Bioloģiskais apraksts
Īstais vīnkoks ir koksnaina liāna, kura spēj sasniegt 30-40m garumu. Rudenī vīnkokam lapas krīt un pavasarī ataug jaunas. Daudzgadīgie dzinumi mēdz būt gari, viengadīgie līdz 5m garumā, tievi. Lapas attīstās liānas mezglu punktos, lapu pazarēs veidojas pārziemojošie pumpuri. Lapas trīsdaļīgas vai piecdaļīgas. Zied vīnkoks sākot ar pavasara vidu. Ziediņi maziņi, zaļgani, izvietoti blīvā ķekarā.
Augļi- sulīgas ogas ar 1-4 sēkliņām. Ir arī sugas, kurām ogās sēklu nav. Dažādu šķirņu vīnkoku ogas atšķiras ar krāsu, garšu un formu. Ogas nogatavojas augustā- septembrī, ir daži hibrīdi, kas spēj nogatavināt ogas oktobrī. Vairojas praktiski visos iespējamajos veidos ar sēklām un veģetatīvi.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam izmanto īstā vīnkoka lapas un ogas. Lapas ievāc pavasarī, kamēr augs zied. Lapas žāvē labi ventilējamā vietā uz sietiem. Ogas ievāc rudenī, līdz ko tās ir nobriedušas. Ogas žāvē piespiedu žāvētājos (<50C) vai saulē. Lapas uzglabā elpojošā tarā, ogas (rozīnes) stikla burkās.
Ķīmiskais sastāvs
Vīnkoka (Vitis vinifera L.) ogas satur līdz 70–85 % ūdens. Galvenās ogu sastāvdaļas ir cukuri (10–25 %, dažkārt līdz ~30 %), pārsvarā glikoze un fruktoze.Ogās konstatēti dažādi organiskie savienojumi un polifenoli, tostarp flavonoīdi (kvercetīns), antociāni (piemēram, delfinidīna un cianidīna glikozīdi), kā arī fenolskābes. No fenoliskajiem savienojumiem īpaši nozīmīgs ir resveratrols, kas koncentrējas, galvenokārt, ogu miziņā un tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem bioloģiski aktīvajiem vīnogu komponentiem.
Vīnogu ogas satur arī vairākas organiskās skābes, galvenokārt, vīnskābi, ābolskābi un citronskābi, kā arī mazākos daudzumos dzintarskābi, skudrskābi un skābeņskābi. Tajās sastopamas arī pektīnvielas, miecvielas un dažādi fermenti.
Minerālvielu sastāvā dominē kālijs (līdz ~200 mg/100 g), kā arī kalcijs, magnijs, dzelzs, mangāns un citi mikroelementi. Nelielos daudzumos sastopams arī kobalts.
Vitamīnu sastāvā ogās ir B grupas vitamīni (B1, B2, B6), C vitamīns, karotinoīdi (provitamīns A), niacīns (PP) un folijskābe. Nelielos daudzumos sastopams arī vitamīns K.
Ogu miziņā koncentrējas lielākā daļa pigmentu (antociāni), polifenolu un miecvielu, kā arī aromātiskās vielas, kas nosaka vīnogu šķirņu raksturīgo garšu un krāsu.
Sēklās ir daudz polifenolu, miecvielu, lecitīna un taukvielu (vīnogu sēklu eļļa), kā arī dažādi fenoliskie savienojumi ar antioksidatīvām īpašībām.
Lapās konstatēti flavonoīdi (kvercetīns), karotinoīdi, organiskās skābes (vīnskābe, ābolskābe), askorbīnskābe, kā arī cukuri, betaīns un minerālvielas (nātrijs, kālijs, dzelzs).
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Vīnkoks (Vitis vinifera L.) ir viens no senāk izmantotajiem ārstniecības un uztura augiem. Vīnogu lietošana ārstnieciskos nolūkos ir aprakstīta jau antīkajā medicīnā, un šai praksei pat ir savs nosaukums- ampeloterapija, kas nozīmē ārstēšanu ar vīnogām, to sulu vai citiem vīnogu produktiem.Vīnogas satur daudz cukurus, organiskās skābes, minerālvielas un polifenolus, kas var veicināt organisma enerģijas vielmaiņu un vispārējo tonusu. Ogu sastāvā esošie flavonoīdi, antociāni un resveratrols darbojas kā antioksidanti, kas palīdz aizsargāt šūnas no oksidatīvā stresa un var labvēlīgi ietekmēt sirds un asinsvadu sistēmu.
Resveratrols- polifenolu savienojums no fitoaleksīnu grupas ir viens no visvairāk pētītajiem vīnogu bioaktīvajiem komponentiem. Eksperimentālos pētījumos tam novērota pretiekaisuma, antioksidatīva un kardioprotektīva iedarbība, kā arī potenciāla aizsargājoša ietekme pret dažiem hroniskiem vielmaiņas un sirds-asinsvadu traucējumiem.
Mērenos daudzumos lietots sausais sarkanvīns satur ievērojamu daudzumu polifenolu, īpaši resveratrolu un flavonoīdus. Dažos pētījumos novērota saistība starp mērenu sarkanvīna lietošanu un zemāku sirds un asinsvadu slimību risku, tomēr šo efektu skaidro ar kopējo uztura un dzīvesveida faktoru kombināciju.
Vīnogās esošais kālijs veicina normālu sirds un muskuļu darbību, savukārt, flavonoīdi un P vitamīna aktivitātes savienojumi palīdz uzturēt asinsvadu elastību. Vīnogu sastāvā esošās pektīnvielas un organiskās skābes var stimulēt gremošanas procesus un veicināt vielmaiņu.
Svaigi spiestā vīnogu sulā saglabājas lielākā daļa bioloģiski aktīvo vielu, savukārt, ilgstošas termiskas apstrādes vai konservēšanas laikā daļa vitamīnu un fermentu var samazināties.
Vīnogu sēklas satur lielu daudzumu polifenolu, īpaši proantocianidīnus, kuriem piemīt izteiktas antioksidatīvas īpašības un kuri tiek izmantoti uztura bagātinātājos asinsvadu veselības atbalstam.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā vīnogas un vīnkoka lapas tiek izmantotas jau izsens. Svaigas ogas tradicionāli lieto kā vispārēju organisma stiprinošu līdzekli, kā arī gremošanas un vielmaiņas procesu veicināšanai.Vīnogas tautas medicīnā izmanto arī aizcietējumu gadījumā, jo tās satur organiskās skābes, šķiedrvielas un pektīnus, kas veicina zarnu darbību. Tām piedēvē arī vieglu sviedru un urīna dzenošu iedarbību.
Vīnogu lapu uzlējumus, dažkārt, izmanto mutes dobuma un rīkles skalošanai, kā arī vieglu iekaisumu gadījumā. Svaigu vai kaltētu lapu preparāti tautas praksē tiek izmantoti arī nelielu brūču un ādas kairinājumu kopšanai.
Vīnogu sēklu ekstrakti mūsdienās plaši tiek izmantoti fitoterapijā un uztura bagātinātājos, jo tajos esošie polifenoli var palīdzēt uzturēt asinsvadu veselību un antioksidatīvo aizsardzību.
Rozīnes ir koncentrēts enerģijas un minerālvielu avots, īpaši bagātas ar kāliju un dzelzi, tāpēc tās bieži tiek izmantotas uzturā organisma stiprināšanai un fiziskas slodzes laikā.
Jāatzīmē, ka tumšajās vīnogu šķirnēs parasti ir lielāks polifenolu un antociānu daudzums nekā gaišajās šķirnēs, tādēļ tās biežāk izmanto gan uzturā, gan kosmetoloģijā.