 |  |  |   |   |
  |  |
- angliski: Colt’s-foot
- vāciski: Huflattich
- zviedru: hästhov
- igauņu: paiseleht
- lietuviešu: ankstyvasis šalpusnis
- krievu: мать-и-мачеха обыкновенная
Parastā māllēpe ir daudzgadīgs augs 10-25cm augumā, ar resnu,
ložņājošu, sazarotu sakneni, kurš virspusē ir klāts ar zvīņām. No sakneņa uz
visām pusēm vijas smalkas saknes. Parastā māllēpe zied agri pavasarī, martā-
aprīlī, pirms augam parādās lapas. Ziedkājas viena vai vairākas. Stublāji
stāvi, nesazaroti, blīvi klāti ar zvīņveida lapām, tumši sarkanā krāsā, kuras
klātas ar matiņiem. Uz katra stublāja ir tikai viena ziedkopa.
Saknes lapas parādās tikai, kad augs ir
noziedējis. Stingras lapas uz garām kājiņām, noapaļotas sirds formas, malas
zobotas, ar redzamu stiegrojumu. Jaunas lapas no abām pusēm klātas ar samtainu
pārklājumu. Lapas pilnībā nobriest maija beigās vai jūnija sākumā.
Ziedkopa dzeltenā krāsā. Augļi- sēklas nobriest
maijā- jūnijā.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto parastās māllēpes lapas un ziedus. Ziedus ievāc visu ziedēšanas sezonu, līdz augs sāk noziedēt. Lapas ievāc vasaras pirmajā pusē, 2-3 nedēļas pēc auga noziedēšanas. Maksimāli pieļaujamais lapu ievākšanas laiks ir līdz jūlijam, neievācot lielas un vecas lapas. Lapas plūc ar rokām vai griež ar pusi no kājiņas. Nekādā gadījumā neievāciet bojātas vai savītušas lapas. Ievāktās lapas žāvē bēniņos, svaigā gaisā (ēnainā vietā) vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 50-60C temperatūru. Ziedus žāvē nepārsniedzot 35-40C.
Parastās māllēpes lapas ietver sevī gļotvielas, saponīnus, inulīnu, rūgtvielas (tostarp tusilagīnu un izotusilagīnu), miecvielas, askorbīnskābi (C vitamīnu), karotinoīdus (līdz 5%), organiskās skābes (ābolskābi, vīnskābi un galskābi), fitosterīnus (piemēram, beta-sitosterīnu), flavonoīdus (kā rutīnu un kvercetīnu), nelielu daudzumu ēteriskās eļļas, polisaharīdus, kā arī pirolizidīna alkaloīdu.
Parastās māllēpes ziedi satur gļotvielas, flavonoīdus (piemēram, rutīnu, izorhamnetīnu un kvercetīnu), karotinoīdus (līdz 5%, galvenokārt beta-karotīnu), miecvielas, rūgtvielas (tai skaitā seskviterpēnu laktonus, piemēram, tusilagīnu), organiskās skābes (ābolskābi, vīnskābi un citu), ēteriskās eļļas nelielā daudzumā, kā arī nelielu daudzumu pirolizidīna alkaloīdu.
Auga lapas, kuras aug saulē ir daudzreiz spēcīgākas, par tām kuras aug ēnā- taču ne vienmēr ir nepieciešam lielas jaudas augs, īpaši ja to izmantojam bērnu ārstēšanā.
Ārstnieciskā nozīme
Parastās māllēpes farmakoloģiskā iedarbība pamatā izriet no tās galēniskajiem preparātiem — lapu nostādinājumiem, uzlējumiem un novārījumiem, kas sniedz labvēlīgu ietekmi uz iekaisuma procesiem elpceļu gļotādās un rīklē. Šo iedarbību nodrošina auga daudzveidīgās bioaktīvās vielas, kuru starpā nozīmīgu lomu spēlē flavonoīdi, miecvielas, karotinoīdi un seskviterpēnu laktoni, piemēram, tusilagīns.
Parastās māllēpes satur arī ūdenī šķīstošas vielas, piemēram, polisaharīdus un flavonoīdus, kuriem piemīt spēcīgas antioksidatīvas un pretiekaisuma īpašības. Šie savienojumi palīdz aizsargāt aknu šūnas no oksidatīvā stresa un veicina to atjaunošanos, kā arī nomierina un aizsargā elpceļu gļotādas, atvieglojot kairinājumus un sausumu.
Gļotvielas no māllēpēm pārklāj un nomierina mutes, rīkles un elpceļu gļotādas, mazinot sausuma sajūtu, kairinājumu un klepu. Savukārt saponīni darbojas kā atkrēpošanas līdzekļi — tie šķidrina krēpas, veicina to izdalīšanos un uzlabo skropstiņepitēlija darbību bronhos. Miecvielas un organiskās skābes mazina gļotādas tūsku un apsārtumu, kā arī izpaužas bakteriostatiskas īpašības, kas palīdz kavēt patogēnu augšanu.
Neliela spazmolītiska iedarbība saistāma ar ēteriskās eļļas un flavonoīdu klātbūtni. Tusilagīns, kas ir seskviterpēnu laktons, tiek atzīts par pretiekaisuma un rūgtvielu saturošu savienojumu, kurš var ietekmēt arī gremošanas sekrēciju, lai gan šī iedarbība vēl nav pilnībā izpētīta.
Vienlaikus jāņem vērā, ka parastās māllēpes satur pirrolizidīna alkaloīdus — toksiskas vielas, kuras aknu metabolizācijas procesā var izraisīt aknu bojājumus un nopietnas aknu slimības. Toksisko vielu saturs augā un izgatavotajos preparātos atkarīgs no auga izcelsmes, vākšanas laika un apstrādes metodes. Tāpēc ieteicams lietot tikai kvalitatīvus, pārbaudītus ekstraktus ar zemu pirrolizidīna alkaloīdu saturu, rūpīgi ievērojot ieteiktās devas un lietošanas ilgumu. Šī dualitāte — gan aizsargājoša, gan potenciāli hepatotoksiska iedarbība — ir būtiska, izvērtējot māllēpes pielietojumu medicīnā un kosmetoloģijā.
Pielietojums elpceļu slimību ārstēšanā
Parastās māllēpes lapu nostādinājums veicina atkrēpošanos un mīkstina sausu, kairinošu klepu. Tie ir īpaši efektīvi akūtu un hronisku bronhītu, laringīta un balss zuduma gadījumos, pateicoties to saturam gļotvielu, flavonoīdu un saponīnu, kas aizsargā un mīkstina elpceļu gļotādas. Nostādinājumi pārklāj mutes dobuma, kakla un rīkles gļotādas, samazinot kairinājumu un palīdzot sašķidrināt krēpas augšējos elpceļos, kā arī atjaunot skropstiņepitēlija darbību trahejā un bronhos, veicinot iekaisuma daļiņu izvadīšanu un atkrēpošanu.
Papildu iedarbību nodrošina miecvielas, karotinoīdi un sterīni, kas mazina gļotādas hiperēmiju un kavē baktēriju augšanu. Neliela spazmolītiska iedarbība ir saistāma ar ēteriskās eļļas un flavonoīdu klātbūtni.
Lapu nostādinājumus tautas medicīnā lieto ne tikai elpceļu saslimšanu, piemēram, klepus, bronhīta, balss zuduma gadījumos, bet arī pie kuņģa un zarnu gļotādas iekaisumiem, diarejas, nieru un urīnpūšļa iekaisumu, kā arī tūskas. Māllēpes lapu sula tradicionāli izmantota arī plaušu tuberkulozes ārstēšanā.
Ārīgi māllēpes lapas tiek lietotas aplikāciju un komprešu veidā reimatisma un poliartrīta gadījumā, kā arī furunkulozes, čūlu, inficētu brūču un citu ādas problēmu ārstēšanai, piemēram, slapjos apsējos un vanniņās.