 |  |  |   |   |
 |  |
- angliski: Purple-loosestrife
- vāciski: Gemeiner Blutweiderich
- zviedru: fackelblomster
- igauņu: harilik kukesaba
- lietuviešu: paprastoji raudoklė
- krievu: дербенник иволистный
Vītolu vējmietiņš ir daudzgadīgs augs, kurš nereti izaug
līdz 2m augstuam. Tam ir četršķautņains, raupji apmatots, sarkani- brūns
stublājs ar izstiepti lancetveidīgām, tumši zaļām lapām, garumā no 3-20 cm un
platumā 5-15mm. Piesakņu lapu rozeti veido 3-4 pretēji izvietotas lapas, augstākās
lapas apmatotas, sēdošas un izkārtotas pamīšus. Saknenis resns, mietveida,
koksnains, ar daudzām sānu saknītēm. Sarkani- violeti vai tumši rozā ziedi 20mm
diametrā, izvietoti garās vārpveidīgās ziedkopās, stublāju galotnēs. Auglis-
ovāla kārbiņa, kurā ir daudz mazu sēkliņu.
Ārstnieciskam nolūkam tiek izmantots viss augs, gan
virszemes daļa, gan saknenis. Virszemes daļu ievāc ziedēšanas periodā, no
jūnija līdz septembrim. Virszemes daļu klāj plānā slānī uz sietiem un žāvē ēnā.
Sakneni rok rudenī, attīra no augsnes, griež gabalos pa 3-5 cm un žāvē
piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 50C temperatūru.
Vītolu vējmietiņā ir miecvielas, fenolkarbonātskābe un tās
atvasinājumi- hlorogēnskābe, n-kumārskābe, elagskābe, galskābe, antociāni,
flavonoīdi (orientīns, glikozīds miricetīns, viteksīns, homoviteksīns),
polisaharīdi, ēteriskā eļļa, C vitamīns, holīns, pektīnvielas un sveķvielas.
Saknēs ir <8,5% miecvielas, kā arī saponīni. Auga sēklās ir atrasti
alkaloīdi un glikozīds litranīns.
Ārstnieciskā nozīme
Vītolu vējmietiņā ārstnieciskās īpašības bija iemesls
daudziem farmakoloģiskiem pētījumiem. Izteikts diurētisks efekts bija tikai
ūdens ekstraktiem. Kapilāru stiprinošu efektu uzrādīja visas pētītās ekstrakta
devas, taču visveiksmīgāk iedarbojas deva 1/100. Ilglaicīgā eksperimentā uz
dzīvniekiem tika noteikts, ka augs lieti noder, lai ārstētu diareju, jo tajā ir
aktīvās vielas- tanīni, kuri spēj aizturēt šķidrumu resnajā zarnā un
neitralizēt toksīnu iedarbību.
Vītolu vējmietiņu plaši izmanto arī tautas medicīnā. Svaigas
saknes un lapas sasmalcina un liek uz atvērtām brūcēm, lai apturētu asiņošanu.
Nostādinājumi un novārījumi tiek pielietoti, lai ārstētu leikoreju, spēcīgu
asiņošanu, hemoroīdus, menorāģiju, gastralgiju, gastroptozi, gremošanas trakta
un augšējo elpceļu hroniskus gļotādas iekaisumus, diareju, kuņģa un zarnu
asiņošanu. Tos dzer arī epilepsijas un citu nervu slimību gadījumā, kā
tonizējošu un stiprinošu līdzekli, to lieto arī kā urīndzenošu līdzekli. Vītolu
vējmietiņa sakneņa spirta izvilkumu lieto galvas un kuņģa sāpju, kā arī
saaukstēšanās gadījumā.
Vītolu vējmietiņu lieto arī vannās, lai ārstētu varikozās
čūlas, ekzēmu un krampjus. Auga novārījumā iesaka peldināt hiperaktīvus vai
novārdzinātus bērnus. Ar auga virszemes daļas aplikācijām ārstē kašķi un
strutojošas brūces.