 |  |  |  |  |
 |  |  |
- angliski: Water-pepper
- vāciski: Wasserpfeffer
- zviedru: bitterpilört
- igauņu: mõru kirburohi
- lietuviešu: kartusis rūgtis
- krievu: горец перечный
Ūdenspipars ir viengadīgs augs ar ložņājošu
sakneni. Stublājs stāvs, sazarots augšdaļā, samezglots, dobs, sarkanīgas
nokrāsas, augumā 30-60cm. Lapas sakārtotas pamīšus, izstiepti lancetveidīgas
formas, viļņotas.
Zemākās lapas uz kātiem, augšējās gandrīz sēdošas.
Ziediņi maziņi, zaļgani rozīgā krāsā, izkārtoti stublāja augšdaļā, šķidrā
vārpveidīgā ziedkopā. Augs zied no jūnija līdz septembrim. Auglis- 2-3mm liels
riekstiņš. Šis augs atšķiras no citām sūrenēm ar rūgti piparotu garšu.
Der zināt, ka svaiga ūdenspipara sula ir ar asi
dedzinošu garšu, kura izzūd augam izžūstot.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto auga virszemes daļu,
kuru ievāc auga ziedēšanas periodā, līdz stublāji iekrāsojas sarkani. Augu
griež 10-20cm augstumā virs augsnes. Augu žāvē uz sietiem, ēnainā un labi
vēdināmā vietā, izklājot augu 3-5cm biezā slānī vai piespiedu žāvētājā
nepārsniedzot 40-50C temperatūru. Izžāvētam augam vairs nepiemīt pipara asums.
Ūdenspipara sastāvā ir flavonoīdi (2-2,5%):
rutīns, izoramnetīns, kvercitrīns, izokvercitrīns, kvercitīns, kempferola
hiperozīds, luteolīns, hiperīns, persikarīns, ramnozīns; seksviterpēnu savienojumi
(izotadēnboals, konfertifolīns, poligodiāls); ēteriskā eļļa, kura satur
felanndrēnu, beta pinēnu, ēta cimolu, 1,4-cineolu; organiskās skābes
(ābolskābi, baldriānskābi, skudrskābi, skudrskābi); fenolkarbonātskābes
(elagskābi un galskābi); glikozīds poligopiperīns; vitamīni C, D, E, K;
miecvielas (<4%), sitosterīns, cukuri (glikoze un fruktoze); makro un
mikroelementi.
Ārstnieciskā nozīme
Ūdenspiparam piemīt asiņošanu apturošas
(hemostatiskas), pretiekaisuma, savelkošas un antiseptiskas īpašības.
Augs savu nosaukumu ieguva pateicoties savu sēklu
pulverim, kuru pielietoja melno piparu vietā.
Tautas medicīnā šo augu pielieto, kā asiņošanu
apturošu līdzekli, īpaši, ja nepieciešams ir ārstēt hemoroidālas asiņošanas vai
arī dzemdes asiņošanu. Augs, palīdz apturēt arī cita veida iekšējās un ārējās
asiņošanas, tas saistās ar auga spēju palielināt asins recēšanu.
Ūdenspiparu lieto arī slimniekiem, kuri atklapē
asins, kuriem asins ir urīna sastāvā, kā arī gadījumos, kad asiņošana ir
novērojama kuņģī vai zarnās.
Ūdenspipara saknes izmanto reti, bet tās pielieto
lai stiprinātu vīriešu dzimumorgānu funkciju un, protams, lai arī ārstētu.
Senatnē augs bija viens no augiem, kuru izmantoja, lai ārstētu malāriju.
Ārīgi šo augu var lietot izmežģījumu, sasitumu,
reimatisma un podagras gadījumā, kaut pēdējo divu slimību gadījumā labāk
izmantot citus, efektīvākus augus.
Tautas medicīnā ūdenspipara nostādinājumu lieto
iekšķīgi, lai ārstētu kuņģa un 12- pirkstu zarnas čūlu.
Šis aug ir arī vērtīgs dermatoloģijā- to plaši
pielieto, lai ārstētu izsitumus, abscesus, brūces, audzējus, niezi un pielieto,
kā sāpju remdējošu līdzekli.
Vīriešiem
Tautas medicīnā auga sakņu novārījumu izmanto, kā vīrieša dzimuma funkcijas uzlabojošu līdzekli, kā arī līdzekli ar kuru ārstēt impotenci. Augs ir izmantojams, kā papildus līdzeklis ar kuru ārstēt prostatas adenomu.