 |  |  |  |  |
 |
Sirmene parasti ir divgadīgs augs, retāk viengadīgs vai daudzgadīgs. Augam ir attīstīta mietveida sakņu sistēma.
Stublājs viens, stāvs, augumā 30-80cm, retāk līdz 1m. Vienlaidus klāts ar lapām, bieži ar brūnu nokrāsu. Stublājs augšdaļā sazarojas. Nereti no vienas saknes veidojas vairāki stublāji.
Lapas izkārtotas pamīšus. Piesaknes lapas uz īsiem lapu kātiem, stublāja lapas sēdošas. Lapas plātne ir lancetformas, izaug līdz 8-10cm, lapas mala gluda. Auga veģetatīvās daļas apmatotas, kas piešķir augam pelēcīgi- zaļu nokrāsu. Matiņi palīdz augam saglabāt mitrumu kārstā laikā.
Ziedkopa atrodas auga augšdaļā. Aktinomorfais ziediņš izaug līdz 1cm diametrā. Zieds veidots no četrām balti zaļām kauslapām un četrām, mazām (~5mm), baltām ziedlapiņām, kuras ir dziļi šķeltas galos (ziedlapiņa atgādina zaķa ausis). Šis šķēlums ir tik izteikts, ka var šķist, ka sirmenes zieds sastāv no 8 ziedlapiņām.
Pietiekama mitruma un saules apstākļos sirmene zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim (parasti no maija līdz septembrim), turklāt visu ziedēšanas laiku ziedi izskatās nesavītuši. Šī ilūzija rodas specifiskā ziedu atvēršanās mehānismā. Sākotnēji ziedkopā atveras malējie un daži centrālie ziedi. Tad ziedi nobirst un sāk formēt sēklu, savukārt, ziedkopa paaugas garāka un izveido jaunus ziedus un atkal zied. Un šādi rodas šķietama ilūzija, ka augs visu laiku zied un nesavīst.
Apputeksnēšanos nodrošina nelieli kukaiņi- mušas, savvaļas bites un lapsenes.
Augļi ir eliptiskas pākstis, kuras virzītas uz augšu, garumā līdz 1cm. Katrā pākstī ir 4-12 tumši sarkanas- brūnas, sīkas sēkliņas. Iekšpusē auglis dalīts divās daļās, pa vidu ir caurspīdīga, atdalošā daiva, kura saglabājas arī pēc sēklu izbēršanas. Sēklu dīgtspēja saglabājas līdz 9 gadiem.
Sirmenes vairojas tikai ar sēklu palīdzību. Tās var dīgt no agra pavasara līdz vēlam rudenim, ir nepieciešams tikai pietiekams ūdens daudzums. Pavasarī uzdīgušie augi saražo sēklas jau rudenī, taču tie augi, kuri uzdīgst tikai vasarā vai rudenī, pārziemo un sēklas ražo nākošajā gadā. Pēc šīs augšanas shēmas augu nereti pieskaita divgadīgiem augiem. Vēlajiem augiem saknēs uzkrājas liels daudzums cukur, kas ļauj tam pārziemot.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto auga virszemes daļu. Ievākšanu veic auga ziedēšanas periodā. Ievāktos augus parasti sagarina un žāvē uz sietiem, labi vēdināmā un ēnainā vietā. Žāvēšanu var veikt arī piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40C temperatūru.
Drogu uzglabā elpojošā tarā, ne ilgāk par vienu gadu.
Pelēkās sirmenes ķīmiskais sastāvs ir pētīts maz. Taču ir zināms, ka augs satur alkaloīdus, kumarīnus, kardenolīdus, flavonoīdus, miecvielas, askorbīnskābi un organiskās skābes, un glikozīdu sinirgīnu. Turklāt augā ir atrasti visnotaļ daudz makro un mikro elementi, to skaitā cinks, rubīdijs un stroncijs.
Der zināt, ka augā esošais cinka daudzums pārsniedz pieļaujamo koncentrāciju reizes desmit.
Ārstnieciskā nozīme
Hipotensīvais efekts no sirmenes lietošanas ir pamatojams ar augā esošajiem alkaloīdiem, kuri iedarbojas asinsvadus paplašinoši un nomierinoši.
Tādas skābes, kā skudrskābe, etiķskābe, citronskābe un citas, augā esošās, labvēlīgi ietekmē gremošanas procesus, kā arī zarnu trakta mikrofloru. Miecvielas iedarbojas savelkoši, zarnu trakta darbības traucējumu gadījumā.
Augā ir arī kumarīni, kuri palīdz atslābināt nervu sistēmu un atbrīvot no galvas sāpēm.
Tautas medicīna pelēkās sirmenes nostādinājumus un novārījumus izmanto nervu tika, aizdusas un klepus, galvas sāpju, krampju, gremošanas trakta un dzemdes asiņošanas ārstēšanai.
Pelēkā sirmene iedarbojas sviedru dzenoši, urīna dzenoši, atsāpinoši un rada pretiekaisuma iedarbību.
Pelēkās sirmenes novārījuma vannas ir efektīvas pret notievēšanu un krampjiem, bērniem, pirmajos to dzīves gados (spazmofīlija).
Dažkārt, nostādinājuma/ novārījuma pagatavošanai izmanto tikai noteiktas auga daļas- ziedus, sēklas, lapas ar stublājiem.