Linneja kailpaparde
Gymnocarpium dryopteris L.

    

Linneja kailpaparde  ir daudzgadīgs augs, 15-40cm augumā, ar ložņājošu, garu, tievu, bet spēcīgu, stipri sazarotu sakneni. Lapas gaiši zaļas, tām ir gandrīz vai vienādmalu trīsstūra forma. Lapas plātne sadalīta trīs segmentos. Segmenti divkārši vai trīskārši plūksnaini dalīti. Sekundārie segmenti lancetveidīgi vai olformas ar truliem, noapaļotiem, pretēji izvietotām daivām (5-9 pāri).

Linneja kailpapardes lapas atkrīt iestājoties ziemai. Uz lapas plātnes apakšējiem segmentiem atrodas apaļi, brūni sori, atdalīti viens no otra. Soriem nav pārklāja. Sporas nobriest vasaras karstumā (jūnija vidus- jūlijs). Kailpaparde labi vairojas arī veģetatīvā ceļā- daloties saknenim.

Ārstnieciskām vajadzībām izmanto Linneja kailpapardes sakneņus un lapas. Sakneni rok agrā pavasarī vai rudenī, tiklīdz, atkrīt lapas. Saknes attīra no augsnes, no sausiem lapu kātiem un mazajām saknītēm, tad sakneni sadala vairākos gabalos. Drogu nemazgā, žāvē speciālos žāvētājos vai krāsnīs nepārsniedzot 40C, var arī ēnainā un labi vēdināmā vietā uz sietiem. Drogu uzglabāt var līdz vienam gadam.

Kailpapardes lapas žāvē ēnā un labi vēdināmā, sausā vietā. Drogu uzglabā papīra maisos līdz vienam gadam.

Linneja kailpapardes sakneni un lapās atrasti karotinoīdi, steroīdi, vaski, filicīns (<3,5%) un flavaspidīnskābe (<2,5%), albaspidīns (<0,05%), aspidinols. Saknenī atrodamas ēteriskā eļļa (~0,025-0,045%), augu tauki, flavonoīdi, sveķvielas, ciete, rūgtvielas, saharoze, miecvielas, līdz 3% sārmi.

Ārstnieciskā nozīme

Linnejas kailpapardei piemīt daudz ārstniecisko īpašību: pretiekaisuma, antihelmintu, antiseptiskas, sāpju remdējošas u.c. Taču jau 1950 gadā I.V. Larins šo augu ierindoja starp indīgajiem augiem.

Saskaņā ar Eiropas pētnieku laboratoriskiem pētījumiem, fluoroglicīds rada specifisku toksiskumu, attiecībā uz parazītisko helmintu muskuļu audu protoplazmu. Pret helmintu aktivitāti rada arī aspidinols, filiksīnskābe un flavaspidīnskābe. Šīs vielas spēj paralizēt cērmju gludo muskulatūru. Pievienojot filicīnskābei, sviestskābi sanāk visnotaļ toksisks savienojums helmintiem: filicīns-butanons.

Linneja kailpapardes lapas satur miecvielas, kuru iespaidā rodas tās pretiekaisuma īpašības.

Linneja kailpapardes lapas izsens tiek pielietotas tautas medicīnā. Lapu novārījums vai spirta izvilkums iedarbojas, kā sāpju remdējošs un pretiekaisuma līdzeklis, tiek lietots ārīgi reimatisku sāpju, artrīta, artrozes un podagras gadījumā. Linnejas kailpapardes izmanto arī kā brūču dziedējošu līdzekli brūču, sasitumu un čūlu gadījumā. Lapu novārījumu vai spirta izvilkumu lieto iekšķīgi, liesas slimību gadījumā.

Linneja kailpapardes sakneņa ūdens novārījumu izmanto, kā cērmju un citu parazītu dzenošu līdzekli. Kailpapardes nostādinājumu lieto urīnpūšļa un urīnceļu slimību gadījumā, kā arī nefrīta ārstēšanai.

Nav ieteicams lietot

Linneja kailpaparde, kā vairums papardes ir indīgs augs, tāpēc lietot ārstnieciskos līdzekļus uz tās bāzes, īpaši iekšķīgi, ir bīstami. Filiksīnskābe labi šķīst taukos, spēj uzkrāties kuņģī, kas spēj radīt organisma intoksikāciju.

Smagu saindēšanos gadījumā ir vērojami krampji, mugurkaula smadzeņu paralīze. Linneja kailpapardes līdzekļus nedrīkst lietot grūtniecības laikā, laktācijas periodā, nieru un aknu slimību un kuņģa čūlas gadījumā. Šī auga līdzekļus kategoriski aizliegts dot bērniem.

Lasīt par divmāju kaķpēdiņu->

 .