko es atceros vēl no skolas laikiem, ka kā izrādās mēs dzīvojam vienā lielā vai ne tik lielā telpā. Visas gāzes, dūmi, savienojumi, kā izrādās neaiziet nekurienē. Citplanētieši ir nodrošinājušies, lai mēs tur pie viņiem nesākam smirdēt un uzlikuši mums apkārt robežu. Lai paši elpojam, to ko saražojam.

Un te man neviļus rodas jautājums... ja, mēs sēžam istabā un kāds izdara necieņu pret mums, otrā istabas stūrī. Vai mēs varam runāt, ka mēs dzīvojam tīrā un nepiebezdētā vidē? Un ja viņš neģēlis to nepārtrauc darīt nedēļu, mēnesi, gadu? Vai var teikt, ka tāpēc, ka mēs to nedarām, tad mums nesmird? Vai tomēr, ja kāds, tā bezdošā neģēļa draugs, sitīs pie krūts ar kulaku un ar lapeli rokā proklamēs, ka viss atbilst normām! Vai tāpēc smirdēs mazāk vai liksies, ka tad jau nu tomēr var paciest?

Nepārprotiet, arī man šī lapele ir svēta, it īpaši, ja es Jums savu istabas stūri vēlētos pārdot. Jo kā lapelē teikts, viss ir pēc normām un te nesmird, bet smaržo pēc rozēm, tāpēc arī ir dārgāk. Tik viena iekšējā smeldze, ka to lapeli, pirmais neizdomāju es un tagad tā ir jāpērk. Es jau, protams, pats to varēju uzzīmēt, bet vai tad lielākie brāļi to ļaus- viņi tomēr ir speciālisti, viņi zina, viņiem ir visa noteikšanas aparāts azotē.

Es, protams, saprotu, es visu saprotu, i nevienu vārdu nesaku. Rācenis, izaudzis piemežā, ar skatu uz ik vakara saulrietiem, tas ir pavisam kas cits.

Tad man vēl tā ienāca prātā, lai nu cik tā ir, vienu nakti sapņoju savā tīrajā istabā un nez no kurienes, kā no skaidrām debesīm, vārds “Mikotoksīni”. Mazliet jau tomēr sajutos, kā Mendeļējevs, kārtojot rindās: “Trihotocēni, Aflotoksīni, Ohratoksīni, Citrinīni, Stahibotritoksīni, Dendrodohīni, Fuzariotoksīni, Sterigmatocistīni, Islandiotoksīni, Patulīni, Ergotoksīni, Fumigatoksīni...”. Tik nespēju sapnī sakārtot tos pareizās rindās, jo nesapratu, pēc kā dalīt, augšā tos kuri rada aknu vēzi un nograuj nieres, varbūt apakšā, ielikt tos kuri rada toksisko aleikiju un ergotismu. Bet kur likt tos toksīnus, kuri iedarbojas citotoksiski, neirotoksiski, imūnsupresīvi, mutagēni, teratogēni? Un vai vispār norādīt, tos kuri raisa vemšanu, caureju, drudzi, krampjus, gangrēnu un pa retam arī letālu iznākumu.

Vai zināt par ko es runāju? Es runāju par pelējuma sēnīti, kura spēj radīt šos unikālos, sekundāros metabolītus ar tik ekstravagantu iedarbību....mmmmm.... Un zināt, cik daudz šādus mikotoksīnus mēs pazīstam, šodienā? (Saki pie sevis:”Nu?”). Ap trīs simti un tie ir tikai tie, kurus mēs zinām.

Un tagad parunāsim par to, kā izaudzēt pašiem savu pelējuma sēnīti, kura tad no sevis izdalīs mikotoksīnus! Mums nepieciešama, laba bāze uz ko to visu audzēt. Pēc nejaušības principa, no visiem diviem teorētiskiem paraugiem, ņemsim, sauju teorētiskās augsnes. Bet, diemžēl, augsne bieži vien ir nepietiekami bagātīga savā sastāvā, tāpēc pieliksim kādu mēslojumu- protams, dabīgu.

Labam pelējuma sēnītes eksemplāram ir nepieciešama ar skābekli bagātināta augsne. Labākās no šīm sēnītēm ir aerobi orgasmi- patērē skābekli. Tāpēc rušinām, rušinām! Tālāk, vajag izvēlēties eksperimentam labu laiku- siltu un vēl vajag palaistīt. Un gatavs, esam ieguvuši ideālu pelējuma sēnītes dzīvotni, kur tā spēs attīstīties pilnā sparā. Protams, nekādus fungicīdus, mēs tomēr esam pret ķīmiju. Mēs taču zinām, ka tieši fungicīdi ir tie, kas mūs apdraud.

Tālāk šajā augsnē vajag kaut ko stādīt un turpināt apkalpot. Galvenais, ik pa laikam kārtīgi rušināt un dziļi ieelpot, to fantastisko zemes smaržu un mikotoksīnu ražu!

Tas tad arī ir galvenais iemesls, kāpēc es atzīstu tikai savvaļā vāktas zāļu tējas un pat ja uzdrošinos ko specifisku sastādīt sev dārzā, tad man tas viss ir ieaudzis zālē un tā tiek tikai apgriezta. Nekāds mēslojums, nekādas zemes aerēšanas- pat ja augi no tā iet bojā, tad labāk tā! Un tāpat arī zemnieku produktus bez eko šmeko un bio, bet ķīmiskotus un tādus, lai aš nāsīs tas ķīmijas smārds ietriecas! Bet tas jau atkāpītei. Tas bija mans noslēpums, tāpēc aizmirstiet, tagad!

Ko es ar šo pārdomu rakstu vēlos teikt. Principā neko! Tikai veicināt pārdomas Jūsos. Visu varat izpētīt arī paši. Neko jaunu neuzrakstīju un jaunu pasauli neatklāju- to visu jau zinājāt sen. Bijāt tikai piemirsuši! Tagad dzīvojiet ar šo informāciju :D

Meklējot veselību!

Parunāsim par cilvēku veselību! Par galvenajām pārliecībām šodien un arī agrāk. Paskatīsimies piemērus. Protams, kā jau vienmēr tikai un vienīgi mans, viennozīmīgi pareizais viedoklis! Izņemot taisnību un tikai taisnību nekad nesaku!

Es centīšos runāt, tādos salīdzinājumos, kuros gan jau ka vismaz 2% lasītāju pat neizlasot sapratīs par ko tiek runāts.

Šodienā un arī senāk izskan apgalvojums: “Ka visas slimības nāk no galvas, tik viena vienīga gonoreja no prieka!” Ar ko tiek domāts, ka pamatā cilvēka veselība ir atkarīga no cilvēka psiholoģiskā komforta, stāvokļa. Jo vairāk cilvēka dzīvē stress, jo cilvēks slimīgāks. Šo terminu, visticamāk, arī izgudroja psihologi-ezotēriķi, jo tādi var cilvēku ārstēt uz vella paraušanu un beigās pamatot ar kaut ko gaisīgu, kāpēc nekas neizdevās.

Kas interesanti- stress tiek pieņemts kā kaitniecīgs stāvoklis. Šim stāvoklim tiek piedēvēts jau tonis. Kāpēc? Iedomājieties cilvēku bez stresa, nu tādu pilnībā bez jeb kāda iespringuma uz jeb ko, jo principā, jeb kā darīšana ir lielāks vai mazāks stress. Pat mūsu organisms ir izdomājis dažādus piespiešanas mehānismus, lai sevi uzturētu. Zinājāt, ka piemēram, cilvēkam neeksistē tāds stāvoklis, kā slāpes- tas ir smadzeņu radīts efekts, lai nebūtu dehidratācija organismam. Smadzenes mums liek domāt, ka mums slāpst. Un kad padzeramies, tad smadzenes mūs apbalvo ar patīkamu sajūtu. Tā teikt iedod mums “cepumiņu”. Un viss tikai tāpēc lai mēs rīkotos- dzen mūs stresā. Bez stresa mēs nekustamies.

Un kā paliek ar stāvokli, kad esi kādā ārkārtas stresa situācijā un ir jāsaņemas un jārīkojas. Bieži notiek tieši pretējs process- organisms mobilizējas un atveseļojas pats. Iešana aukstā ūdenī un pirtī arī ir stress, gan fizisks, gan psiholoģisks.

Labi, atmetam stresu un skatāmies uz psiholoģisko stāvokli kopumā. Pieņemsim, ka cilvēks ir psiholoģiski kaut kādi tendēts, nu kādā, vispār pieņemtā, negatīvā virzienā. Un rezultātā būtu jābūt ka cilvēkam piemetas tāda vai savādāka kaite.

Savukārt, ja papētīsiet kaut vai sevi, kas notiek Jūsu galvā, kādas kaites dzīves laikā sev esat piedēvējuši. Iedomājieties, ja tās visas piepildītos. Neesat? Atveriet “Feldšera rokasgrāmatu”, ideālā variantā, kādu padomijas izstrādājumu. Palasiet simptomus un aprakstus slimībām. Kāpēc šīs kaites, kuras ir piesauktas nerealizējas? Pavisam vienkārši- cilvēka organisms ir muļķu drošs.

Muļķu drošs nozīmē, ka to nav nemaz tik viegli ietekmēt, lai deformētu- fiziski to izdarīt ir vieglāk, kā sevi uz kaut ko saprogrammēt. Pat ja ilgstoši sēdēsiet kaut kādā pasauli nīstošā pozā. Un ja varētu, tad principā mums ir panaceja, kā iegūt mūžīgu jaunību un veselību- programmēšana taču strādā abos virzienos? Vai arī visi programmējam tikai negatīvi, ja reiz nākas paslimot?

Man, piemēram, ir dzīvē bijuši cilvēki, kurus var stundām klausīties. Ziniet tos cilvēkus, kuri pievelk pat neko nedarot, bet gribas apsēsties blakus un vienkārši klausīties ko tie stāsta, skatīties ko dara. Viens no šiem cilvēkiem, kurš pavisam nesen no mums aizgāja ar onkoloģiju. Cilvēkam nebija nekādu kaitīgo ieradumu, ziemā peldēja ledus aukstā ūdenī, labs un pārdomāts uzturs- pat man personīgi dažreiz šķita, ka būtu forši tā ar dzīvot. Cilvēks, labsirdīgs, ne reizi nav dzirdēts no viņa pat viens lamu vārds, izglītots. Bet diemžēl...

Tai pat laikā es zinu arī tādus eksemplārus, kuriem parasti gribas iet ar līkumu. Un šķiet, kā tādus vispār zeme nes un neko, dzīvo un dzīvo. Nu ir pa kādai kaitītei, kam nav. Garāk neaprakstīšu, gan tādu varat iedomāties arī paši.

Kas interesanti, ka parādot tagad divus piemērus. Mēs viegli sagrupējam pozitīvajos un negatīvajos- kaut tā ir tikai mūsu iedoma! Pirmais tēls ir pozitīvs, silts un sirsnīgs, otrs negatīvs, vēss un ļauns. Taču īstenībā iedalījums ir mūsu izdomāts- kas ir labs un kas ir slikts.

Man no vienas vecāku sapulces ir prātā palicis skolotājas izteikts vārds, par kuru es aizdomājos! Vārds “manipulācija”, visi vecāki uzreiz uz to noreaģēja, kā ko negatīvu. Fu, fu, fu... Es, protams, neatceros par ko tika runāts- es vīrietis, skolotāja sieviete, ko gan es varēju dzirdēt no viņas teiktā!

Bet principā, lasot šīs rindas- tā ir manipulācija ar Jums. Valoda, žesti, skatieni pilnīgi viss ir manipulācija- kur satiekas vismaz divi.

Tieši tāpat ir ar psiholoģisko stāvokli, tas nevar būt labs vai slikts. Tas, vienkārši ir, pilnā savā krāšņumā, tas var būt tikai tāds, kāds tas var būt.

Tālāk sapratīsiet, kurp es Jūs vedu.

Kādus vēl piemērus par mūsu psiholoģiskajiem stāvokļiem mēs varētu paskatīties, kas rada mums saslimšanas... man, godīgi, vairs nav ideju. Tāpēc griežam monētu uz otru pusi.

Tā tad šobrīd populāri ir ņemt slimība = psiholoģiskais stāvoklis vai arī otrādi, kaut kāds psiholoģiskais stāvoklis, konkrētā virzienā virzīts, rada konkrētu saslimšanu. Es saku, ka buļļa klumpacis! Tā nav. Veselība un psiholoģiskais stāvoklis ir divi paralēli pastāvoši lielumi. Un pamatā ir ģenētika!

Jauns vārds par ko padomāt- ģenētika. Nē, nē par āriešiem tik dziļu neraksim. Bet, ir ģenētiskās tendences, kuras ir atrodamas mūsu DNS saitēs. Šīs saites satur visu informāciju par mums, kā par cilvēku un jeb kādas nobīdes tajās- korekcijas, kuras ir notikušas dzimtas attīstības laikā.

Tieši tāpēc rodas situācijas, kad cilvēks vēl neapzinātā vecumā spēj saslimt ar smagām un ne tik smagām saslimšanām, pat nepaspējot psiholoģiski sevi kā nostādīt.

Prom no mazuļiem un atgriežamies pie sev līdzīgajiem. Kā man parasti patīk uzdot, retoriskus jautājumus! Vai esat sevī novērojuši kādas tendences? Nu, mēs runājam šajā rakstā par veselību. Tā tad esat dzīves laikā novērojuši sevī kādas tendences veselības ziņā? Ir kaut kādas likstas, kuras ir raksturīgas tieši Jums? Tagad padomājiet par kaut kādām psiholoģiskajām tendencēm, piemēram, ir kaut kāds virziens, kur sev iekšēji varat atzīt ka esat nīdeklis? Kaut kāds dzīves psiholoģiskais aspekts, kurš Jums, Jūsuprāt, ir radījis konkrēto saslimšanu? Un tagad padomājiet, varbūt pat zināt tādu cilvēku, ja nezināt tad varat pieņemt, ka ir uz pasaules cilvēks, kurā ir tieši šāds pats pārdzīvojums? Nu, tur citi personāži, bet lielos vilcienos, kaut kas tik pat īpašs. Kā Jūs domājat vai veselības ziņā šim cilvēkam būs līdzīgas tendences?

Un te svarīgi uzreiz pārmest monētu uz otru pusi un iedomāties mūsu ģenētiskās īpatnības, mūsos esošo uzbūves kodu. Iespējams, šis uzbūves kods nosaka mūsu veselības tendences un attiecīgi arī psiholoģisko izpausmi. Īpatnība šajā kodā rada konkrētu tendenci uz to vai citu saslimšanu un tālāk arī ārējo reakciju, kas izpaužas psiholoģiskā plaknē.

Protams, to visu varu izskaidrot arī sarežģītāk, bet šoreiz atturēšos. Jau priecājos, ka esi izlasījis līdz šai rindkopai.  To spēj tikai pāris procentu no lasītājiem.

Protams, tuvojoties noslēgumam. Gribētos dzirdēt ko daudz perspektīvāku un ietekmējamu, kā ko mainīt un vai to vispār var.

Var! Bet tas jau būs cits stāsts!

Šis bija labs vai ne?!

Mūsu uzbūves kods sevī ietver pašu pamatu, no kā tad radās arī viss dzīvais Visumā- informāciju. Ar informāciju vienmēr var strādāt. Jūs taču saprotat, ka pirms visa bija informācija- tas ir pamatu pamats visam. Pat haoss nevar būt bez informācijas.

Labi sāksim ar sākumu!

Savu uzbūves kodu izanalizēt neizdosies, jo tad Jums ir jāatkāpjas deviņus soļus uz atpakaļu savā cilts kokā un jāizpēta līdz turienei dzīvojošos cilvēkus. Tagad arī zināsiet, kāpēc vecās tautas, arī latvieši, vienmēr, ir dzīvojuši tādā seņču kultā, ko šodienā daudzi sauc par kapu kultu, kāds tas arī kļuva ar padomijas varas maigo glāstu- bet tas ne tikai pie mums. Kultūras un vēstures iznīcināšana notika un vēl šodien arī turpinās.

Tā tad pirmais, ko varam darīt, nezinot savu vēsturi. Saprotam savas psiholoģiskās tendences, īstenībā gan fiziskais stāvoklis, tendences, gan arī psiholoģiskais stāvoklis, tendences ir tikai kā spuldzītes uz vadības paneļa. Kuras iedegas vai tikai nomirgo, lai signalizētu mums par to kas notiek mūsu pamata uzstādījumos. Te varbūt atceraties, ka agrāk bija kāda veselības tendence un arī to pavadīja psiholoģiska tendence un šodien ar to esat tikuši jau galā. Tagad ir pavisam cita fiziskā un arī psiholoģiskā tendence. Tā teikt nākamais solis, kuru risināt. Taču, kur ir problēma?

Galvenā problēma ir tas, ka mēs nemeklējam kas mūsos notiek, kā vienā veselumā, bet meklējam kāpēc deg šīs divas lampiņas. Un kas tās varētu izslēgt vai vismaz izskrūvēt, lai nespīd acīs. Pilnīgi izglītotā variantā, uzņemamies atbildību par sevi paši un meklējam “kāpēc” paši. “Izglītotā” laikam arī bija jāliek pēdiņās, nu labi. Abi varianti atšķiras tikai ar to, ka viena tērē vairāk uzkrātos fiziskos resursus, otra morālos un laužas cauri paši- rezultāts, protams, tāds pats. Tik daudz tik ka tie kas laužas paši visam cauri ir mazliet nobružātāki. Smaids sejā cietāks!

Ko darīt Jums? Pavisam vienkārši, aizstāt vārdu “kāpēc” ar vārdu “kā”! Ja, iedegas signāllampiņas, nemeklēt KĀPĒC, jo atbilde būs bezjēdzīga, taču laiks būs zaudēts. Ja, domāsiet KĀ, tad jau rodas cerība. Jo iespējams, atradīsiet kā risināt, kā iet tālāk.

Var šķist ka runāju jau par smagākām un hroniskām slimībām, bet nē, arī smagas, hroniskas, vieglas un foršas slimības ir apzīmējums galvā. Cilvēki iet bojā no visu apzīmējumu slimībām, lai kā mēs tās, kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ, vērtētu.

Un nav jāmeklē nekas sarežģīts, viss uz šīs zemes ir vienkāršs. Ja, kas kļūst sarežģīts, tad tas, visticamāk, ir cilvēku izdomāts.

Tiklīdz sāksiet vērtēt no skatu punkta “KĀ”, viss notiks pats par sevi. KĀPĒC ir meklēšanas ceļš un kā zināms, meklētājs tam arī ir meklētājs, lai meklētu- ne atrastu. Uzstādījums, KĀ darbina smadzenes un tās pats interesantākais arī bez mums spēj atrast risinājumu, līdzvērtīgi, kā visi orgāni mūsos, kurus nez kāpēc mēs necenšamies darbināt- plaušas elpo, sirds pukst, nieres vispār vells viņu zina, kā izskatās! Tāpat strādā arī smadzenes- iedod tām uzdevumu un tās atrisina. Tās nav jādarbina pareizā virzienā, nav jācenzē.

Ko es vēlos pateikt? Uzticēšanās sev arī ir risinājums, kā var izmainīt sākotnējo informāciju, savos rūpnīcas iestatījumos. Mūsos viss jau ir, tikai nevajag to visu cenzēt un kontrolēt, ļaujiet sev no sevis atpūsties. Un lampiņas nemirgos!

Atceramies, ka es vienmēr rakstu tikai, lai veicinātu domāšanu! Par sliktu tas nenāk nekad! Ja teksts neierezonēja, tas ar nekas, tā var būt, es piedodu :D

Vīrusam pa pēdām 2024

Turpinām piedzīvojumu cauri sezonām ar jauno vīrusu, tas līdzīgi, kā mājas mīlulis aug acu priekšā un ik gadu mums atrāda, ko jaunu tas iemācījies. Ir pienācis 2024.gada rudens vai varbūt arī nav, šobrīd vairs pat gada laikus paredzēt nav iespējams- tik tā aptuveni- tuvojas septembris. Rudenim tepat, kaut kur ir jābūt. Es, domāju, ka tas tāpēc ka uz pāris gadiem uztaisījām pauzi savā iznīcinošā darbībā pret dabu un tā nesaprata, kas notiek, kur pazuda slodze. Tad, nu tagad sekas, līdz atkal viss normalizēsies, varbūt, arī nē!

Pienākot rudenim, ir pienācis laiks vīrusiem mosties un rādīt ko māk! Turklāt, vasara šī bija ļoti interesanta ar saviem laika apstākļiem. Varētu šķist ka vasara, kā jau vasara, bet tie lidmašīnu “chemtrail” :D Labi, labi, kas uz citiem saka, paši tādi ir :D Īstenībā vasara bija stipri savdabīga mitruma dēļ.

Man ir zālīšu žāvēšanas iekārta, kura darbojas uz saules enerģiju. Protams, tā ir aprīkota ar dažādām mērierīcēm, lai būtu vieglāk kontrolēt notiekošos procesus tajā. Šogad, pa visu silto sezonu, iekārtā normāls mitrums iestājās tikai augusta vidū. Visu sezonu gaisa mitrums bija stipri paaugstināts, pat nācās vairākus žāvējumus izmest kompostā, jo tie paaugstināta mitruma ietekmē nežuva, bet melnēja. Neatceros tādu vasaru, vismaz pēdējos 10-15 gadus. Jā, ir bijušas slapjas vasaras, lietainas, bet saulaina un ka gaiss pastiprināti mitrs- dīvaini.

Par paaugstināto mitrumu runāju, tāpēc, ka tas ir labs avots, lai dažādi slimību ierosinātāji varētu lieliski attīstīties. Un arī lieliski apstākļi, lai mēs tos varētu ieaicināt pie sevis uz tēju.

Iespējams, esat ievērojuši, ka pēdējos gadus aizvien vairāk un vairāk dažādas saslimšanas mainās vai arī mūsu organismi mainās. Un iepriekš ar it kā saprotamām saslimšanām zinājām, kā rīkoties, kas gaidāms. Tad šodien, aizvien un aizvien, it kā parastas rudens saslimšanas izvēršas veselā piedzīvojumā. Iespējams, tas saistās ar kaut kādiem jauniem vīrusa paveidiem, iespējams, ar to, ka mainās mūsu organismi. Nē, nē nebūs nekādas sazvērestības teorijas. Es, tik tā ievēroju, ka cilvēki apslimst un arī es neesmu izņēmums un šīs apslimšanas neņem īsti nekas, nedz dabīgi līdzekļi, kurus ierasti lieto rudens saslimšanas laikā, nedz farmācijas radītie līdzekļi. Turklāt, pēc maniem novērojumiem, otrie nereti padara tikai sliktāk.

Sejas grāmatā, lapā uztaisīju ierakstu, lai cilvēki padalās savā pieredzē, tieši ar 2024. gada vīrusa ietekmi. Ieteikumi visdažādākie! Tad, nu mēģināšu apkopot un radīt kaut kādu kopskatu uz to visu, ko darīt, ja ir nācies apslimt. Ar šī gada jauno un trendīgo saslimšanu.

Tā tad, sākumā mēģināšu minēt simptomus, kādus ir nācies novērot šai saslimšanai, lai attiecīgi, mēs saprastu ko skar šī slimība. Pirmais un pats izteiktākais, ir ne pārāk ilglaicīga, bet bieži vien 24h gara paaugstināta temperatūra, vidēji 38,5-39C. Dažkārt, turas vairākas dienas, ar tendenci kristies ik dienas, līdz atgriežas pie normālas temperatūras. Interesanti, ka pie paaugstinātās temperatūras, ne vienmēr ir arī pastiprināta svīšana. Bieži novērojama kaulu laušana vai spēcīgs nogurums kājās. Galvas sāpes, paaugstināts spiediens acīs. Bieži pēc temperatūras parādās smagas iesnas, kurām ir tendence veidot arī vidusauss iekaisumu, ja cilvēkam ir nosliece uz to. Retāk, bet ir novērojami drebuļi, drudžains stāvoklis un vēdera vīrusam līdzīgs stāvoklis (caurejas un vemšanas). Minu tikai, tos simptomus, kurus zinu- ticu, ka ir arī citi! Turklāt, pēc sevis secinu, ka šis vīrus ietekmē arī nervu sistēmu. Pirmās saslimšanas dienas, izteikti palielinājās ādas jūtība vai pareizāk teikt zem ādas nervu slāņa jūtība, neraksturīgi uz kājām parādījās ādas tirpoņa.

Tas ļauj izdarīt secinājumus, ka šis vīrus ietekmē ne kā agrāk ierasts, galvenokārt, elpceļus, bet jau arī citas organisma sistēmas- gan gremošanas traktu, nervu sistēmu u.t.t.

Kopumā skats uz šo saslimšanu ir klasiskais un neko daudz neatšķiras ar skatu uz daudzu gadu atpakaļ zināmo pieredzi. Tā tad, principā pamats ir daudz ūdens- šķidrumi un vitamīniem bagāts uzturs. Uzsvars, klasiski liekams uz C vitamīnu, taču es ieteiktu, sevi ar to neierobežot, bet paralēli lietot arī dabas veltes, kurās ir daudzi citi vērtīgi savienojumi un vitamīni, piemēram, mazāk ierasto pīlādzi, kurš ir pārbagāts ar dažāda veida vitamīniem. Protams, neizslēdzot pilnīgi visas citas ogas, augļus un dārzeņus- viss, kas ir pieejams uz konkrēto mirkli ir labs un vajadzīgs.

Apslimstot, klasiski zūd arī ēstgriba, bet vieglas, bet barojošas ēdienreizes nevajadzētu aizmirst, jo lai arī organisms ir slodzē, tam barības vielas ir nepieciešamas tāpat. Nevajag ēst daudz un smagus ēdienus, bet mirkli no mirkļa kaut ko ieēst ir nepieciešams tāpat. Arī tas uzlabos kopējo pašsajūtu.

Pēc atsauksmēm, daudz cilvēku norāda, ka labus rezultātus sniedz vērmele. Interesanti, ka vērmele ir labs pretiekaisuma, antiseptisks un atsāpinošs līdzeklis, taču tas spēcīgi iedarbojas uz gremošanas trakta darbību. Tas rada nojausmu, ka sakārtojot gremošanas trakta darbību varam ietekmēt slimības norisi. Tāpēc, es pat teiktu, ka nav jāapstājas tikai pie vērmeles lietošanas, ir lielisks augs, kuru sauc par stāvo retēju, tāpat ir sēne, kura saucas bērza čaga un citas dabas veltes, kuras arī labvēlīgi spēj ietekmēt gremošanas trakta darbību.

Par čagu laikam der pieminēt atsevišķi, ka šī sēne ir viena no tām, kura ir nozīmīga slimības gaitas atvieglošanai. Bērza čaga ne tikai uzlabo gremošanas trakta darbību, bet arī neitralizē brīvos radikāļus un palīdz izvadīt no organisma toksīnus. Saprotams, ka slimības gaitā organismā tādi rodas pār pārēm līdz ar to čaga būtu līdzeklis, par kuru nevajadzētu aizmirst. Tāpat arī pēc maniem novērojumiem, ir vērts vērst savu uzmanību arī uz raibo tauriņpiepi, jo tā ir viens no spēcīgākajiem imūnās sistēmas stimulētājiem un atbalstītājiem.

Vēl no atsauksmēm es redzu uzsvaru par propolisa nozīmīgo ietekmi uz šīs saslimšanas gaitu. Tā lietošana arī uzlabo saslimušā stāvokli.

Un, protams, visas iepriekš ierastās tautas metodes, kuras pielieto jau daudzus gadu desmitus, pie rudens apslimšanām.

Principā es teiktu, ka mēs vēl esam meklējumos. Vēl nav atrasts ne tas kas efektīvi iedarbojas pret šo vīrusu vai uz mūsu organismu, vīrusa ietekmes laikā. Praktiski mēs vēl dzīvojam, vienā un tajā pašā ritmā, kā daudzas desmitgades un mēģinām cīnīties ar esošo problēmu no tās pašu skatu prizmas. Diemžēl, jaunā saslimšana, kura ir radīta mākslīgā ceļā, pieverot acis uz bīstamību, spēlējoties ar nekontrolējamu dabas spēku ir novedusi mūs pie nepieciešamības veidot jaunus ceļus, jaunus algoritmus un iespējas. Šobrīd ir tas laiks, kad ir jāiemācās palūkoties savādāk, izmainīt novecojušo skatījumu uz lietām.

Viennozīmīgi, ar pilnu pārliecību, es varu droši teikt ka atbilde ir tikai un vienīgi dabīgā ceļā. Diemžēl, vai par laimi, apturēt to kas māk mutēt, izmantojot mūs kā inkubatorus un attīstīties, nevar apturēt ar kaut kādu konstantu, laboratorijā vai rūpnīcā samaisītu līdzekli, kurš jau vakar ir palicis vecs pret šodienas situāciju. Te arī ir tas galvenais iemesls, kāpēc slimo arī cilvēki, kuri ir saņēmuši vakcīnu. Un ne vieglāk, ne stiprāk- vienkārši, slimo tāpat, kā visi. Esmu drošs, ka cilvēki, kuri gatavoja šīs zāles, labi apzinājās, ka tas nav lai palīdzētu, bet tas ir vienkārši bizness un nekā personīga.

Nākotnē mūsu ceļš, viennozīmīgi, ir meklēt dažādus dabīgus līdzekļus, kuri spēs palīdzēt organismam radīt pietiekamu izturību un stabilitāti, pret šo saslimšanu. Tikai un vienīgi, meklēt palīdzību pie dabas, kā mazināt smago pašsajūtu slimības laikā un turpināt audzēt dabīgās bruņas.

Principā, lai cik bēdīgi tas arī nebūtu pagaidām, vienīgais adekvātais ceļš ir turpināt slimot un ļaut organismam pašam meklēt risinājumu. Mēs varam tikai censties atrast, kaut ko, kas atvieglos stāvokļus un tas arī viss!

Manas vecmāmiņas kults un “senču” brends

“Mana vecmāmiņa...” ir standarts ar ko sākas pats dumjākais arguments. Visbiežāk, šis arguments tiek izmantots cilvēku vidū, kuri paši neko nevēlas apgūt un izzināt, bet tikai atsaukties uz savām, personīgajām autoritātēm. Es, protams, neesmu pret vecmāmiņām, bet viņu piesaukšana, kad tiek runāts par dabas velšu pasauli ir pirmais signāls, ka tūlīt, tūlīt sekos kaut kas unikāls- tā teikt vecmāmiņu kults tiks diskreditēts un tās tiks parādītas ne tajā labākajā gaismā. Un tālu vairs nebūs jāgaida, lai uzklausītu sazvērestības teorijas, kuras parasti ir tā, aiz ausīm pievilktas.

Pats skaistākais šajās sazvērestības teorijās ir tas, ka vainīgs vienmēr ir kāds un es esmu upuris. Nekad netiek runāts, par to, ka mēs visu esam izveidojuši paši, viss kas notiek mūsu dzīvēs ir mūsu atļauts. Un tas ka mēs ar savu darbību atbalstam, to lielo un ļauno, kaut ko- ko parasti nevar nosaukt, tikai apzīmēt ar kaut kādu ‘trendīgu’ jēdzienu.

Atgriežoties pie vecmāmiņām vai pareizāk būtu teikt bieži valkāto vārdu “senči”. Cik bieži nākas dzirdēt, šo nu jau ‘brendu’, dabas velšu pasaulē. Apzīmējums ‘senči’ šodienā jau ir sekls mārketinga gājiens, jo bieži vien aiz tā seko, kaut kas, kas atkal diskreditē senčus. Piemēram, esmu redzējis reklāmu priežu čiekuru sīrupam, kurš tiek vārīts medū uz atklātas liesmas (krāsns, ugunskurs vai kas zina, kā senči vārīja medu). Ar piebildi: “Pēc senču receptēm!” Tas tāds pirmais, kas ienāca prātā.

Apzīmējams ‘senču’ šodienā tiek pieminēts, kā tāds vērtības paaugstinošs apzīmējums. Kaut būtībā ar senčiem izstrādei, kā likums nav nekāda sakara. Nu principā senči dzēra ūdeni un mēs arī dzeram- varam to nodēvēt par senču tradīciju. Likumsakarīgi, ka apzīmējumam “senču”, nav nekāda datējuma. Vai mēs runājam par 2000 g.p.m.ē. vai mēs runājam par iepriekšējo paaudzi. Nenoteiktība ir lielisks palīgs.

Pēc pieredzes, bieži redzu, ka šodienas cilvēks ar senčiem apzīmē kaut kādu X paaudzi, bet ne vecāku par 100-300 gadiem, tādu kuras pastāvēšana vēl ir apzināta, tā teikt taustāma. Un tad ir vēl tie senči, kuri ir izlobīti no tautas dziesmām, hronikām un pieņemts, ka tie dzīvoja kaut kā noteikti- bieži vien, tā kā mums konkrētā situācijā ir ērtāk.

Glorificējot senču padarīšanu, tas izpaužas caur vecmāmiņu kultu. Vismaz pie mums tieši vecmāmiņas ir tās, kas nes patiesās zināšanas no paaudzes uz paaudzi. Un šodienas pētījumi, zinātne tas viss esot kaut kāds farmācijas industrijas sponsorēts bubulis, kurā notiek cenzēšana un vešana uz nepareizo ceļu. Piespiešana ēst tabletes un aizliedz darboties dabas velšu pasaulē. Tāpat populāra ir arī tēze, par to ka lielie farmācijas uzņēmumi iznīcina visus dabas velšu pasaules popularizētājus. Kaut šis bubulis vairāk klīst Kanādā un ASV. Realitātē farmācija neizjūt zaudējumus, ko rada dabas velšu draugi. Vēl jo vairāk, iegulda milzu naudas pētījumos, lai pārņemtu daļu savā paspārnē. Farmācija droši darbojas arī “Dabīgs” sektorā un dabas velšu darboņi uztur tam visam labu fonu- ir pat izdevīgi. Tas procents, kurš atsakās no šodienas medicīnas pakalpojumiem un farmācijas izstrādēm ir gaužām niecīgs, lai industrija iespringtu.

Kas interesanti, ka cilvēki, kuri mītus par šodienas zinātni popularizē, parasti izmanto šodienas zinātnes priekšrocības- gan internetu, gan automašīnas, gan dentista pakalpojumus, gan telefonus. Negrib neviens staigāt lina vai nātru lupatā, kuru pats ievācis, noaudis un pašujis, no paša kauta lopa formētās pastalās, rakstīt vēstules, dzīves laikā maksimāli aizbraukt tikai 100-200km attālumā no sava ciema, pilnībā nodrošināt sevi ar pašizaudzētu pārtiku. Un kas pats galvenais, pilnībā uzņemties atbildību par savu veselību.

Mūsu šodienas dzīves līmeni nevar salīdzināt ar mūsu, tā saucamo senču dzīvi. Atliek vien palasīt vēsturi par dzīvi Latvijā un gan jau arī Eiropā kopumā, parunāt ar gados vecākiem cilvēkiem, kuri ir pieredzējuši paši un kuru vecāki ir pieredzējuši tos apstākļos nemaz tik senā pagātnē. Nabadzība, bads, kaudze neārstējamu slimību, medicīnas nepieejamība, radu un bērnu nāves, no šodien it kā viegli ārstējamām slimībām. Dabas veltes daudziem cilvēkiem bija vienīgā iespēja izdzīvot, kaut kādā veidā uzturēt savu un tuvinieku veselību. Gan jau zināt grāmatas par ēdamajiem savvaļas augiem un padomājot, aptuveni, gan jau ka nojaušat, kā tika atklāts ko var ēst un ko nē.  Tieši tādā veidā tika noteikta arī ārstnieciskā iedarbība no konkrētiem augiem. Varam, protams, runāt par to ka mūsu senči lasīja seno ārstu grāmatas ar cittautu pieredzi, kā iedarbojas, piemēram, apelsīns- svešvalodā un noderīgi mūsu platuma grādiem. Tāpēc nācās izzināt vien visu pašiem. Un kolekcionēt visu zināmo par konkrētiem augiem no paaudzes paaudzē, iespējams, kādi zintnieki savā starpā vēl dalījās zināšanās. Sava veida informācijas plūsma, tikai lēna.

Cilvēku mirstība pat agros gados bija normāla parādība. Tāpēc meklēja iespēju ārstēties izmantojot to kas ir pieejams- dabas veltes. Par kurām zināšanas ceļoja tāpat kā tautas dziesmas no mutes mutē. Un nē, nezināja nedz sastāvu, nedz vākšanas laiku- vāca to kas tuvumā auga un kad auga. Neviens nebrauca 100km no mājām pēc zālītēm. Turklāt, ārstnieciskās dabas veltes, kuras izmantoja bija labi ja pāris desmiti. Kāds no kaimiņiem ierādīja augu, to tad nu arī zināja. Gana drošs esmu, ka nezinot augu, neviens to neaiztika un savus vienīgos mantiniekus un darba spēku, perspektīvā noindēt nemēģināja.

Ja skatāmies šodienā, tad tieši zinātnes attīstība ir radījusi situāciju, ka teju vai visu var noskaidrot. Ieejot pļavā var ievākt visus augus, noskaidrot to noderību un bieži vien pat ķīmisko sastāvu. Un vēl jo vairāk, neizejot no pļavas- viss pieejams plaukstas formāta kastītē ar ekrānu.

Šodien dabas veltes mums nav akūta vajadzība, mēs varam ievākt un varam arī neievākt. Pateikt, ka tie kas dzīvo uz dabas veltēm ir veselīgāki, kā tie kas apmeklē medicīnas iestādes nevaram- tas ir stipri individuāli. Turklāt, izmantojot zinātnes devumu ir iespējams aizvien mazāk un mazāk apdraudēt savu dzīvību.

Protams, mēs varam noliegt zinātnes devumu un uzskatīt, ka zināšanas par visām nozarēm uz šīs pasaules attīstās, tikai dabas velšu zinātne stagnē, kaut kur tur pie “senčiem” un tikai viņi zināja, kā pareizāk.

Esot daudzus gadus dabas velšu pasaulē, es bieži klausos šos: “Mana vecmāmiņa...” vai “Mūsu senči...” un laikam nav nekas iedarbīgāks ar ko esmu sastapies, kad ar šo cilvēku rodas vēlme pārtraukt diskusiju, lai neteiktu rupjāk. Un nē, ne senčus, ne vecmāmiņu es neuzskatu par dumju, bet gan cilvēku, kurš mēģina ko pamatot, pat nepainteresējies par to, kas šodienā ir zināms. Piemēram, kailās mietenes bīstamību vācieši noteica jau ap 1940 gadu, bet ir cilvēki, kas vēl aizvien to ievāc, jo ome vāca. Pieņemt, ka ome nezināja, omei nebija tik plaša pieeja informācijai, kā mums- nekādā gadījumā, ome ir augstāk par visu un ja viņa tā darīja, tad tā darīt var. Kaut atliktu vien 20 minūtes palasīt pētījums, nepieceļot savu pēcpusi pat no krēsla. Protams, ja ir iespējams atslēgt to slēdzi, ka big farma cenšas atņemt cilvēcei kailo mieteni.

Nevienu ne uz ko nemudinu. Katrs tic un dzīvo tā kā tam ir ērti un pareizi. Es izsaku tikai savu viedokli!

Alkoholisms

Alkoholisms Latvijā ir izplatīta problēma un topos mēs esam augšgalā, starp ES un OECD valstīm. Pamatā tas saistās ar to, ka mēs esam stiprā alkohola cienītāji. Līdz ar to absolūtā spirta daudzums uz cilvēku ir liels, ap 12,8L+/gadā. Pētāmā grupa ir 15+ gadi.  Latvijā 44% iedzīvotāji sirgst ar alkoholismu, tie ir tie, kuri alkoholu lieto vismaz reizi mēnesī. Izteikti priekšgalā ir vīrieši, kuri patērē ap 21L absolūtā spirta gadā un sievietes, kuras patērē ap 6L absolūtā spirta gadā. Lai saprotams, tad absolūtais spirts ir domāts 100% šķīdums, kurš nesatur ūdeni, bet tikai etilspirtu. Vai, kā piemērs, vīns vidēji satur 12% absolūtā spirta masā. Tas nozīmē, ka tajā ir 0,12L absolūtā spirta. 12,8L absolūtā spirta ir līdzvērtīgi 106 viena litra vīna pudelēm uz cilvēku, kurš vecāks par 15 gadiem, gadā. Vai, apmēram, 2L vīna nedēļā. Ar nosacījumu, ka visi iedzīvotāji lieto alkoholu, bet tā kā problēma ar to ir tikai mazāk, kā pusei tautas, tad vīrietim tās ir 175L vīna vai 53L 40% degvīna gadā un sievietei 50L vīna gadā.

Tik sarežģīts ievads šim tekstam ir, lai būtu iespēja atklāt tēmu.

Latvijā, galvenokārt, mēs sastopamies ar alkoholismu ne vienkāršu iedzeršanu. Attiecīgi, lai no tā atbrīvotos ir jāskatās uz šo nelaimi līdzvērtīgi narkotiskai atkarībai. Ne velti senākā, skaidrojošā literatūrā etilspirts bija norādīts, kā narkotiska viela. Protams, legalizējot šo narkotisko vielu tika nomainīts arī apzīmējums uz “apreibinoša viela”.

Kas būtu jādara, lai no šīs atkarības atbrīvotos. Saprotams, ka nestrādās nekādi piespiedu vai drastiski līdzekļi pret paša cilvēka gribu. Tā teikt, vairs nedzeršu un viss.

Ir jātiek ar sevi galā psiholoģiskā plaknē. Jāatrod atkarības cēloņi- principā jāuzņemas atbildību par sevi pašam. Nevainojot notikumus, apstākļus, pieredzi vai citus cilvēkus. Jāatbrīvojas no atrunām un atkarības attaisnošanas. Un jāsaprot vai atbrīvošanās no šīs atkarības ir paša un patiesa vēlme.

Psiholoģiskā plaknē ir jāstrādā ar sevi pašam- izveidojiet savu terapiju. Nevajag sevi pārlikt cita cilvēka atbildībā. Protams, neskaitot gadījumus, kad nepieciešama jau klīniska palīdzība. Terapijas mērķis pavisam vienkāršs- atjaunot mīlestību pret dzīvi. Kas ir tas, kas katram nostrādās, es pateikt nevaru. Kādam pietiks ar iemīlēšanos un labu paraugu, kādam izdomāt sev hobiju vai kādas pārmaiņas ikdienas dzīvē. Iespēju ir neskaitāmi daudz. Jā, protams, tā būs vienas atkarības aizvietošana ar citu, bet te jāvērtē pēc ietekmes uz veselību.

Nonākot jau daudz maz stabilā, cik nu tas iespējams, psiholoģiskā stāvoklī. Var izskatīt variantus, kā sev palīdzēt ar dabas veltēm.

Šobrīd, pasaulē tiek pētīta sarkanā mušmire, kā perspektīvs līdzeklis psiholoģiskā stāvokļa normalizācijai, kā arī, kā efektīvs pret alkoholisma līdzeklis. Sarkanā mušmire mikrodevās spēj ietekmēt cilvēka psiholoģisko stāvokli, atbrīvojot cilvēku no depresīviem stāvokļiem, uzlabojot miegu un ikdienas produktivitāti. Tāpat arī tā iedarbojas uz tiem pašiem receptoriem smadzenēs uz kuriem iedarbojas alkohols. Attiecīgi, alkohols tiek izspiests no ikdienas. Turklāt ir jau dati, par to, ka efekts saglabājas arī pēc sarkanās mušmires mikrodevu kursa. Tas saistās ar to, ka mušmire ietekmē gan psiholoģisko, gan fizisko labsajūtu, plus GABA receptori ir ilgāku laiku nestimulēti ar alkoholu. Ko der pieminēt, ka sarkanā mušmire mikrodevās uzlabo arī dažādu orgānu darbību- kas arī veicina psiholoģisko labsajūtu.

Biežākā kļūda, kuru pieļauj ar sarkano mušmiri ir tā, ka to lieto aktīvajā atkarības fāzē. Tā var būt atbalstoša, tikai tad, ja stabili zināt ko vēlaties un uz ko ejat. Ja ir standarta uzstādījums, ka tagad dzeršu un lietošu mušmiri un viss notiks pats par sevi, tad tā nestrādās.

Es ticu, ka ir gadījumi, kad no sarkanās mušmires ir bail, kaut nesaprotu no kā baidīties, ja tāds sēņu produkts, kā alkohols bailes neraisa- alkoholam ir graujošāks efekts uz organismu un psihi. Bet šajos gadījumos var veidot citu taktiku.

Dabas velšu pasaulē ir dažādi augi, sēnes, ķērpji ar dažādiem efektiem, atliek vien atlasīt sev derīgākos. Te nāksies mazliet piedomāt un paeksperimentēt. Mērķis, ko nepieciešams sasniegt ir labsajūta ikdienā. Ir dabas veltes, kuras iedarbojas nomierinoši, uzmundrinoši, imūnās sistēmas darbības uzlabojoši, dažādu orgānu kopjoši u.t.t. Tāpat var atlasīt minerālvielām un vitamīniem bagātas veltes. Un šiem līdzekļiem nav obligāti jābūt “zāļu formā” (tējas, tinktūras, pulveri). Vērtīgas dabas veltes var būt arī pārtikas produkti- dārzeņi, zaļumi, augļi, gaļa u.c. produkti. Uzlabojot savu fizisko labsajūtu, uzlabosies arī psiholoģiskais stāvoklis, kā rezultātā no atkarības atbrīvoties būs ievērojami vieglāk. Domāju, ka šodien izreklamētais pretalkohola tēju maisījums strādā tieši šajā sektorā- ietekmējot pašsajūtu, uzlabojot ikdienas dzīvi.

Nevar nepieminēt arī to “muļķo sievu” līdzekli, kur tiek izmantotas dažādas dabas veltes ar specifiskiem efektiem, savienojumā ar alkoholu. Piemēram, parastā kumeļpēda, pelēkā tintene un citas dabas veltes. Galvenokārt, šīs dabas veltes sasaistē ar alkoholu radīs vemšanu, sliktu dūšu, līdz pat hospitalizācijas nepieciešamībai. Par “muļķo sievu” līdzekli to dēvēju, jo šie līdzekļi ir populāri tieši sieviešu vidū, kuras vēlas “izārstēt” savus vīrus pret to gribu. Tā teikt iebarot pa kluso. Efektivitāte šādiem līdzekļiem, šādā rakursā ir tuvu nullei un 99.9% nenostrādās. Nenostrādās, tieši tāpēc ka nekas netika izmainīts cilvēka apziņas līmenī, kā arī viņam jāturpina dzīvot ar tik lielisku sievu. Efektīvāk šādos gadījumos ir padomāt, kāpēc cilvēks ir nelaimīgs.

Tā tad, rezumējot. Galvenā problēma ir tieši alkoholisms un ir labi apzināties, ka tā nav nekāda iedzeršana, atpūta vai jel kāds cits sevis attaisnojošs faktors, bet gan alkoholisms. Apzinoties sevi, kā alkoholiķi, tas jau ir pirmais solis, lai kaut ko darītu- tā ir problēmas apzināšanās. Iedzeršana, jau nešķiet kā problēma, alkoholisms jau skan, kā labs stimuls, izstāties no šī klubiņa. Svarīgi ir apzināties, ka ceļš uz sevis izmainīšanu ir izteikti individuāls un to nāksies veikt vienam, bez citu iesaistes- tā tas ir daudz efektīvāk un rezultatīvāk.

Ārstēšanās, neskaitot smagus gadījumus, kur nepieciešama mediķu iesaiste, ir strukturēts darbs pašam ar sevi. Dabas veltes var palīdzēt uzlabot ikdienu, atbalstīt atbrīvojot no dažādiem stresa pilniem stāvokļiem. Taču dabas veltes nekādā ziņā nevar “izārstēt”, jo tas ir šodienas medicīnas burbulis, par izārstēšanu, ne dabas velšu.  Dabas velšu pasaulē var tikai izārstēties- pats. Jā, neskan interesanti no monetizācijas viedokļa, bet tikai tā tas strādā.

Teātris nebeidzamos cēlienos

Vai dzirdēji jauno un unikālo domu, par to lai mazinātu oglekli vajag izcirst vecos mežus un aizstāt tos ar jaunaudzēm!? Jo esot dati, ka vecie meži nepiesaistot pietiekami daudz oglekļa, kaut arī tā ir kārtējā interpretācija, ērta interpretācija. No tā principa, kā pamatosim, kāpēc gribam izvarot pēdējos mežus ar lietas koku un ko izdarīt? Protams, pārvērst šķeldā vai vēl kādā nevērtīgā materiālā un aizvest kādam kaimiņam. Jā, protams, Latvijas koks nav pārlieku vērtīgs, vismaz tā runā tie kas ar koku strādā jau ārpus meža, neesot tā spēcīgā struktūra un izturība. Kaut skatos te pīpējot uz šķūnīti un turas labi, jau 20 gadu!

Īstenībā dati liecina par ko citu, ka tie krūmi, kurus reģistrē kā mežus, piesaista labi oglekli, bet uzkrāt gan nespēj. Jo reālie dati liecina, ka jo vairāk cērt, jo sliktāka situācija paliek un gan jau ka necērt tos krūmus. Par ko paši varat pārliecināties, savā sēņu mežā, kurš gan jau ka vairs pēdējo gadu laikā nav saglabājies. Princips vienkāršs, jo vairāk koksnes masas, jo vairāk oglekļa tiek uzkrāts, absorbēts.

Ko vēl vajagot? Vajagot koksni pārstrādāt lietderīgos izstrādājumos, ne kā ierasti šķeldā, jo zviedrs par šķeldu piķo vairāk, kā par iespējamu mēbeli, ko mēs varētu saražot! Ja lietotu alkoholu, paceltu glāzīti par visiem mēbeļu ražotājiem Latvijā, kuri vēl nav nobeigušies no valsts svētības. Protams, sarkasms, uzņēmējdarbība Latvijā tikai attīstās, šī ir viena no draudzīgākajām valstīm, kur ko attīstīt. Īpaši rūpniecību, nu ne to, kas ražo gaisu, bet reālus izstrādājumus.

Tai pat laikā, ES prasa saglabāt vērtīgos mežus, vērtīgās sugu dzīvotnes, bet vēl ir laiks līdz 29 vai 30 gadam, kad varam iespēt izzāģēt maksimāli daudz un pēc tam pateikt, ka mums tikai krūmi arī bija, mežu nav. Viena vienīga Latvijas stepe!

Pats labākais, kas man patika, kaut kur lasīju propogandas portālos, par to, ka varētu kaut kā piespiest zemniekam apmežot daļu savas zemes. Un tagad paņemam to ES prasību, izveidot milzu plantācijas Latvijā ar aizsargājamiem mežiem. Liekam kopā! Valsts mežus nobliežam līdz ar zemi, zemnieku piespiežam savu zemi apmežot- iedodam tam lapiņu, ka ir dabas lieguma īpašnieks un bingooo, zemnieks šāviena attālumā pie sava meža nevar tuvoties! Nu, nosacīti, esmu redzējis arī vietas, kur aug reti augi un par to ir informēta pārvalde, tiek nolīdzināta. Ja vajag, tad var!

Pat vairs nav bēdīgi, jo es labi saprotu, ka mēs te varam pagānīties internetā un tas neko nemainīs. Nu, labi mēs varam iziet ar lapelīti pastaigāt gar Saeimu vai jeb kuru citu, sev tīkamu ēku. Rezultātā, tāpat mežus nolīdzinās. Tā kā esam dibenā līdēju tauta, nu tāda vēl no padomijas, kad atnāk priekšnieks, tad visi jau stāv četrāpus un kaut ko tēlo. Vienīgais, kas var paglābt, ja kādas Eiropas iestādes iedos pa ragiem mūsu valdībai, nu kā iedos pa ragiem- uzliks sodu, kuru maksās, protams, ka valdība.

Jo tālāk dzīvo, jo šī pasaule paliek aizvien interesantāka un interesantāka!

Veiksmīgs darbs ar dabas veltēm

Sākot darboties ar dabas veltēm, grūtākais, laikam, ir tas brīdis, kad īsti nezini ar ko sākt. Zinu, ir arī cilvēki, kuri no sākuma dara un tad domā- parasti, tie, kuri attopas mājās ar klēpi nezināmu augu vai 4 spaiņiem nezināmu sēņu. Drošs paliek drošs, ievācu. Iniciatīva vienmēr ir lieliski, bet diemžēl, bieži sodāma.

Īsu brīdi esot šajā visā tēmā un vāroties tajā lielajā katlā, ir izveidojusies šāda tāda pieredze. Kopš esmu kļuvis publisks, tā arī saņemu kaut kādu atpakaļ ejošo saiti. Ne vienmēr adekvātu, bet nu tomēr. Tu tomēr ar savu pieredzi nepadalies, tad nu iztieku ar to kas ir. Ir nācies cilvēkus gan atbalstīt, varētu teikt ka apmācīt, bet nu mācīt kādu... tas saistās jau ar kaut kādu pedagoģijas izpausmi, veee... Nē, nē, nepareizi saprati, es pedagogus mīlu, jo vairāk, jo labāk. Tāpēc, tomēr, paliksim pie apzīmējuma “atbalsts”, man šāda atruna patīk labāk. Attiecīgi, ir nācies redzēt ar ko jaunie censoņas, kuri vēl nesaprot, kur iepinušies, saskaras. Šoreiz vairāk akcents uz problēmām.

Uzreiz izslēgšu no šī fabulas, tos kas darbojas, pēc principa: ”Mana ome... ” Tā ir atsevišķa grupa, kurā labāk neiejaukties. Līdzvērtīgi, kā tajā grupā, kas šodienā vairojas ģeometriskā progresijā, tie “Ezoreliģiskie zāļinieki”, kuros mazāk ezoreliģijas, kā skaistu bilžu un šizofrēnisku ierakstu sociālajos portālos. Biežāk nākas tomēr sadarboties ar adekvātiem, topošajiem zāļiniekiem, kuri mēģina apvienot iepriekšējo paaudžu pieredzi ar šodienas, pieejamās zinātnes, atklājumiem vai apstiprinājumiem. Un neaiztiek, lidmašīnu turbīnu tvaika pēdas debesīs.

Sākums vairāk vai mazāk visiem ir vienāds, labākajā gadījumā tie ir vecvecāki, vecāki, kas padalās ar zināšanām. Taču ne visiem ir tādi vecvecāki, vecāki, tad nākas saskarties ar kādu pirmo grāmatu vai interneta resursu. Te varu lepni klakšķināt ar mēli- daudziem esmu pirmais. Ir cilvēki, kas sāk ar šo lapu. Tas ir lieliski arī man, jo tas disciplinē, liek pētīt, pārbaudīt un vēl vairāk uzlabot, to kas jau radīts. Viennozīmīgi, lapā ir arī informācija, kura ir novecojusi, bet attaisnojumam teikšu, ka lapa jau ir daudz pāri 1600 A4 izmēra lapas pusēm un es esmu viens.

Sākuma avotam ir spēcīga nozīme, tam kā tālāk zāļinieks veidos savu attīstību. Ir zāļinieki, kuri ilgu laiku parazitē uz vecāko biedru un ir tādi, kas dzīvo informācijas badā. Pirmie iegūst zināšanas ātrāk, taču daudz nekvalitatīvāk, otrie lēnāk, bet daudz dziļāk. Galvenā atšķirība ir tajā, ka vecākais biedrs parasti neizstāstīs visu sīkumos, bet uzzināsiet, ka vajag darīt tā un tā, bet pieredzes neesamības dēļ, nezināsiet kāpēc. Otrie, pie kuriem piederu arī es, sarok informāciju par visu interesējošo paši. Attiecīgi, saprot, kā kas notiek un kāpēc tieši tā un ne savādāk, plus iegūst superīgāko īpašību- māku sarakt pilnīgi jeb kādas atbildes uz sevi interesējošiem jautājumiem.

Pirmais variants ir labs, jo vecākam biedram, kaut kas jāēd arī. Bet es iesaku būt otrajā frontē un visu darīt pašam- meklēt, rakt, pētīt un izglītot sevi. Un, galvenokārt, tāpēc ka šis variants ir tuvāks man- bet tas man radās tādā nosacīti bezizejas variantā- nebija iespēja atrast vecāko biedru. Tā, kā man bērnībā bija daudz laika attīstīt sevi pašam, tad “autoritāšu” sistēma, man kaut kā gājusi secen. Kā arī sastopoties ar “autoritātēm” es, kā likums, esmu zaudējis interesi pret viņiem, redzot viņu mērķus, tam ar ko viņi nodarbojas. Vienīgie autoritātes manā dzīvē ir mani vecāki, bet viņi diemžēl, ar dabas velšu pasauli nenodarbojas.

Izvēloties vecāko biedru, šī raksta nozīme zūd un varat neturpināt lasīt. Biedrs mācīs pa savam un mani te nevajag.

Ja der mana versija...he, he tikko aizdomājos, ka kļuvu par vecāko biedru Tev, tad pastāstīšu tālāk ar ko sākt. Tik gara priekšspēle, jo zinu ka pamatā lasa sievietes un sievietes parasti sūdzas, ka vīrieši nesaprotot priekšspēles nozīmi.

Tā tad, pirmais ar ko sākt ir saprast savus mērķus. Kāpēc Tev to vajag? Kādi ir Tavi motīvi! Mani tas neinteresē, bet Tev sev tas ir jāzina un pēc trijiem gadiem, pajautājiet sev vai vēl šis mērķis ir saglabājies. Ja nav saglabājies, tad uzdod šos jautājumus atkārtoti un noskaidro, ko dari un kurp dodies. Tas ir pats pamats visam. Ja, mērķis tomēr izrādās saistīts ar dabas velšu pasaules apguvi un izpēti, tad turpinām.

Tālāk drīkst nobīties no informācijas apjoma, ko tagad nāksies zināt no galvas... ārprāts. Pelašķi nesapratīs, ja neuzrunāt viņus latīņu valodā. Tā tad, informācijas apguve ir tikai motorikas izstrādāšanai, izlasiet šo mājas lapu, izlasiet kādas 20 grāmatas, pasekojiet youtuba AGF kanālam (citiem kanāliem sekot ir nodevība!). Un trenējiet savu apziņu. Visu šo informāciju no galvas zināt nav nekādas vajadzības, vajadzība ir zināt, kur atrast visu informāciju, kas nepieciešams. Un kā jau zināt, pat no galvas spējat nosaukt www, tālāk AGFonds un beigas jau zināt paši. Protams, tas ir skaisti, kad Ziemassvētkos pie eglītes varat noskaitīt mušmires visus ķīmiskos elementus un satriekt omi, bet citam nekam tas nenoder gan. Nu, iespējams, ja esat vīrietis, tad randiņā varat ar savām zināšanām novest sievieti līdz baltkvēlei, izstāstot, kā asinszāles ķīmiskie elementi oksidējas gremošanas traktā, kas no šiem oksīdiem sanāk... labi, neturpināšu. Pēc tam nespēšu atgaiņāties no pielūdzējām.

Trenējiet sevi, trenējiet savu uztveri, izstrādājiet savus algoritmus, kā strādāt ar informāciju. Un veidojiet savu pirmo sarakstu, nav svarīgi kur galvā uz lapiņas, uz rokas vai akmens plāksnītes. Bet izveidojiet savu priekšstatu par to, ko vēlaties sākt meklēt un atrast. Iesaku sākt ar klasiskiem augiem, tie kuri visur parādās un skaitās populāri. Tos būs vieglāk atpazīt un arī vieglāk atrast. Jā, mūsu ne pārāk aktīvā sabiedrībā, populārs ir tas, kas neliek iespringt.

Esam nonākuši pie praktiskās daļas. Kad ir pienācis laiks doties dabā un pētīt, kas tad tur īsti ir atrodams. Šodienā, noteikt augus un sēnes ir samērā viegli, ir visādi noteicēji (kuri ne vienmēr strādā precīzi), ir dažādas interešu grupas un forumi. Sākumā dosieties, kā likums ne pārāk tālu no savas dzīves vietas. Ja dzīvojat laukos, tad tā būs, galvenokārt, mājas apkārtne, ja dzīvojat pilsētā tad jau uz tuvākiem mežiem un pļavām. Tas arī ir paradoks, ka pilsētnieki apgūst daudz lielākas platības un strādā ar lielāku grupu augiem, un sēnēm, kā lauku cilvēki, kuriem viss atrodas turpat netālu no mājas. Lauku cilvēks, retāk iedomājās kāpt mašīnā un braukt savus 100km uz citu mežu, lai meklētu kaut kādas zāles vai sēnes, ja reiz mežs pie mājas. Pilsētnieks, savukārt, ir spiests braukt un vienreiz aizbrauks vienuviet, citreiz citur, tādi iepazīstoties ar lielāku biotopu daudzveidību un attiecīgi arī sugu daudzveidību.

Nosacīti savā dabas velšu ievākšanas vietā sastapsieties ar konkrēta daudzuma augiem un sēnēm, kuri tur mīt. Attiecīgi, liela daļa informācijas, kuru iepriekš lasījāt uzreiz būs neaktuāla. Tālāk puse no pieejamām dabas veltēm ar būs neaktuāla, vienkārši, nevajadzēs konkrēto iedarbības efektu.

Pētiet sev pieejamās dabas veltes un ko varat no tām radīt. Un viss! Nekas vairāk nav vajadzīgs!

Es, protams, varētu stāstīt arī par tālākiem soļiem, bet tas ir pilnīgi lieki. Katram tie būs savi! Tāpat kā ar jeb kuru atkarību, ja sākot tas paņems, tad ārā jau vairs netiks un atkarība iegūs tikai jaunus apmērus un iespējas. Un pat bez kāda ieteikuma atradīsiet visu, kas interesēs un realizēsiet visu, kas sākotnējā mērķī bija ielikts.

Protams, mēs vēl varētu izrunāt par drošību, par adekvātu attieksmi pret dabu un ko tik vēl ne. Bet ko tad es Tev došu lasīt rīt, ja šajā rakstā visu jau būšu izstāstījis.

Dabas velšu apslēptie resursi

Darbojoties kādu laiku AGFonds publiskajos resursos, nereti izdodas arī parunāt ar lasītāju, kurš padalās ar savu unikālo pieredzi. Jau ilgāku laiku cenšos rakt dziļāk par ārstnieciskajām dabas veltēm un lēnām pētījumu rezultātā dodos tajā virzienā, lai veidotos sistēma, kurā varētu daudz vieglāk darboties šajā jomā. Vai vienkāršāk sakot, ir palicis garlaicīgi darboties klasiskajā, ierastajā lauciņā un vajag ko vairāk.

Zinot, ka neesam tikai fiziski gaļas gabali, kaut bieži arī šai tēzei ir vieta būt, es meklēju dabas velšu un jau gatavo izstrāžu iedarbību ne tikai fiziskajā plānā, bet arī enerģētiskajā. Un ir izdevies arī daudz sasniegt šajā jomā.

Mums visiem ir zināms, ka ārstniecības dabas veltes iedarbojas fiziskā līmenī un var kaut kur vilkt līdzības ar oficiālo medicīnu- preparāts, kurš iedarbojas uz konkrētu fizisku problēmu, tik daudz cik farmācijas izstrādes ir daudz primitīvākas, kā dabas veidotas. Un ir radies vēl viens punkts un tas ir enerģētiskais, kurš dabas veidotai ārstniecības veltei ir daudz izteiktāks, kā sintētiskai izstrādei.

Ko es ar to vēlos teikt?! Visas dabas veltes ir apveltītas ar savu enerģētisko potenciālu, kuru brīvā veidā var izmantot arī cilvēks. Un tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc viena virziena iedarbības augi iedarbojas uz katru cilvēku dažādi. Un kas vēl interesantāk, ka ievācot dabas veltes dažādā vidē, gan ģeogrāfiskā, gan kultūras, dabas veltes ir ar savām īpatnībām. Kā piemēru var ņemt ārstniecisko kumelīti- vienu, ko esat izaudzējuši paši, otru kuru esat nopirkuši veikalā (99% tā ir no Turcijas)- palietojiet vienu un tad otru. Nebūs pārlieku dārgs eksperiments.

Savu pētījumu ietvaros, saskāros ar interesantu lietu! Praktiski katru dabas velti ir jāpielāgo konkrētam cilvēkam un nē, tas nesaistās ar to, ka dabas velte kādi tiek mainīta, bet gan izvēlēts konkrēts salikums vai atbilstība pret konkrētu cilvēku.

Es secinu, ka lielākas efektivitātes sasniegšanai ir zāļinieks un pacients, kurš nosacīti saprot cilvēku (nezinu, kā nosaukt to cilvēka sajušanu) un spēj orientēties arī dabas veltēs, jau ārpus akadēmiskām zināšanām.

Ar zāļinieku domāju personu, kura spēj veikt konkrētās darbības, attiecīgi, par zāļinieku sev varat būt arī pats. Ar pacientu domāju tādu izgaistošu parādību, kurš nav mūžīgais vergs un parādnieks- tobiš klients. Kurš sevi sakārto un ar to arī cikls ir noslēdzies. Attiecīgi, zāļinieka un pacienta mijiedarbību nedomāju, kā kāda veida uzņēmējdarbības formu.

Agrāk es domāju, ka pamatā dabas velšu iedarbību nosaka tikai pats cilvēks, kurš tās lieto. Dabas veltes iedarbojas atbilstoši cilvēka atļautajam un nē, es nerunāju par placebo efektu. Es runāju, par to ka cilvēks ir stipri spējīgs un spēj savu organismu gan mobilizēt, gan aizsargāt. Pat līdz tādam līmenim, ka spēj ietekmēt sintētiski radītu zāļu iedarbību uz savu organismu, neskaitot pārdozēšanas gadījumus.

Tomēr ir arī savi izņēmumi un dažādas dabas veltes var stimulēt cilvēku arī uz enerģētiskām izmaiņām. Lietojot, dažādas dabas velšu izstrādes, mainās cilvēka enerģētisko centru darbība- tie tiek stimulēti un mainās cilvēka izpausmes. Kuras, protams, var būt gan degradējoša, gan veselības uzlabojoša rakstura. Vieglākai izpratnei, cilvēkā var tikt kompensēta trūkstošā enerģētika vai pārsātināta esošā. Ar pārsātinājumu ir vieglāk- rezultātā, fiziskā plaknē pasliktinās kāda funkcija- principā, paliek sliktāk.

Kompensācija gan ir daudz burvīgāka! Cilvēks sāk mainīt savas izpausmes, kļūst drošāks, stabilāks, apstiprina savu seksualitāti, iepatīkas pats sev, sāk izpausties garīgi, radoši un tam līdzīgi. Cilvēkam “atnāk mūza”, kurai nav sakara ar narkotisku vai toksisku ietekmi. Kā labs piemērs var kalpot, raibās tauriņpiepes efekts, kurš ietekmē cilvēka vairogdziedzeri, kā rezultātā pastiprina radošās izpausmes un uzlabo pašvērtības uztveri.

Dabas velšu pasaule ir interesanta, tā neizpaužas tikai fiziskā līmenī, bet arī plaši dzen savas saknes enerģētiskajā pasaulē, kas arī ir jāņem vērā. Kaut arī tas ir sarežģīti, bet ne neiespējami!

Netaustāmā daba

Visumā pilnīgi visam piemīt savs enerģētiskais fons/ potenciāls. Principā enerģija ir potenciāls informācijas apmaiņai. Protams, tā kā esam cilvēki, tad mums interesanti ir saprast, kādas ir iespējas uz šīs zemes mums un kādi optimāli spējam izmantot savu potenciālu šajā informācijas apmaiņā. Diemžēl, vairums cilvēku tam arī velta savu attīstību- sev līdzīgā apzināšanā! Aizmirstot, ka neredzot kopainu, rezultātā mums sanāk, kas līdzīgs šodienas medicīnai (cilvēka sadalīšana gabalos un ārstēšana, neievērojot kopainu). Protams, kopainas meklējumi jeb kurā gadījumā būs skats no, ne uz!

Šodien, var teikt milzīgu paldies vairums “garīgo” prakšu pasniedzējiem, kuri šo neatņemamo mūsu dzīves sastāvdaļu ir iztulkojuši atbilstoši savām interesēm un pārvērtuši, dabīgus informācijas apmaiņas procesus, pat grūti teikt par ko. Teorētiski vēlējās visam piešķirt mistisku un peļņu nesošu sastāvdaļu, bet sanāca, kā jau ierasti- kaut kas starp delīriju un šodienas multfilmām.

Tomēr atgriezīsimies pie šīs lapas tēmas, savādāk, rakstu uzrakstīšu un jēgas no tā nebūs nekāda, jo ieraksimies par dziļu.

Jeb kurai dabas veltei ir savs enerģētiskais potenciāls un informatīvais pamats. Un tad ir mainīgā daļa, kura rodas no vides ietekmes- arī informācijas. Lasot dažādus zinātniskos rakstus par ārstnieciskajiem augiem, sēnēm un ķērpjiem, tiek iegūta nepilna aina. Pamatā, tāpēc ka zinātne neizskata to, ko nevar atkārtot/ pierādīt. Neskaitot tos gadījumus, kad ir nepieciešams apgūt līdzekļus, tad var izskatīt jeb ko.

Lietojot dažādas dabas veltes uzturā ir neizbēgama saskarsme ar tajās iekļauto informāciju un tā ir pamats tam, kāda iedarbība tiks radīta. Protams, indīgas vielas saturošas dabas veltes uz cilvēku iedarbosies puslīdz vienādi. Taču paņemot dabas velti, kura mūs perspektīvā nenovāc pāris stundu vai dienu laikā, tad sākas pats interesantākais. Piemēram, viens un tas pats ārstnieciskais augs uz dažādiem cilvēkiem iedarbojas teorētiski vienā virzienā, bet tomēr dažādi. Un kas ir vēl interesantāk, dabas veltes iedarbojas ne tikai fiziskā plaknē mainot kādas noteiktas fiziskas īpašības, bet iedarbojas arī enerģētiskā līmenī- sniedz konkrētu informāciju, kura ietekmē cilvēku. Mainot pat cilvēka uzvedību, izpausmes. Skumjākais, ka tikai uz laiku, jo cilvēks ātri māk atgriezties savās iepriekšējās “vērtībās”.

Ir labi apzināties, ka daba nav tikai fiziska un ka mēs esam tikai viena neliela daļa no tās, ne tuvu ne augstākā, lielākā vai kā citādi karaliska. Meklējot sadarbību dabā, to diemžēl neizdosies esot apveltītam tikai ar akadēmiskām zināšanām. Tas būtu līdzīgi, kā izvēlēties sev dzīves partneri, nosakot tā īpašības un izpausmes un konkrēti nosakot savas- tīri tehniska kopā pabūšana. Apzinoties, kā sadarboties ar dabu, tieši sadarboties, tad arī viss sāks izdoties viegli un šī lapa paliks tikai par vieglu palīgmateriālu. Pagaidām savādāk nemākam, vajag pamatojumu- lapā to var atrast.

Kā nepārvērst dabas veltes par sienu?

Izrunāsim, kādā veidā strādāt ar dabas veltēm, lai tās nenobeigtu un tās būtu arī efektīvas! Šajā rakstā galvenais uzsvars tiek likts uz zālītēm, kura arī tad ir lielākā grupa ar dabas ārstniecības velšu pasaules pārstāvjiem.

1. Dabas veltes tiek ievāktas tikai un vienīgi savvaļā. Izņēmuma kārtā var dabā neaugošus augus ieaudzēt dārzā, taču tās nekad nebūs tik spēcīgas, kā savvaļas formas. Protams, zinu, ka pamatoti radīsies jautājumi par ābelēm, bumbierēm u.t.t. Tad varu atbildēt tieši to pašu, savvaļas, forma vienmēr būs spēcīgāka vai garšīgāka, tas cits jautājums. Bet vērtīgo elementu daudzums vienādās masas vienībās, savvaļas formai būs ar labākiem rādījumiem. Zinu, ka daudzi piedāvā tējas iegādāties no zemnieku saimniecībām, būtībā uz lauka izaudzētas, no biznesa viedokļa labi, no ārstniecības viedokļa pilnīgi un galīgi garām. Augsnē esošie elementi nav bezgalīgi. Mēslojums ne vienmēr ir vērsts uz vērtīgo elementu papildināšanu augos, bet gan uz to spējāku augšanu un ražīgumu. Apstrādāta augsne ir pati labākā vieta kur attīstīties dažāda tipa pelējuma sēnītēm, attiecīgi, palielināta iespēja kopā ar tēju lietot pelējuma sēnītes izdalītos mikotoksīnus- jaukākie ir aflatoksīni. Tas pats attiecas arī uz Bio saimniecību produktiem, tāpēc šajā jautājumā labāk saēsties fungicīdus, kā pelējuma sēnīšu produktus.
2. Ārstniecības zālītes žāvē maksimāli saglabājot tās veselas! Pēc izžāvēšanas varat to sadalīt smalkāk, pa ziediem, lapiņām vai kā sirds vēlas! Ja ir iespēja no drogas atdalīt stublājus, tad to viennozīmīgi arī dariet. Stublājus var atstāt kāju mērcēšanai vai, piemēram, papīra ražošanai! Lai vieglāk izprast šo principu, tad papētiet bioloģiju un kā notiek dažādu šķīdumu plūsma augā un uz kurieni tiek virzīti, galvenokārt, lielākā daļa no vērtīgajiem elementiem. Augs neaug, lai mums būtu tēja, tas aug lai sevi atražotu. Lielākā daļa augu pēc to nogriešanas sāk spēju vērtīgo elementu pārnešanu uz ziediem vai sēklām, ar mērķi pēc iespējas tās nobriedināt un ir pat augi, kuriem tas izdodas (piemēram, Sasnovska latvānis). Augam ir jāizžūst nedz jaiztek savā sulā- augam ārējā virsma ir līdzīga, kā šodienas gudrie apģērbi- membrāna. Caur to tad ūdenim ir jāizgaro, maksimāli nezaudējot vērtīgos elementus- tā augs strādā, kalstot tas vērtīgo ar ūdeni prom neatdod.
3. Dabas velšu zāvēšanu nodrošina stingri vadoties pēc tehnoloģijas, nepārkāpjot nedz temperatūru, nedz žāvēšanas apstākļus! Ievācot dabas veltes, ja vien neesat biznesmenis, tās nevar likt visas 50C temperatūrā un žāvēt, lai ātrāk masa izžūtu. (tie 50C nav no gaisa paņemts, bet nevienu uzņēmumu vārdā nesaukšu).
4. Dabas veltes ir atbilstoši tehnoloģijai arī jāuzglabā. Un katram augam tā praktiski ir sava tehnoloģija, kura nesaistas ar to, kā mums ir ērtāk, bet gan ar to, kā saglabāt augā esošos, vērtīgos elementus.

Tāds neliels apskats, vien 4 punktos, kā negatavot liellopam sienu, bet cilvēkam tēju!