Bioloģiskais apraksts

Īstā posapiepe (Fomes fomentarius) ir koksnainu, daudzgadīgu sēņu suga, kas pieder poliporu tipa sēnēm. Tā aug, galvenokārt, uz priedēm, bērziem un dažkārt uz citiem lapkoku kokiem, bieži kā parazīts vai saprotrofs, izraisa koku trupi. Augļķermenis ir ciets, koksnains un plakaniski pusapaļš, ar bieži lēcveidīgu augšējo daļu un tumšu, gludu virsmu, kas vecumā kļūst raupja un plaisā. Apakšējā virsma satur daudzus sīkus porus, caur kuriem izplatās sporas.

Sezona: sēne ir daudzgadīga, kas nozīmē, ka viens augļķermenis var pastāvēt vairākus gadus, pakāpeniski palielinoties un biezējot. Tās augšanas vietas un izskats var ļoti atšķirties atkarībā no koka sugas un vides apstākļiem, bet tipiski posapiepes augļķermenis ir pelēcīgi brūns līdz tumši brūns, bieži ar gredzenveida augšanas līnijām un plātnēm.

Izplatība: Fomes fomentarius sastopama Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā, galvenokārt mērenajā un boreālajā joslā, un tā ir plaši pazīstama gan kā dabas materiāls uguns un medicīnas vajadzībām, gan kā ekoloģiski nozīmīga suga, kas palīdz sadalīt kritušos kokus un uztur mežu bioloģisko daudzveidību.

Morfoloģiski sēne viegli atpazīstama pēc cietā, šķiedrainā augļķermeņa, porainās apakšējās virsmas un konvexās, tumšās virsmas, kas vecumā kļūst koksnaina un izturīga pret sabrukšanu. Šī kombinācija padara posapiepi unikālu un atšķirīgu no citām poliporu sugām.

Dolor sit amet

Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat.

Sēnē atrastas vielas ar pret audzēju iedarbību (ergosterols, fungisterols, izoergosterons u.c.), kuras iegūtas no fermentētas kultūras. Ir noteikta bioloģiski aktīvu vielu klātbūtne, kurām piemīt antibakteriālas un pret vīrusu iedarbība. Piemēram, fomentariols aptur dažādu patogēno baktēriju attīstību. Pretvīrusa iedarbība ir arī raksturīga ūdens novārījumam, taču ūdens un spirta izvilkumiem ir raksturīga apspiedoša ietekme uz siena nūjiņu, Pseudomonas aeruginosa un patogēnajām Serratia marcescens baktērijām.

Spirta ekstrakti mazina holesterīna daudzumu asinīs un tiem piemīt antioksidanta un imūnstimulējoša iedarbība.

Piepe satur arī agaricīnskābi un burikolskābi, polisaharīdu lanofilu, d- glikozamīnu; fumārskābi, ricinoskābi, citronskābi un ābolskābi. 30% sveķus (ar gadiem sveķvielu daudzums palielinās 65-70%); augu taukus, fitosterīnus, glikozi un mannītu.

Der zināt, ka šīs sēnes ārstnieciskās īpašības nav izpētītas pietiekami.

Tautas medicīna

Senākos laikos šo sēni izmantoja vates vietā. Piepi ilgi vārīja un tad izklapēja ar āmuriņu, līdz tā kļuva plāna un vatei līdzīga. Šāds materiāls ir ar labām hidroskopiskām īpašībām un tai piemīt dabīgas antibakteriālas īpašības, kas veicina ātru brūču dzīšanu.

Krievijā šo piepi lietoja, kā asiņošanu apturošu, gremošanu sakārtojošu, kā arī gremošanas trakta, kuņģa, dzemdes vēža, hemoroīdu, dispepsijas, gastrīta un nervu darbības traucējumu ārstēšanai.

Eiropā ar šo sēni ārstēja ieaugušus nagus, kā arī, dažādas urīnpūšļa slimības.

Ķīnā šo sēni lietoja plaušu slimību, vēdersāpju, astmas ārstēšanai, kā arī, kā nomierinošu līdzekli.

Japānā šo sēni lietoja dažādu elpceļu slimību un gripas ārstēšanai.

Ievākšana

Veselu piepi, ar baltu apakšu (himenoforu) ievāc siltajā gada laikā- no pavasara līdz vēlam rudenim. Piepi ir viegli atlauzt no koka ar nelielu un asu rokas sitienu. Pēc ievākšanas augļķermeņus žāvē, ideālā variantā to dara saulē, lielas sēnes drīkst sagriezt arī smalkāk. Žāvēšanas maksimālā temperatūra ir 50C.

Piepi uzglabā hermētiski noslēgtā traukā.

Pagatavošana

Augļķermeņus aplej ar aukstu ūdeni un uzvāra- vārīšanu turpina 1h uz nelielas liesmas. Lieliski iederas maisījumos ar citām sēnēm.

Lasīt par pūpēžiem->