Baltais vītols
Salix alba

Visas pasugas neapskatīsim, taču pamatā, tas ir liela izmēra koks, kurš mēdz sasniegt 1,5m diametrā. Veciem kokiem miza ir bieza, ar dziļām krokām, tumši pelēkā krāsā. Vainags plats, apaļš vai ovāls. Jaunie dzinumi kaili, galotnēs apmatoti. Lapas lancetformas vai šauri lancetforas ar smailiem galiem, smalki robotas. Spurdzes līdz 5cm garumam, kuras atveras aprīlī-maijā, vienlaicīgi ar lapām vai mazliet vēlāk. Baltajam vītolam ir labi attīstīta un plastiska sakņu sistēma. Baltajam vītolam nav centrālās saknes, līdz ar to sānu saknes ir labāk attīstītas un veido koka pamatu. Saknes sniedzas 2.5-3m dziļumā, jo mitrāka augsne, jo mazāk attīstās sakņu sistēma.

Der zināt, ka baltais vītols kopā ar citām vītolu sugām bieži veido dažādas hibrīdsugas, kuras nereti ir sarežģīti atšķiramas no pamatu sugām.

Dažādu valstu medicīnas vajadzībām un farmācijā izmanto šādas sugas: Salix acutifolia Willd., Salix babilonica L., Salix aurita L., Salix caprea L., Salix fragilis L., Salix cinerea L., Salix elegantissima Koch., Salix viminalis L., Salix purpurea L., Salix triandra L..

Ārstnieciska nolūkam izmanto baltā vītola mizu, kuru ievāc no divus- trīs gadus veciem dzinumiem, pavasarī, sulu dzīšanas laikā, jo tieši šajā periodā mizu ir visvieglāk atdalīt no koksnes. Ievākšanas nolūkā, griež vai cērt dzinumus, kurus pēc tam nomizo. Mizu žāvē apēnotās vietās uz sietiem, vai pakabinātus uz auklas. Nepieciešamības gadījumā, žāvēšanu var veikt arī piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50C temperatūru. Droga ir gatava, kad tā paliek cieta un lūstoša.

Mizas iekšpuse ir jābūt gludai bez koksnes paliekām, maigi salmu, gaiši rozā vai gaiši brūnā tonī. Smarža drogai nav. Pēc garšas rūgta vai savelkoša.

Baltā vītola miza, ir atzīta arī par oficiālu medicīnā lietojamu augu. Drogu uzglabā slēgtos papīra maisos, labi vēdināmās telpās, vēlams, ne ilgāk par 2 gadiem, kaut teorētiski tā savu efektivitāti nezaudējot līdz 4 gadiem.

Baltā vītola miza ir bagāta dažādiem bioloģiski aktīviem savienojumiem, starp kuriem par nozīmīgākajiem uzskatāmi fenolu glikozīdi, salicilskābes atvasinājumi un flavonoīdi.

Dažādu sugu vītolu mizās atrasti salicilskābes glikozīdi, starp kuriem atrasti tādi, kā salicīns, glikozīds, kurš sadalās fermentu hidrolīzes rezultātā par saligenola spirtu, kurš tālāk hidrolizējās salicila aldehīdā un salicilskābē. Tāpēc vītola mizā ir sastopama salicilskābe tīrā veidā. Neskaitot pašu salicilskābi, vītola mizā un lapās ir sastopami arī icti salicilskābes glikozīdi, kā salidrozīds, salikozīds, salirepozīds, fragalīns, salikortīns, triandrīns, vimalīns, tremuloidīns un citi savienojumi.

Baltā vītola mizā ir ne tikai salicilskābes glikozīdi, taču mizā un lapās ir atrasti arī līdz 5% flavonoīdi, starp kuriem antociāni un to glikozīdi- purpurinidīns, cianidīna 3-glikozīds, delfinidīna 3-glikozīds, katehīni (+)- katehīns, epikatehīni, gallokatehīni, apigenīna flavonoīdi 7-0-(4-0-n-kumaroil-glikozīds), salipurpozīds, izosalipurpozīds, salidrozīds, narcisīns.

Dažādu sugu vītoliem ir mizā ir arī ievērojams daudzums tanīnu- miecvielu. Vītola koksnē tanīnu nav, tie atrodas, pamatā, tikai mizā un lapās, pēc dažādiem informācijas avotiem, to daudzums vidēji ir 2-8%. Vislielākais tanīnu saturs ir baltajā vītolā un pelēkajā vītolā līdz pat 20%.

Ārstnieciskā nozīme

Vītola mizas preparātiem nosaka šādas ārstnieciskās īpašības, kā pret reimatisma, antiseptiskas, dezinficējoši savelkošas, sviedru dzenošas, pretdrudža, urīna un žulti dzenošas, hipotensīvas. Turklāt  vītola mizas preparāti spēj palielināt bronhiālo dziedzeru un gremošanas dziedzeru sekrēciju, radot pastiprinātu gļotu, kuņģa un pankreatiskās sulas izdali.

Eksperimentāli ir noteikts arī, ka vītola mizas ūdens- spirta izvilkumi un nostādinājumi iedarbojas, kā pretiekaisuma, temperatūras mazinošs un atsāpinošs līdzeklis. Mizas ekstrakts pastiprina asins recēšanu. Der zināt, ka citām auga daļā ir pavisam cita iedarbība. Spirta un ūdens izvilkumiem piemīt arī spēcīgas pretvīrusa īpašības.

Salicīna glikozīds, kurš ir samērā daudz vītolu mizā, nonākot organismā, fermentu ietekmē sadalās saligenola spirtā un glikozē. Saligenols ir nestabils savienojums, tāpēc tas pamazām hidrolizējās, sākotnēji līdz salicila aldehīdam un vēlāk līdz salicilskābei, kura arī ir pamata viela, kas nodrošina vītola ārstnieciskās īpašības.

Tieši salicila glikozīds ir tas, kurš iedarbojas temperatūras mazinoši, palielinot siltuma izdali no organisma. Salicīna ietekmē paplašinās zemādas asinsvadi un pastiprinās sviedru izdale, turklāt salicīna iedarbība ir vājāka par salicilskābes iedarbību.

Farmakoloģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka vītola mizas bioloģiski aktīvās vielas, tieši salicilskābes glikozīds, paplašina koronāros asinsvadus un palielina sirds saraušanās amplitūdu, mazliet samazinot sirds ritmu.

Spirta un ūdens izvilkumiem no mizas ir pretvīrusu iedarbība. Fenolais salicīna glikozīds, kurš mizā ir līdz 7%, ir pamata elements, kurš nodrošina vītola mizas ārstniecisko efektu, tam piemīt, pret febrilas, diurētiskas, atsāpinošas un sviedru dzenošas īpašības. Pateicoties salicilātiem palielinās urīna skābes izdale, tāpēc vītolu var lietot arī podagras gadījumā.

Klīniskos apstākļos izmanto galēniskos preparātus no vītolu mizas un lapām. Visbiežāk, tos pielieto lai mazinātu temperatūru un radītu atsāpinošu efektu, saaukstēšanās, reimatisma gadījumā.

Mizas novārījumus lieto arī saasinātu respiratoro slimību gadījumā, lai mazinātu dažādas etioloģijas iekaisumus.

Kā savelkošs un pretiekaisuma līdzekli, vītola mizu pielietot, stomatīta, gingvinīta un augšējo elpceļu kataru gadījumā. Vītola miza, bieži, ir satopama žulti, urīna un sviedru dzenošos maisījumos. Klīniskajā medicīnā vītolu mizu izmanto arī asiņošanas apturēšanai.

Vītolu miza satur katehīna miecvielu savienojumus, kuri iedarbojas spazmolītiski un holerētiski, tad mizu var pielietot dažādu akmeņu slimību ārstēšanai.

Pateicoties, lielam tanīnu saturam, vītola mizu pielieto dažādu izcelsmju asiņošanas apturēšanai, caureju un sieviešu dzimumorgānu skalošanai, dažādu iekaisumu gadījumā. Vītola mizas novārījumu lieto konjunktivīta un blefarīta gadījumā, lai skalotu acis.

Ar vītola mizas novārījumu skalo kaklu un mutes dobumu, smaganu iekaisuma un angīnas gadījumā. Šīs īpašības ir pateicoties miecvielu adstirigentai iedarbībai.

Vītola mizu lieto arī ārīgi, vannās, kāju vannās, lai mazinātu to svīšanu, kā arī lai ārstētu ādas slimības. Mizas pulveri izmanto aplikāciju veidā, vai sajaucot to ar neliela daudzuma ūdeni, liek uz pūžņojošām brūcēm.

Nav ieteicams lietot

No vītola mizas iegūtie galēniskie līdzekļi ir netoksiski. Eksperimentos ir noteikts vājš fenolu un fenolu savienojumu toksiskums.

Taču lietojot salicīna glikozīdu lielās devās var rasties saindēšanās, kuru pavada izsitumi uz ādas, trokšņi ausīs, vemšana, galvas reiboņi un ievērojams sirds ritma samazinājums.

Vītola mizas preparātus nav vēlams lietot slimniekiem ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas slimībām, kuras saistās ar paaugstinātu kuņģa sulas saturu un bronhiālās astmas slimniekiem.

Lasīt par parasto zirgkastaņu ->

 .