Bioloģiskais apraksts
Latvijā visbiežāk sastapsies šādus segliņus:
- Euonymus europaeus L. – Eiropas segliņš;
- Euonymus verrucosus Scop. – Kārpainais segliņš.
Segliņu dzimtā ir gan mūžzaļi, gan lapu atmetoši krūmāji un
koki, tiem parasti ir apaļi vai četršķautņu stublāji, nereti uz tiem veidojas
korķveidīgi veidojumi, pretēji izkārtotām un gludām lapām.
Segliņu ziedi ir maziņi, savākti pa 4-5 pazaru vairogveida
vai čemurveidīgās ziedkopās. Ziedi ir brūngani vai zaļi. Ziedi atveras pēc lapu
atplaukšanas.
Auglis ir ādaina, sausa, parasti četrdaļīga kārbiņa, kurā
atrodas baltas, saranas vai sarkani melnas sēklas. Nenobriedušas kārbiņas ir
maigi zaļā krāsā, taču nobriestot iegūst dzeltenu, rozā, sārtu, aveņu, bordo
vai tumši purpura krāsu- atkarīgs no sugas.
Euonymus europaeus L. - Eiropas segliņš ir krūms, augumā
2-3m. Stublāji četršķautņu, lapas parastas, lielas, elipsveidīgas formas,
ādainas, tumši zaļā krāsā. Rudens sākumā līdz rudens vidum lapas kļūst izteikti
sarkanas.
Ziediņi sīki, zaļā krāsā. Četrdaļīgās kārbiņas nobriestot kļūst
dzelteni- sarkanas.
Euonymus verrucosus Scop. – Kārpainais segliņš ir neliels
krūms, augumā 1-2,5m. Nosaukums ir veidojies no tā, ka šai sugai uz stublāja
veidojas lielos daudzumos brūni-melni uzaugumi. Lapas izkārtotas pretēji,
ovālas formas uz īsiem lapu kātiem, smailas galos. Augšpusē dzeltenīgi zaļas
krāsas, apakšpusē gandrīz dzeltenas.
Ziedi nelieli (<1cm dia.), veidojas uz gariem pazaru
ziedkātiem, pa 3-5 ziediem, vairoga formas ziedkopā. Auglis ir četrdaļīga
kārbiņa, tumši sarkanā krāsā, tā ir bumbieru formas, mazliet saplacināta un
atveras nobriestot. Sēklas melnā krāsā, spīdīgas.
Zied augs no maija vidus līdz jūnija vidum, augļi nobriest
septembrī.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam izmanto mizu, lapas, augļus un saknes.
Lapas ievāc augļu nobriešanas sezonā, šajā laikā tās ir vismazāk indīgas, taču
tām piemīt arī vājāka ārstnieciskā vērtība. Mizu un augļus ievāc rudenī. Žāvē
labi vēdināmā vietā un pēc izžūšanas mizu sasmalcina.
Ķīmiskais sastāvs
Lapas: satur fitosteroīdus, triterpenoīdus, alkaloīdus un bioflavonoīdus. Tie nodrošina antioksidatīvu iedarbību un dažādas bioloģiski aktīvas īpašības.
Zari: tajos ir atrodams alkaloīds evolīns, kā arī nelielos daudzumos flavonoīdi un triterpenoīdi. Evolīns ir galvenais toksiskais komponents, kas nosaka auga spēju izraisīt caureju un kairināt gremošanas traktus.
Augļi: satur glikozi, karotenoīdus, triacetīnu un ciklitolu. Šie savienojumi piešķir augļiem daļēju antioksidatīvu un nutritīvu vērtību, taču glikoze kopā ar toksiskajiem alkaloīdiem var radīt nepatīkamu iedarbību, īpaši nelielos daudzumos bērniem.
Sēklas: ļoti bagātas ar polisaharīdiem, seskviterpenoīdiem, glikozīdiem, steroīdiem un augstākajām taukskābēm, eļļas saturs sasniedz 30–45%. Eļļas un polisaharīdi piešķir sēklām augstu kaloriju vērtību, bet glikozīdi un alkaloīdi nosaka spēcīgu farmakoloģisko un toksisko iedarbību.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Segliņi (Euonymus europaeus un Euonymus verrucosus) ir augi ar izteikti toksisku iedarbību, galvenokārt, pateicoties alkaloīdiem (piemēram, evolīnam) un glikozīdiem, kas atrodas augļos, sēklās, lapās un zaros. Nelielās devās sagatavoti nostādinājumi un novārījumi tautā tiek izmantoti dažādu slimību simptomu mazināšanai, tomēr oficiālajā medicīnā segliņi netiek lietoti.Farmakoloģiski segliņu preparāti kairina gremošanas traktu, veicinot caureju, bet lielākās devās var izraisīt vemšanu un smagu saindēšanos. Tos tautas medicīnā pielieto arī kā pretparazītu līdzekļus, spēcinošus un spazmolītiskus preparātus. Pētījumi liecina, ka segliņu ekstrakti var radī pretiekaisuma, pretvīrusu un pret sēnīšu īpašības, kā arī daļēji atbalstīt sirds un asinsvadu sistēmu, piemēram, veģetatīvās distonijas un vieglas hipertensijas gadījumā.
Tautas medicīna
Eiropā un Rietumu valstīs segliņus lieto kopš viduslaikiem, galvenokārt, Eiropas segliņu un kārpainā segliņa sugas. Nostādinājumus un novārījumus tradicionāli pielieto stipru galvas sāpju, nervu sistēmas traucējumu, hipertonijas un veģetatīvās distonijas gadījumā. Augu pretvīrusu īpašības tiek izmantotas imunitātes stiprināšanai, savukārt, pretparazītu efektu novēro pret utīm, ērcēm un dažiem helmintiem.Tautas receptēs segliņu preparātiem tiek piešķirta loma arī zarnu disbakteriozes, ascīta, hepatīta un agrāk – malārijas ārstēšanā. Ādas lietojums ietver iekaisuma, ekzēmu un dažādu parazītu ārstēšanu, bieži lietojot aplikācijas vai kompreses ar lapu, augļu vai mizas izvilkumiem.