Pūpēži
Lycoperdaceae

Pūpēdis ir sastopams visos Latvijas mežos un pat parkos, īpaši tam patīk augt jauktu koku mežos, saulainās vietās. Pūpēdis ir sastopams vasaras beigās līdz pat oktobrim un lietojams nenobriedis, kamēr tā mīkstums ir balts, taču ārstniecībā izmanto arī sporu masu- biežāk homeopātijā un ārīgi tautas medicīnā. Sēne ir nepietiekami pētīta, tāpēc oficiālajā medicīnā to neizmanto.

Lai arī sēņotāji šo sēni nereti nenovērtē un tai droši dodas garām, tā īstenībā ir vērtīga ēdama un ārstnieciskā sēne. Svarīgi ir zināt, ka tieši pūpēdi organisms spēj viegli pārstrādāt un uzņemt tajā esošās, vērtīgās vielas. Pūpēdī ir 27 kcal uz 100gr. Pūpēžu uzturvērtībā ne cik neatpaliek no baravikām.

Pūpēžos ir atrastas olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti, vitamīni, mikro un makro elementi (hroms, nātrijs, kalcijs, fluors, jods, dzelzs, molibdēns), aminoskābes, polisaharīdi, minerālie sāļi un dažādas antibiotiskās vielas, kuras pēc iedarbības ir līdzīgas penicilīnam.

Ārstniecībā izmanto pūpēdi dažādi- gan iekšķīgi, gan ārīgi. Biežākie pielietošanas veidi ir svaigs vai žāvēts. Svaigu izvēlas lietot, lai pagatavotu sejas maskas, aplikācijas vai spirta izvilkumus. Taču ir vērts to arī izžāvēt un uzglabāt hermētiski noslēgtā traukā un lietot pēc nepieciešamības- šādi to var uzglabāt līdz par 3 gadiem. Tālāk jau to samalt pulverī un gatavot nepieciešamos ārstniecības līdzekļus.

Pūpēdim galvenās ārstnieciskās īpašības saistās ar dažādu toksisko vielu, smago metālu un radionuklīdu izvadi no organisma. Pūpēžu šūnai nonākot gremošanas traktā, tā absorbē šīs vielas un palīdz tās izvadīt no organisma. Šī sēne ir īpaši piemērota cilvēkiem, kuri ikdienā saskaras ar paaugstinātu radiāciju vai strādā ar fluora un hlora savienojumiem.

Protams, pūpēžiem tās nav vienīgās īpašības. Pūpēžus izmanto, lai tīrītu zarnu traktu un aknas, lai uzlabotu asins sastāvu. Pūpēžu mīkstumu izmanto tieši uz brūcēm, kā asiņošanu apturošu līdzekli, kā arī, lai mazinātu apdegumu sekas.

Kosmētiskām vajadzībām pūpēdi pielieto, lai ārstētu dažādas ādas slimības, atbrīvotos no iekaisuma un paātrinātu audu reģenerāciju. To izmanto arī kā bioloģisko piedevu dažādiem krēmiem, kuriem ir funkcija iedarboties “jauninoši”.

Pūpēžus izmanto arī pret dažādiem jaunveidojumiem, gan labvēlīgiem, gan ļaundabīgiem. Galvenā viela, kas šo iedarbību nodrošina ir kalvacīns (visvairāk, tas ir atrasts milzu apaļpūpēdī un kārpainajā pūpēdī).

Pūpēži ir noderīgi arī, lai normalizētu paaugstinātu asinsspiedienu, stiprinātu imūno sistēmu, sakārtotu vielmaiņas procesus.

No pūpēžiem pagatavotu buljonu agrāk deva tuberkulozes slimniekiem, lai atvieglotu to stāvokli. Attiecīgi, tā buljons tika uzskatīts par ievērojami vērtīgāku, kā vistas buljons dažādu saaukstēšanos un respiratoru slimību gadījumā. Pūpēdī atrastā, penicilīnam līdzīgā viela spēj ierobežot Koha nūjiņas attīstību (Tuberkulozes ierosinātājs). Buljonam var droši izmantot žāvētus pūpēžus, jo tas nezaudē nedz savas ārstnieciskās, nedz garšas īpašības.

Kad tad īsti pūpēdi izmanto ārstniecībā? Ar pūpēdi mazina paaugstinātu temperatūru, paaugstinātu asinsspiedienu. To izmanto, vēnu nosprostojumu, stenokardijas, vīrusa hepatīta, urīnizvades sistēmas problēmu, nierakmeņu, kakla iekaisuma, strutojošu brūču, iesnu, anēmijas, saindēšanās ar pārtiku, ādas slimību (īpaši ekzēmu), nieru sāpju gadījumos. Tautas medicīnā pūpēžus pielieto ar labiem rezultātiem, lai ārstētu miomas, mastopātiju un vairogdziedzera slimības.

Pūpēdis vairākās valstīs ir kļuvis arī par modes lietu un bieži tiek izmantots dažādām “detox” kūrēm. Un tas tiešām arī palīdz organismu attīrīt no dažādiem savienojumiem un uzlabot pašsajūtu.

Svarīgi ir ievērot, ka pūpēdis labi absorbē dažādus kaitīgos cilvēkam elementus, tāpēc tā ievākšanas vietai būtu jābūt ārpus pilsētas un ne tuvāk kā 200m no ceļa. Neievērojot šo noteikumu, ir iespēja radionuklīdus un smagos metālus uzņemt organismā, tādi sev nodarot kaitējumu. Citu, kaitīgu elementu pašā sēnē nav un saindēšanās ir iespējama, tikai ja ir individuāla kādu vielu nepanesamība, kuras atrodas pūpēdī. Protams, neizmantojam iekšķīgi arī pūpēdi, kā ārstniecības līdzekli grūtniecības un laktācijas periodā, kā arī neeksperimentējam uz maziem bērniem. Tāpat arī ja ir smagi nieru bojājumi!

Biežāk pielietotie pūpēži gan kulinārijā, gan ārstniecībā ir:

Kārpainais pūpēdis (Lycoperdon perlatum) ir pūpēdis, kurš sastopams visnotaļ bieži visā Latvijā. To var sastapt mežos, pļavās un tīrumos. Tā nosaukums ir veidojies pateicoties tā gludajai virsmai, kura klāta ar kārpiņām. Šis arī kulinārijā ir pats garšīgākais no pūpēžiem.

Milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea (syn. Calvatiagigantea)) ir apaļas vai olas formas pūpēdis, dzelteni pelēkā vai bālganā krāsā. Sastopams visbiežāk tīrumos un pļavās. Tā svars var sasniegt pat 7kg.

Parastais zaķpūpēdis (Calvatia utriformis / Handkeautriformis) ir apaļš pūpēdis, augstumā līdz 10-15cm. Sākotnēji pūpēdis ir balts, tad paliek iedzeltens un visbeidzot kļūst netīri brūns.

Kātainais zaķpūpēdis (Calvatia excipuliformis / Handkeaexcipuliformis) ir līdzīgs parastajam zaķpūpēdim taču tas ir izstiepts- adatveidīgs ar paresninājumu augšpusē.

Atcerieties!!! Neievāciet pūpēžus lietus laikā, jo pēc pāris stundām pūpēži pārvērtīsies “slapjās lupatiņās”, kuru nevarēs vairs pielietot!

Kulinārijā lietot tikai jaunus augļķermeņus, kurus iepriekš nevāra un nenostādina ūdenī- uzreiz cep, marinē, sāla, žavē u.t.t.

Latvijā varat sastapt arī Sclerodermataceae dzimtas pūpēžus, kurus uzskata par vāji indīgiem un tie nav lietojami nedz uzturā, nedz ārstniecībā. Lietojot šos pūpēžus sajutīsiet nespēku, protams, lietojot tos lielos daudzumos novērosiet klasisko saindēšanos ainu.

Lasīt par dzelteno recekleni ->

 .