Visas pasugas neapskatīsim, taču pamatā, tas ir liela izmēra
koks, kurš mēdz sasniegt 1,5m diametrā. Veciem kokiem miza ir bieza, ar dziļām
krokām, tumši pelēkā krāsā. Vainags plats, apaļš vai ovāls. Jaunie dzinumi
kaili, galotnēs apmatoti. Lapas lancetformas vai šauri lancetforas ar smailiem
galiem, smalki robotas. Spurdzes līdz 5cm garumam, kuras atveras aprīlī-maijā,
vienlaicīgi ar lapām vai mazliet vēlāk. Baltajam vītolam ir labi attīstīta un
plastiska sakņu sistēma. Baltajam vītolam nav centrālās saknes, līdz ar to sānu
saknes ir labāk attīstītas un veido koka pamatu. Saknes sniedzas 2.5-3m
dziļumā, jo mitrāka augsne, jo mazāk attīstās sakņu sistēma.
Der zināt, ka baltais vītols kopā ar citām vītolu sugām
bieži veido dažādas hibrīdsugas, kuras nereti ir sarežģīti atšķiramas no pamatu
sugām.
Dažādu valstu medicīnas vajadzībām un farmācijā izmanto
šādas sugas: Salix acutifolia Willd., Salix babilonica L., Salix aurita L., Salix
caprea L., Salix fragilis L., Salix cinerea L., Salix elegantissima Koch., Salix
viminalis L., Salix purpurea L., Salix triandra L..
Ārstnieciska nolūkam izmanto baltā vītola mizu, kuru ievāc
no divus- trīs gadus veciem dzinumiem, pavasarī, sulu dzīšanas laikā, jo tieši
šajā periodā mizu ir visvieglāk atdalīt no koksnes. Ievākšanas nolūkā, griež
vai cērt dzinumus, kurus pēc tam nomizo. Mizu žāvē apēnotās vietās uz sietiem,
vai pakabinātus uz auklas. Nepieciešamības gadījumā, žāvēšanu var veikt arī
piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50C temperatūru. Droga ir gatava, kad tā
paliek cieta un lūstoša.
Mizas iekšpuse ir jābūt gludai bez koksnes paliekām, maigi
salmu, gaiši rozā vai gaiši brūnā tonī. Smarža drogai nav. Pēc garšas rūgta vai
savelkoša.
Baltā vītola miza, ir atzīta arī par oficiālu medicīnā
lietojamu augu. Drogu uzglabā slēgtos papīra maisos, labi vēdināmās telpās,
vēlams, ne ilgāk par 2 gadiem, kaut teorētiski tā savu efektivitāti nezaudējot
līdz 4 gadiem.
Baltā vītola miza ir bagāta dažādiem bioloģiski aktīviem
savienojumiem, starp kuriem par nozīmīgākajiem uzskatāmi fenolu glikozīdi, salicilskābes
atvasinājumi un flavonoīdi.
Dažādu sugu vītolu mizās atrasti salicilskābes glikozīdi,
starp kuriem atrasti tādi, kā salicīns, glikozīds, kurš sadalās fermentu
hidrolīzes rezultātā par saligenola spirtu, kurš tālāk hidrolizējās salicila
aldehīdā un salicilskābē. Tāpēc vītola mizā ir sastopama salicilskābe tīrā
veidā. Neskaitot pašu salicilskābi, vītola mizā un lapās ir sastopami arī icti
salicilskābes glikozīdi, kā salidrozīds, salikozīds, salirepozīds, fragalīns,
salikortīns, triandrīns, vimalīns, tremuloidīns un citi savienojumi.
Baltā vītola mizā ir ne tikai salicilskābes glikozīdi, taču
mizā un lapās ir atrasti arī līdz 5% flavonoīdi, starp kuriem antociāni un to
glikozīdi- purpurinidīns, cianidīna 3-glikozīds, delfinidīna 3-glikozīds,
katehīni (+)- katehīns, epikatehīni, gallokatehīni, apigenīna flavonoīdi
7-0-(4-0-n-kumaroil-glikozīds), salipurpozīds, izosalipurpozīds, salidrozīds,
narcisīns.
Dažādu sugu vītoliem ir mizā ir arī ievērojams daudzums
tanīnu- miecvielu. Vītola koksnē tanīnu nav, tie atrodas, pamatā, tikai mizā un
lapās, pēc dažādiem informācijas avotiem, to daudzums vidēji ir 2-8%.
Vislielākais tanīnu saturs ir baltajā vītolā un pelēkajā vītolā līdz pat 20%.
Ārstnieciskā nozīme
Vītola mizas preparātiem nosaka šādas ārstnieciskās īpašības,
kā pret reimatisma, antiseptiskas, dezinficējoši savelkošas, sviedru dzenošas,
pretdrudža, urīna un žulti dzenošas, hipotensīvas. Turklāt vītola mizas preparāti spēj palielināt
bronhiālo dziedzeru un gremošanas dziedzeru sekrēciju, radot pastiprinātu gļotu,
kuņģa un pankreatiskās sulas izdali.
Eksperimentāli ir noteikts arī, ka vītola mizas ūdens-
spirta izvilkumi un nostādinājumi iedarbojas, kā pretiekaisuma, temperatūras
mazinošs un atsāpinošs līdzeklis. Mizas ekstrakts pastiprina asins recēšanu.
Der zināt, ka citām auga daļā ir pavisam cita iedarbība. Spirta un ūdens
izvilkumiem piemīt arī spēcīgas pretvīrusa īpašības.
Salicīna glikozīds, kurš ir samērā daudz vītolu mizā,
nonākot organismā, fermentu ietekmē sadalās saligenola spirtā un glikozē.
Saligenols ir nestabils savienojums, tāpēc tas pamazām hidrolizējās, sākotnēji
līdz salicila aldehīdam un vēlāk līdz salicilskābei, kura arī ir pamata viela,
kas nodrošina vītola ārstnieciskās īpašības.
Tieši salicila glikozīds ir tas, kurš iedarbojas
temperatūras mazinoši, palielinot siltuma izdali no organisma. Salicīna ietekmē
paplašinās zemādas asinsvadi un pastiprinās sviedru izdale, turklāt salicīna iedarbība
ir vājāka par salicilskābes iedarbību.
Farmakoloģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka vītola mizas
bioloģiski aktīvās vielas, tieši salicilskābes glikozīds, paplašina koronāros
asinsvadus un palielina sirds saraušanās amplitūdu, mazliet samazinot sirds
ritmu.
Spirta un ūdens izvilkumiem no mizas ir pretvīrusu
iedarbība. Fenolais salicīna glikozīds, kurš mizā ir līdz 7%, ir pamata elements,
kurš nodrošina vītola mizas ārstniecisko efektu, tam piemīt, pret febrilas,
diurētiskas, atsāpinošas un sviedru dzenošas īpašības. Pateicoties salicilātiem
palielinās urīna skābes izdale, tāpēc vītolu var lietot arī podagras gadījumā.
Klīniskos apstākļos izmanto galēniskos preparātus no vītolu
mizas un lapām. Visbiežāk, tos pielieto lai mazinātu temperatūru un radītu
atsāpinošu efektu, saaukstēšanās, reimatisma gadījumā.
Mizas novārījumus lieto arī saasinātu respiratoro slimību
gadījumā, lai mazinātu dažādas etioloģijas iekaisumus.
Kā savelkošs un pretiekaisuma līdzekli, vītola mizu
pielietot, stomatīta, gingvinīta un augšējo elpceļu kataru gadījumā. Vītola
miza, bieži, ir satopama žulti, urīna un sviedru dzenošos maisījumos.
Klīniskajā medicīnā vītolu mizu izmanto arī asiņošanas apturēšanai.
Vītolu miza satur katehīna miecvielu savienojumus, kuri
iedarbojas spazmolītiski un holerētiski, tad mizu var pielietot dažādu akmeņu
slimību ārstēšanai.
Pateicoties, lielam tanīnu saturam, vītola mizu pielieto
dažādu izcelsmju asiņošanas apturēšanai, caureju un sieviešu dzimumorgānu
skalošanai, dažādu iekaisumu gadījumā. Vītola mizas novārījumu lieto konjunktivīta
un blefarīta gadījumā, lai skalotu acis.
Ar vītola mizas novārījumu skalo kaklu un mutes dobumu,
smaganu iekaisuma un angīnas gadījumā. Šīs īpašības ir pateicoties miecvielu
adstirigentai iedarbībai.
Vītola mizu lieto arī ārīgi, vannās, kāju vannās, lai
mazinātu to svīšanu, kā arī lai ārstētu ādas slimības. Mizas pulveri izmanto
aplikāciju veidā, vai sajaucot to ar neliela daudzuma ūdeni, liek uz pūžņojošām
brūcēm.
Nav ieteicams lietot
No vītola mizas iegūtie galēniskie līdzekļi ir netoksiski. Eksperimentos
ir noteikts vājš fenolu un fenolu savienojumu toksiskums.
Taču lietojot salicīna glikozīdu lielās devās var rasties
saindēšanās, kuru pavada izsitumi uz ādas, trokšņi ausīs, vemšana, galvas
reiboņi un ievērojams sirds ritma samazinājums.
Vītola mizas preparātus nav vēlams lietot slimniekiem ar kuņģa
un divpadsmitpirkstu zarnas slimībām, kuras saistās ar paaugstinātu kuņģa sulas
saturu un bronhiālās astmas slimniekiem.