Parastā ieva ir koks vai masīvs krūms 5-8m augsts, ar brūnu
kraupainu mizu un balti dzeltenām porām. Lapas (6-15cm garas, 2.5-5cm platas), uz
īsiem kātiem, izkārtotas pamīšus, ovālas vai izstieptas, galos smailas, pamatnē
noapaļotas- ķīļveida. Vietā, kur lapas kāts savienojas ar lapu, redzami pāris
dziedzerīši. Ziedi balti un aromātiski (diametrā 1-1.5cm), savākti blīvās
ziedkopās. Auglis- kaulenis (6-7mm diametrā) ar izteikti savelkošu garšu. Auga
visai virszemes daļai piemīt, tai raksturīga rūgtena smarža. Augs zied aprīlī-
maijā. Augļi nogatavojas augustā- septembrī.
Zinātniskajā medicīnā ārstnieciskam nolūkam izmanto parastās
ievas augļus, kuri ievākti to pilnīgas nobriešanas laikā. Gatavas ogas ievāc
sausā laikā, atdala no piemaisījumiem (lapām, ogu kātiem) un žāvē saulē vai
piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 40-50C. Der zināt, ka kauliņiem ir jāpaliek
veseliem, lai no tiem neizdalītos amigdalīns, kurš var radīt saindēšanos,
fermentācijas rezultātā kļūstot par benzaldehīdu, ciānūdeņražskābi un glikozi.
Uzglabājama droga līdz 5 gadiem.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto arī ziedus, lapas un mizu.
Mizu ievāc agrā pavasarī, to žāvē labi vēdināmā un apēnotā vietā vai piespiedu
žāvētājos, nepārsniedzot 40C temperatūru. Ziedus ievāc maijā un žāvē labi
vēdināmā un ēnainā vietā, nepakļaujot augstām temperatūrām.
Parastās ievas augļu mīkstumā ir atrasts cukurs (<5%),
organiskās skābes (<0.57%; ābolskābe, citronskābe), miecvielas (<0.48%),
krāsvielas, vitamīns C, karotīns, mikro un makro elementi (uzrājas kobalts un
varš). Sēklās ir <1,5% glikozīds amigdalīns, kurš hidrolīzes rezultātā
pārveidojas par ciānūdeņražskābi. Lapās ir askorbīnskābe (~200mg%), ciānūdeņražskābe
(<0.06%), glikozīdi amigdalīns un prunozīns (piešķir augam aromātu). Auga mizā
ir amigdalīns (<2%), brīvā ciānūdeņražskābe (~ 0,1%), glikozīds
prulaurazīns, miecvielas (<3%). Visas auga daļas satur fitoncīdus, kuri rada
dažādu mikrobu un daudzšūnu organismu bojāeju. Pateicoties parastās ievas
fitoncīdajām īpašībām, no tās izvairās arī ērces. Valda uzskats, ka ievas
fitoncīdās īpašības rada, galvenokārt, ciānūdeņražskābe- viela, kura bloķē
skābekļa absorbciju audos.
Ārstnieciskā nozīme
Parastās ievas augļus izmanto novārījumu veidā, lai ārstētu
caureju un diareju, kurai nav infekciju izcelsme. Ar to ārstē arī citas
gremošanas trakta darbības novirzes. Pamata farmakoloģiskās īpašības nodrošina
augā esošās miecvielas- kondensētie tanīdi, kuri atrodas ogās. Turklāt augļos
ir arī cianogēnais glikozīds amigdalīns, kurš mazās koncentrācijās var radīt
pretaudzēju iedarbību.
Gataviem augļiem piemīt baktericīds, pretiekaisuma un
vitamīnu iedarbība, tās normalizē gremošanas trakta darbību. Antociāniem piemīt
P- vitamīna aktivitāte un tie stiprina asins kapilārus.
Parastās ievas miza iedarbojas temperatūras mazinoši un tai
piemīt sviedru dzenošas īpašības. Lapām piemīt vitamīna iedarbība, ziediem pretiekaisuma,
fitoncīda un brūču dziedējoša iedarbība.
Parasto ievu izmanto arī tautas dziedniecībā. Ja oficiālajā
medicīnā, parasti izmanto tikai augļus, tad tautas dziedniecībā, tik pat plaši
pielieto arī ziedus, lapas un mizas.
Mizas novārījumu lieto, kā sviedru dzenošu, urīna dzenošu,
pret caurejas līdzekli. Ārīgi mizas novārījumu pielieto acu slimību ārstēšanai.
Mizas nostādinājumu izmanto radikulīta gadījumā- ierīvēšanai.
Lapas tējā vai nostādinājumā izmanto plaušu un bronhu
iekaisuma gadījumā, reimatisma un saaukstēšanās slimību ārstēšanai. Lapu
nostādinājumu izmanto arī mutes dobuma skalošanai, lai ārstētu mutes gļotādas.
Veselas lapas mēdz likt uz trūcēm.