Kumeļpēda parastā
ASARUM EUROPAEUM L.

    

Daudzgadīgs un mūžzaļš augs, augumā 5-15cm, ar brūnganu, resnu un guļošu stublāju, kurš mēdz izstiepties 30cm garumā. Klāts pieguļošiem matiņiem un ar ložņājošu sakneni. Augam ir savdabīga smarža. Lapas vienkāršas, uz gariem kātiem, 5-8cm diametrā, ar labi redzamu dzīslojumu. Lapa arī klāta ar pieguļošu apmatojumu no abām pusēm, tai ir specifiska forma, kura atgādina zirga atstātu pēdu. Pārziemojušās lapas kļūst tumši zaļas, ādainas, spīdīgas augšpusē un apmatotas apakšpuse; jaunās lapas ir izteikti gaišākas, maigākas, arī uz gariem kātiem. Starp lapām, jau rudenī sāk veidoties zieda pumpurs. Ziedi gaļīgi, nelieli (ap 1cm), divdzimuma, vientuļi, sarkani brūnā krāsā, parasti veidojas uz jauno pavasara dzinumu galotnēm. Auglis- sēklu kārbiņa. Sēklas vidēji 3mm garas. Augs zied visnotaļ agru: aprīlis- maijs. Aputeksnētāji ir skudras, kuras arī iznēsā pēc tam sēklas.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto lapas, kuras ievāc ziedēšanas laikā, kā arī sakneņi, kurus ievāc agrā pavasarī. Augu žāvē, kā ierasts ēnainā un abi vēdināmā vietā, vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 35C temperatūru. Gatavu drogu uzglabā stikla traukā ne ilgāk, kā vienu gadu.

Parastās kumeļpēdas ķīmiskais sastāvs ir izpētīts nepietiekami, kaut arī ir noteikts, ka šis augs sevī ietver dažāds bioloģiski vērtīgas vielas. Saknes, sakneņi un virszemes daļa satur ēteriskās vielas (<1%), kura sastāvā ir līdz 35% azarons un diazorons, 2-3% azarila aldehīds, 1-2% 1-pinēns, 12-15% evgenols, kā arī metilevgenols, bornilacetāts, sveķvielas, miecvielas, flavonoīdi (kvercetīns, kempferols), gļotvielas, ciete un organiskās skābes. Visā augā atrasti arī glikozīdi un alkaloīds azarīns.

Ārstnieciskā nozīme

Parastai kumeļpēdai piemīt vemšanu veicinošas, sedatīvas, žulti dzenošas, urīna dzenošas, pretiekaisuma, atkrēpošanos veicinošas, pret helmintu, caureju veicinošas, kā arī pienu dzenošas īpašības.

Eksperimentāli ir noteikts, ka parastā kumeļpēda spēj uzlabot sirds darbību, pastiprina sirds saraušanos, sašaurina perifēriskos asinsvadus, palielina arteriālo asinsspiedienu un vēnu tonusu, stimulē sviedru dziedzeru darbību, kā arī gremošanas trakta sekretāro darbību, aktivizē zarnu peristaltiku. Augs izsauc arī vemšanu un iedarbojas stimulējoši uz sirdi.

Senatnē, ārstniecības kumeļpēdu lietoja daudz plašāk, kā šodien. Dažādas auga daļas tika izmantotas tautas medicīnā. Parasto kumeļpēdu lietoja, lai uzlabotu gremošanas procesus, ārstētu gastrītu, enterītu, aknu slimības, tūskas, kuņģa čūlu, bronhītu, lai izdzītu helmintus un pastiprinātu menstruāciju.

Tautas medicīnā to pielietoja arī , lai ārstētu malāriju. Sakņu novārījumus arī pielietoja, lai cīnītos pret alkoholismu, jo tas izsauca vemšanu. Bet der atcerēties, ka šo metodi var izmantot tikai, ja pats cilvēks to ir izvēlējies. Agrāk, sievietes “pa kluso” dzirdīja savus vīrus ar šo augu novārījumu un mēģināja panākt, lai vīram iestātos riebums pret alkoholu, taču tas ir pret cilvēka paša gribu un šāda rīcība ir nepieņemama.

Parasto kumeļpēdu var lietot arī ārīgi, lai ārstētu dažādas ādas slimības, piemēram, ar auga sulu ziež ādas slimību skartās vietas.  Svaigas, samaltas putriņā lapas var likt uz furunkuliem.

Nav ieteicams lietot

Parastā kumeļpēda ir indīgs augs. Šī auga lietošana prasa īpašu uzmanību, jo ja kaut mazliet ar to pārdozēsiet, tas izraisīs stipru vemšanu. Saprotams, ka šo augu nedrīkst lietot bērni, kā arī sievietes grūtniecības un laktācijas periodā.

Lasīt par zilo kurpīti ->