LAT
  |  |  |   |   |
  |  |
- Angliski: Wild teasel, Cardo, Fuller’s teasel
- Vāciski: Wilde Karde
- Zviedru: kardvädd
- Igauņu: mets-uniohakas
- Lietuviešu: ilgagalvis karšulis
- Krievu: ворсянка лесная
Meža dipsaks ir viengadīgs, nereti divgadīgs lakstaugs, ar tievu, bet izturīgu, stāvu stublāju, kurš garumā var sniegties pat līdz 2m. Meža dipsaka stublāji, kā likums ir mataini vai dzelkšņaini. Ādainās lapas ir dziļi šķeltas vai robotas ar nelieliem dzelkšņiem. Piesaknes lapas izkārtotas rozetē, stublāja- pretēji. Meža dipsaka nelielie ziedi mēdz būt violeti, lillā, bēši dzelteni, kas izvietoti galotnes olveida galviņā. Ziedkopa mēdz izaug 10cm garumā un 5cm diametrā. Ziedi ziedkopā atveras sākot no ziedkopu vidus, gredzenveidīgi un tālāk jau viļņveidīgi zied gan ziedkopas augšpusē, gan apakšpusē. Auglis- sēkla.
Meža dipsaks Latvijā ir dārzbēglis un sastopams savvaļā reti, zied jūlijā- augustā.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto lakstus (stublājus, lapas un ziedkopas ar ziediem) un saknes. Meža dipsaka lakstus ievāc vasaras vidū- ziedēšanas sākumā. Augu griež izmantojot biezu cimdu, lai var satvert dzeloņaino stublāju. Lakstus var izklāt ne biežākā slānī par 3cm un žāvēt ēnainā vai labi vēdināmā vietā, ikdienā uzrušinot un apgriežot augus uz otru pusi.
Saknes rok, tiklīdz augs ir noziedējis, sākot ar septembra mēnesi. Tās nokrata no augsnes un noskalo tekošā ūdenī, tālāk žāvē piespiedu žāvētājos. Rupjākās saknes ir pieļaujams sagriezt smalkāk.
Meža dipsaka sastāvā ir atrasti tritepēni, irodoīdiem, ksantoniem, karotinoīdiem un benzofenomiem. Augā ir polifenoli, kā fenolās skābes un flavonoīdi. Iridoīdi, kā iroīdie glikozīdi, logānskābe, loganīns, sekolaganīns, sverozīds, oleuropeīns un logānskābes pentozīds.
Auga lapās visizplatītākie irodoīdi ir kantleiozīds un silvestrozīds III, bet saknēs dominē kantleiozīds un logānskābe. Fenolskābe, hlorogēnskābe, 3,5-dikafeoilhinskābe un apigenīna-6- C -glikozīds-7- O-glikozīds bija vienmērīgi sadalīts augos.
Ārstnieciskā nozīme
Pētījumos ir noteikts, ka augs ir izmantojams, lai ārstētu fibromiaļģiju, dažāda veida onkoloģiju, Alcheimera slimību, kā arī pēdējie pētījumi ir noteikuši, ka augs ir perspektīvs, izmantošanā Borrelia burgdorferi iznīcināšanā- tā raisa Laima slimību.
Meža dipsaka galvenās ārstnieciskās īpašības nodrošina flavonoīdu un iridoīdu klātbūtne. Der pieminēt, ka pēc pētījumiem saknēs irodoīdu saturs ir ievērojami lielāks, kā lapās. Iroīdi nodrošina auga diurētisko un sviedru dzenošās īpašības. Tiem piemīt arī pretiekaisuma un atsāpinošs efekts.
Lapu ekstraktam ir spēcīgāka antioksidanta aktivitāte, bet saknēm ir augstāka antiacetilholīnesterāzes aktivitāte nekā lapām. Antibakteriālā aktivitāte pret Staphylococcus aureus DSM 799 un Escherichia coli ATCC 10536 ir konstatēta tikai sakņu ekstraktā.
Meža dipsakā esošie flavonoīdi rada pretiekaisuma iedarbību, stiprina kapilārus un veicina rētu dzīšanu. Zinātnieki pieņem, ka augā esošo vielu kopējā summa var radīt pozitīvu ietekmi uz sirds asinsvadu sistēmu, iedarboties ka analeptiķis. Taču šīs īpašības vēl ir jāturpina pētīt.
Tautas medicīnā meža dipsaku lieto samērā plaši. To lieto, kā analeptiķi un pretiekaisuma līdzekli. Sakņu novārījumu lieto, lai ārstētu tuberkulozi un citas plaušu slimības. Šī auga preparātus zintnieki iesaka lietot, kā pretsāpju, urīna dzenošus un pretiekaisuma, urīna pūšļa slimību, reimatisma un podargras gadījumā.
Ārīgi meža dipsaku lieto dažādu ādas slimību ārstēšanai, kā ekzēma, dermatoze un psoriāze. Lakstu un sakņu izvilkumus spirtā lieto, lai ārstētu ādas un gļotādu trūces, kā pretsāpju līdzekli reimatisma un podargras gadījumā.
Novārījumu lieto arī vannās, lai atvieglotu stāvokli artrīta gadījumā.