Mājas Ābele
Malus domestica Borkh.

Mājas ābele- vasaras zaļš koks ar apļu, izplestu vai apaļu vainagu. Koks augumā 3-12m. Stumbrs mēdz izaugt līdz 40cm diametram. Koka miza tumši pelēkā tonī, vecākiem kokiem nereti saplaisā. Jauno zaru miza ir olīvu zaļā krāsā. Pumpuri olformas, stipri piekļauti pie dzinumiem un klāti ar tumši sarkanām plāksnītēm. Lapas olformas ar zobotu malu. Jaunās lapas no apakšas apmatotas.

Mājas ābele zied sākot ar aprīļa beigām- maija sākumu. Ziedēšana vērojama 1-2 nedēļas, paralēli plaukst arī lapiņas. Aromātiskie ziediņi veidojas uz saīsinātiem dzinumiem, tiem ir balta vai rozīga krāsa, izvietoti vairogveida ziedkopās.

Augļi ābelei sāk parādīties sākot ar 4-12 gadiem (atšķiras pēc ābeles šķirnes). Tieši tāpat dažādu šķirņu ābelēm mēdz būt dažādas formas un krāsas augļi. Augļu mīkstums sulīgs, salds vai skābeni salds. Ābele vidēji dzīvo 100 gadus un nav stipri izvēlīga pret augsni.

Pateicoties selekcionāru darbam, šodien ir sastopamas ļoti daudz ābeļu šķirnes un tās dalās agrajās, vasaras un vēlajās šķirnēs. To augļi atšķiras ne tikai pēc garšas, bet arī pēc ķīmiskā sastāva.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto mājas ābeles augļus, ziedus un lapas. Augļus ievāc sākot ar augustu līdz oktobra vidum- tas saistās ar reģionu, kurā aug mājas ābele. Ābeles augļus var ērti uzglabāt telpās kur ir pozitīva (+) temperatūra, taču tuvu nullei, šādos apstākļos tie glabājas 3-5 mēnešus. Vēlo šķirņu ābeļu augļi saglabājas vislabāk.

Mājas ābeles augļus mēdz arī žāvēt žāvētājos un krāsnīs nepārsniedzot 70C. Augļus atļauts arī žāvēt saulē, tikai vēlams tos smalkāk sagriezt- daivās vai “gredzenos”.

Ābeles lapas ievāc jūnijā- jūlijā. Žāvē uz sietiem, labi vēdināmā un ēnainā vietā, laiku pa laikam drogu apmaisot. Atļauts žāvēt arī piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40-50C temperatūru. Lapa ir izžuvusi, ja lapas vidējā dzīsla neliecas, bet lūzt. Uzglabāt lapas vēlams slēgtā traukā, ne ilgāk par vienu gadu.

Svaigos augļos ir sastopami dažādi cukuri (fruktoze, glikoze, saharoze līdz 12%), organiskās skābes (līdz 2,4%- ābolskābe, vīnskābe, citronskābe, hlorogēnskābe, arabīnskābe), pektīni, miecvielas un krāsvielas, C un B vitamīns, karotīns, ēteriskās eļļas, minerālie sāļi, dzelzs, fosfors, mangāns, jods. Ēterisko eļļu sastāvā atrasti sarežģīti amilspirta esteri ar skudrskābi, kapronskābi, etiķskābi, kaprilskābi un etiķa aldehīdu. Augļu mizā atrasti flavonoīdi. Augļu sēklās ir apmēram 0,6% amigdalīna glikozīda un līdz 15% augu tauku. Lapās, savukārt ir daudz fenolu savienojumu.

Ārstnieciskā nozīme

Mājas ābeles augļu ārstnieciskā iedarbība ir vērsta uz gremošanas trakta sakārtošanu, īpaši zarnu trakta. Ābolskābe, citronskābe, vīnskābe kopā ar P vitamīnu, miecvielām un pektīnvielām iedarbojas pret pūšanas un rūgšanas procesiem zarnās un uzlabo zarnu trakta veselību.

Miecvielas, kuras atrodamas nobriedušos augļos, pastiprina C vitamīna asinsvadu stiprinošo efektu. Augļos esošais kālijs un miecvielas, neļauj urīnskābes sāļiem nogulsnēties locītavās, tāpēc ābolus var izmantot, lai mazinātu podagras, hroniskā reimatisma, artrīta, sklerozes un nierakmeņu slimības attīstību. Āboli palīdz arī izvadīt no organisma skābeņskābi. Pektīnvielas uzlabo vielmaiņu, turklāt palīdz izvadīt toksīnus un lieko holesterīnu no organisma.

Āboliem piemīt pretmikrobu iedarbība: pektīnvielas ir spējīgas aizturēt A tipa gripas vīrusa attīstību organismā. Fitoncīdi, savukārt, aktīvi iedarbojas pret zelta stafilokoka attīstību. Piemēram, “Antonovka” šķirnes ābolu sula iedarbojas iznīcinoši uz dizentērijas ierosinātājiem.

Pateicoties Eiropas zinātnieku pētījumiem, ir noskaidrot, ka āboli spēj mazināt holesterīna līmeni asinīs un iedarbojas profilaktiski pret aterosklerozi. Tas skaidrojamas ar pektīnu iedarbību uz žulti, zarnu traktā. Pektīnvielas palielina šo skābju izvadi no organisma, tādi izvadot arī holesterīnu no aknu šūnām, regulējot lipīdu apmaiņu- kas ir noderīgi arī, ja vēlaties tikt galā ar lieko svaru. Tāpēc, vēlams ik dienas apēst pāris ābolus- tas mazinās tauku absorbciju zarnās, turklāt mazināsies holesterīna līmenis organismā. Turklāt, pētījumu rezultātā tika noskaidrots, ka tie uzlabo arī sirds darbību.

Mājas ābeles lapu novārījums, efektīvi palīdz atbrīvoties no balss aizsmakuma.

Pateicoties, tam ka ābols ir viegli pieejams un tas sevī iekļauj daudz vērtīgo elementu, tad tautas medicīnā šis līdzeklis ir sevišķi populārs. Ābeles augļi ir lielisks vitamīnu avots, kuru var izmantot daudzu slimību profilaksei un ārstēšanai. Svaigus ābolus var sarīvēt putriņā un pievienot mazliet sviesta- ar šādu preparātu var ārstēt brūces, apdegumus, apsaldējumus un citus ādas bojājumus, šis pats līdzeklis palīdz sievietēm sakopt krūšu galus pēc bērna zīdīšanas. Šāds līdzeklis palīdz arī ārstēt ilgi nedzīstošas čūlas.

Svaigi augļi ātri palīdz avitaminozes, gremošanas trakta iekaisumu slimību un hronisku aizcietējumu gadījumā. Žāvētu ābolu tēja ir lielisks palīgs nierakmeņu slimības, reimatisma, podagras un gremošanas trakta slimību ārstēšanai.

Ābolu sulu lieto, lai ārstētu aknas slimības, kā žulti dzenošu līdzekli, kā arī lai ārstētu anēmiju, gastrītu, avitaminozi un čūlas. Sula stiprina sirds- asinsvadu sistēmu, īpaši noderīga tā ir cilvēkiem, kuri strādā garīgi smagu darbu. Tāpēc, ja Jums darbā ir daudz jādomā, tad kafijas vietā der ieliet sev ābolu sulu.

Svaigi, cepti un vārīti āboli tiek lietoti tukšā dūšā, lai novērstu gremošanas trakta darbības traucējumus, biežāk bērniem, vājas gremošanas gadījumā, kā vieglu caurejas veicinošu līdzekli ilgu aizcietējumu gadījumā arī kā urīna dzenošu līdzekli dažādu tūsku, aterosklerozes, hroniska reimatisma, podagras, nierakmeņu slimības saasinājuma gadījumā. Ābeles augļi ir vērtīgi arī anēmijas gadījumā, kad organismā trūkst dzelzs.

Mājas ābeles lapas ir efektīvas pret saaukstēšanās slimībām, balss aizsmakuma, tās vienkārši lietojot tējas veidā.

Ābolu etiķis ir populārs un efektīvs ārstniecības līdzeklis tautas medicīnā. To lieto artrīta, osteohondrozes un hipertonijas ārstēšanai. Ar ābolu etiķi, kurš atšķaidīts ar ūdeni skalo muti, lai atbrīvotos no hroniska tonsilīta un akūtas angīnas. Ar ābola etiķi arī mēdz ierīvēt ādu pirms miega, lai mazinātu svīšanu, uzlabotu pašsajūtu varikozo vēnu gadījumā, lai ārstētu radikulītu un ādas sēnīšu slimības. Augšējo elpceļu slimību ārstēšanai lieti noderēs mājas ābeles ziedu nostādinājums.

Ābolus pielieto arī diētās. Taisa atsevišķās dienas, kad uzturā lieto tikai ābolus, tie palīdzēs attīrīt organismu no kaitīgām vielām, toksīniem, sāļiem un holesterīna. Ievērojot diētu, der zināt, ka skābie āboli labvēlīgi ietekmēs diabēta slimniekus, saldie āboli aknu slimniekus, kā arī gastrīta slimniekus, kuriem ir paaugstināts kuņģa sulas saturs.

Nav ieteicams lietot

Lai arī mājas ābelē ir daudz vērtīgu vielu arī tai mēdz būt blaknes un gadījumi, kad labāk to nelietot. Āboli nav ieteicami, cilvēkiem, kuri sirgst ar pankreatītu, enterītu, gastrītu ar paaugstinātu skābes saturu, kā arī smagu nieru slimību gadījumā.

Skābo šķirņu āboli var saasināt gremošanas trakta čūlu izpausmes un pasliktināt cilvēka pašsajūtu. Šādos gadījumos ieteicams izmantot saldo šķirņu ābolus- mizotus un rīvētus vai ceptus.

Ievērojot alerģiskas reakcijas, vērts izvēlēties ābeļu šķirnes ar zaļiem augļiem- tie retāk raisa alerģiju.

Ābolus nav vēlams lietot uz nakti. Tāpat pēc ābolu ēšanas, lai pasargātu zobu emalju, vēlams muti izskalot ar ūdeni.

Der zināt, ka ābolu sēklas satur ciānūdeņražskābi, tāpēc nav vēlams pārcensties ar sēklu lietošanu uzturā.

Lasīt par bērzu ->

 .