Ūdenspipars 
POLYGONUM HYDROPIPER L. SYN. PERSICARIA HYDROPIPER

    

Ūdenspipars ir viengadīgs augs ar ložņājošu sakneni. Stublājs stāvs, sazarots augšdaļā, samezglots, dobs, sarkanīgas nokrāsas, augumā 30-60cm. Lapas sakārtotas pamīšus, izstiepti lancetveidīgas formas, viļņotas.

Zemākās lapas uz kātiem, augšējās gandrīz sēdošas. Ziediņi maziņi, zaļgani rozīgā krāsā, izkārtoti stublāja augšdaļā, šķidrā vārpveidīgā ziedkopā. Augs zied no jūnija līdz septembrim. Auglis- 2-3mm liels riekstiņš. Šis augs atšķiras no citām sūrenēm ar rūgti piparotu garšu.

Der zināt, ka svaiga ūdenspipara sula ir ar asi dedzinošu garšu, kura izzūd augam izžūstot.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto auga virszemes daļu, kuru ievāc auga ziedēšanas periodā, līdz stublāji iekrāsojas sarkani. Augu griež 10-20cm augstumā virs augsnes. Augu žāvē uz sietiem, ēnainā un labi vēdināmā vietā, izklājot augu 3-5cm biezā slānī vai piespiedu žāvētājā nepārsniedzot 40-50C temperatūru. Izžāvētam augam vairs nepiemīt pipara asums.

Ūdenspipara sastāvā ir flavonoīdi (2-2,5%): rutīns, izoramnetīns, kvercitrīns, izokvercitrīns, kvercitīns, kempferola hiperozīds, luteolīns, hiperīns, persikarīns, ramnozīns; seksviterpēnu savienojumi (izotadēnboals, konfertifolīns, poligodiāls); ēteriskā eļļa, kura satur felanndrēnu, beta pinēnu, ēta cimolu, 1,4-cineolu; organiskās skābes (ābolskābi, baldriānskābi, skudrskābi, skudrskābi); fenolkarbonātskābes (elagskābi un galskābi); glikozīds poligopiperīns; vitamīni C, D, E, K; miecvielas (<4%), sitosterīns, cukuri (glikoze un fruktoze); makro un mikroelementi.

Ārstnieciskā nozīme

Ūdenspiparam piemīt asiņošanu apturošas (hemostatiskas), pretiekaisuma, savelkošas un antiseptiskas īpašības.

Augs savu nosaukumu ieguva pateicoties savu sēklu pulverim, kuru pielietoja melno piparu vietā.

Tautas medicīnā šo augu pielieto, kā asiņošanu apturošu līdzekli, īpaši, ja nepieciešams ir ārstēt hemoroidālas asiņošanas vai arī dzemdes asiņošanu. Augs, palīdz apturēt arī cita veida iekšējās un ārējās asiņošanas, tas saistās ar auga spēju palielināt asins recēšanu.

Ūdenspiparu lieto arī slimniekiem, kuri atklapē asins, kuriem asins ir urīna sastāvā, kā arī gadījumos, kad asiņošana ir novērojama kuņģī vai zarnās.

Ūdenspipara saknes izmanto reti, bet tās pielieto lai stiprinātu vīriešu dzimumorgānu funkciju un, protams, lai arī ārstētu. Senatnē augs bija viens no augiem, kuru izmantoja, lai ārstētu malāriju.

Ārīgi šo augu var lietot izmežģījumu, sasitumu, reimatisma un podagras gadījumā, kaut pēdējo divu slimību gadījumā labāk izmantot citus, efektīvākus augus.

Tautas medicīnā ūdenspipara nostādinājumu lieto iekšķīgi, lai ārstētu kuņģa un 12- pirkstu zarnas čūlu.

Šis aug ir arī vērtīgs dermatoloģijā- to plaši pielieto, lai ārstētu izsitumus, abscesus, brūces, audzējus, niezi un pielieto, kā sāpju remdējošu līdzekli.

Nav ieteicams lietot

Ūdenspiparam piemīt spēcīga asins recēšanu pastiprinošas īpašības, līdz ar to cilvēkiem, kuri sirgst no tromboflebīta šo augu lietot nevajadzētu.

Nedrīkst augu lietot nieru un urīnpūšļa iekaisuma gadījumā. Dedzinoši- asā auga sula, var kairināt ādu un gļotādu, tādi nodarot vairāk kaitējuma, kā labuma.

Lasīt par balto ūdensrozi->

 .