• Angliski: Meadowsweet
• Vāciski: Echtes Mädesüß
• Zviedru: älggräs
• Igauņu: harilik angervaks
• Lietuviešu: pelkinė vingiorykštė
• Krievu: лабазник вязолистный

Daudzgadīgs augs, kurš parasti ir 10-60cm augsts, nereti šo izmēru arī pārsniedz. Tam ir spēcīga sakņu sistēma. Stublājs taisns un lapots. Lapas auga ir liela izmēra- līdz pat 30cm garumā, Ziediņi nelieli- 5 līdz 8mm lieli, parasti balti. Ziedi daudz savākti vienā ziedkopā. Augs zied jūlijā un augustā.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto, galvenokārt, vīgriezes ziedus. Kuri tiek ievākti ziedēšanas fāzē, griežot ziedkopas bez lapām. Žāvē labi vēdināmās telpās uz sietiem vai žāvētājos nepārsniedzot 40C temperatūru. Retāk ievāc arī lapas, ziedēšanas laikā, un rudenī vai pavasarī rok saknes. Lapas nelieto atsevišķi, bet maisa kopā ar ziediem, par saknēm ir vēl mazāk informācijas, kā tās lieto. Bet galvenā ārstnieciskā iedarbība ir tieši ziediem.

Žāvētus vīgriezes ziedus glabā, labi slēgtā stikla vai koka traukā. Nereti ārstnieciskiem nolūkiem ievāc arī auga saknes un zemes virszemes daļu. Augu ar visu sakni rok vēlā rudenī vai agrā pavasarī. Atdala sakni, noskalo aukstā, tekošā ūdenī un liek žāvēties. Auga lapas tāpat, kā ziedus ievāc ziedēšanas laikā. Saknes uzglabā ne ilgāk par 3 gadiem, ziedus un lapas ne ilgāk par vienu gadu.

Parastās vīgriezes iedarbību nodrošina miecvielu, fenolu savienojumu (salicilskābes aldehīds), fenolkarbonātskābju, katehīnu, flavonoīdu, ēterisko vielu klātesamība. Vīgriezes ziedi satur vidēji 0.2-1.25% ēterisko eļļu ar izteikti medainu smaržu, kas rodas pateicoties salicilskābes aldehīdam. Starp citu, ēteriskajā eļļā atrasti aromātiskie aldehīdi un sarežģītas ēteriskās vielas: vanilīns, benzaldehīds, heliotropīns, 4-metoksibenzaldehīds, metilsalicilāts, etilbenzols, feniletilacetāts, fenitila un bezila spirti, kāarī cineols un eukarvons, linaols, transanetols, geraniols, terpineolikarvakrols.

Pamata komponenti ēteriskām eļļām, vīgriezes ziedēšanas periodā ir metilsalicilāts (28.2%), alfa terpineols (2.1%), salicilskābes aldehīds (2.8%), ionols (3.1%), hotrienols (6.2%), linaols (4.9%) un n-trikozāns (8.3%).

Pamata komponenti ēteriskajām eļļām, augļu periodā- salicilskābes aldehīds (12.4%), ionols (11.8%) un metilsalicilāts (11.2%).

Parastās vīgriezes ziedos atrasti alifātiskie slāpekli saturošie savienojumi (izobutilamīns, izoamilamīns), augstākās taukskābes (steraīna un linolēna), auga virzemes daļā atrasts heksanols, 6,10,14-trimetil-2-pentadekāns, 2- heptadekāns, 2-nanodekāns, metila ēteris, 14- metilpentadekāna skābes, dodekanola, tetradekanola, pentadekanola un heptadekanola skābes, 1-nonadecēns, heksadekāna skānes etila ēteriskās vielas, 1- oktadekāns, 9.12- oktadekāna skābe. Virszemes daļā atrastas arī fenolskābes (līdz 5.5%), salicilskābi, gallijskābi, ellagskābi, n-kumarīnskābi, anīsskābi, vanilīnskābi; ziedos nosacīti atrasta arī hlorogēnskābes klātbūtne.

Visā augā ir atrasti dažādi benzoli: metilsalicilāts un salicilskābes aldehīds. Saturā noteikti arī fenolglikozīdi- gaulterīns un spireīns.

Augā ir atrodama vesela rinda ar fenola savienojumiem:1-metoksi-4benzols, fenetilspirts, veratrols, pirokatehīns, 2-metoksifenols, 4-vinilfenols, anīsa aldehīds, n-metoksibezola spirts, 4-vinil-2-metoksifenols, pirogallols, 4-hidroksi-3-metoksibenzaldehīds, benzilbenzoāts, benzolskābe, 4-metiksibenzolskābe.

Parastās vīgriezes ziedi un lapas ir salicilātu avots: izosalicīns, helicīns, metilsalicilāts. Augā noteikti flavonoīdi (4.0-9.8%): kvercetīns un tā 5 glikozīdi ( rutīns, hiperozīds, avikularīns, spireozīds, kvercetīns-3- glukuronīds) un kemferol-4-glikozīds. Norādīts, ka spireozīds vairāk atrodams ziedos un augļos (3.5%), bet hiperozīds lapās. Kopējais flavonoīdu saturs ziedos ir (6%), augļos (1-4%), lapās un stublājos (1%).

Augā ir arī miecvielas (tanīni), sajaukumā ar pirokatehīdu grupu: lapās 13.3-35.5%, stublājos 3.26-13% un saknēs 11.8-39.5%. Ir noteikts, ka lielāks tanīnu saturs parādās, kad augs veido jaunus dzinumus. Noteikts, ka auga pamata antioksidanta vērtību rada divi ellagotanīni.

Visās auga daļās ir atrodamas kumarīna pēdas, leikoantociānīdi, katehīni (lapās 2 reizes vairāk, kā ziedos) un halkoni.

No auga virszemes daļas ir iegūti triterpēnu savienojumi: oleanolskābe un ursolskābe, kā arī polisaharīdu kompleks, kurš sastāv no ūdenī šķīstošiem polisaharīdiem (galakturonāni un arabinogalaktāni). Augā ir arī pektīnvielas un A, B hemiceluloze. Vīgirezes lapās ir 250-376 mg% askorbīnskābes, turklāt, lapas ir lielisks karotonoīdu uzkrājējs ( beta karotīns)- līdz 157 mg%, ziedos mazāk- līdz 57mg%.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiski vīgriezes ziedi satur salicilskābes atvasinājumus, tostarp metilsalicilātu, kas piešķir augam pretiekaisuma, pretsāpju un pretdrudža īpašības. Šīs vielas iedarbojas līdzīgi kā acetilsalicilskābe (aspirīns), taču ir saudzīgākas pret kuņģa gļotādu. Ziedos ir arī ievērojams daudzums flavonoīdu, tanīnu un fenolkarboksilskābju, kas nodrošina spēcīgu antioksidējošu, pretmikrobu, savelkošu un audu reģenerāciju veicinošu iedarbību. Tieši šī savienojumu kombinācija padara vīgriezi par efektīvu līdzekli dažādu iekaisuma un infekciju procesu mazināšanā.

Ziedu uzlējumi un novārījumi tiek izmantoti iekšķīgi kā pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, īpaši saaukstēšanās, gripas un galvassāpju gadījumos. Vīgrieze darbojas arī kā viegls diurētisks līdzeklis, palīdzot samazināt tūsku un mazināt asinsspiedienu. Šī iedarbība nāk par labu arī cilvēkiem ar hipertoniju vai nieru darbības traucējumiem. Ziedos esošie flavonoīdi uzlabo asinsriti un smadzeņu apasiņošanu, kas var būt nozīmīgi vieglas smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā.

Ārīgi vīgriezes ziedu novārījumi tiek pielietoti dažādu ādas slimību ārstēšanā – ekzēmas, neirodermatīta, iekaisušu un nedzīstošu brūču gadījumos. Novārījums veicina granulāciju un epitelizāciju, palīdzot ātrāk dziedēt trofiskās čūlas, apdegumus, brūces un fistulas. Mutes dobuma un kakla skalošanai vīgriezes ziedu uzlējumi tiek izmantoti stomatīta, gingivīta un parodontozes gadījumā, pateicoties to antiseptiskajai un savelkošajai iedarbībai.

Tautas medicīnā vīgriezes ziedi ir pazīstami kā urīndzenošs līdzeklis nieru un urīnpūšļa slimību gadījumā, kā arī podagras un reimatisma ārstēšanā. Tos izmantoja arī pie kuņģa un zarnu trakta saslimšanām, sirds slimībām un hipertensijas, kā arī kā vieglu hemostatisku līdzekli asiņošanas mazināšanai. Vīgriezes tēja tautā bija plaši izplatīts līdzeklis, ko lietoja arī kā profilaktisku dzērienu vispārējas veselības uzturēšanai.

Interesanti, ka vīgriezes ziedus mēdza samalt pulverī un lietot kā dabisku līdzekli zīdaiņu ādas kopšanā – piemēram, pie autiņu izraisīta apsārtuma. Šo pašu ziedu antiseptiskās un repelentās īpašības tautā tika izmantotas arī kukaiņu atbaidīšanai – pietika ierīvēt ādu ar svaigiem ziediem, lai mušas, odi un dunduri turētos pa gabalu.

Ziedus reizēm pievienoja arī tējām, lai uzlabotu garšu un smaržu, un lietoja nelielos daudzumos kulinārijā. Pateicoties saldeni aromātiskajam profilam, vīgrieze kļuva par patīkamu papildinājumu ikdienas uzturā, apvienojot estētisku baudījumu ar terapeitisku iedarbību.

Gan farmakoloģiskie pētījumi, gan tautas novērojumi liecina, ka tieši ziedi ir galvenā vīgriezes ārstnieciskā vērtība. Pareizi ievākta, žāvēta un lietota vīgrieze var kalpot kā daudzfunkcionāls, dabisks un efektīvs līdzeklis dažādu veselības problēmu mazināšanai, vienlaikus būtiski nepārslogojot organismu un neradot blakusparādības, kas raksturīgas sintētiskiem medikamentiem.

Vīriešiem

Maisījumos izmanto, lai mazinātu biežas pollūcijas.

Nav ieteicams lietot

Lai arī parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria) ir vērtīgs un daudzpusīgs ārstniecības augs, tās lietošanai ir zināmi ierobežojumi, un ne visiem cilvēkiem tā ir piemērota. Pirmkārt, vīgrieze satur salicilātus – vielas, kas ķīmiski ir līdzīgas aspirīnam. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuriem ir paaugstināta jutība vai alerģija pret aspirīnu vai citiem nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NPL), šī auga lietošana var izraisīt alerģiskas reakcijas. Šādos gadījumos var rasties izsitumi, nieze, elpošanas grūtības vai pat anafilaktiska reakcija.

Tā kā vīgriezei piemīt viegla asinis šķidrinoša iedarbība, to nevajadzētu lietot cilvēkiem ar tendenci uz asiņošanu vai tiem, kuri lieto antikoagulantus, piemēram, varfarīnu vai acetilsalicilskābi. Pastāv risks, ka kombinācijā ar šiem līdzekļiem var palielināties asiņošanas iespējamība, īpaši kuņģa vai smadzeņu asiņošanas gadījumā. Šī paša iemesla dēļ, vīgriezes lietošana nav ieteicama pirms un pēc ķirurģiskām operācijām.

Grūtniecēm un sievietēm zīdīšanas periodā vīgriezi, ieteicams, lietot piesardzīgi vai pilnībā izvairīties no tās, jo nav pietiekamu klīnisku datu par drošību šajos periodos. Īpaši nevēlama ir salicilātu uzņemšana vēlīnās grūtniecības stadijās, kad tie var ietekmēt augļa asins recēšanu vai izraisīt komplikācijas dzemdībās.

Bērniem līdz 12 gadu vecumam, īpaši saaukstēšanās vai gripas laikā, vīgriezes preparātus nav vēlams lietot, jo, līdzīgi kā aspirīns, tie var veicināt Reye sindroma attīstību – retu, bet potenciāli dzīvībai bīstamu stāvokli, kas ietekmē aknas un smadzenes.

Dažkārt, vīgriezes lietošana var izraisīt kuņģa gļotādas kairinājumu, īpaši, ja tiek lietota pārāk koncentrēta tēja vai liels daudzums ekstrakta. Simptomi var izpausties kā slikta dūša, dedzināšana kuņģī vai vieglas sāpes vēderā. Šādā gadījumā ieteicams samazināt devu vai pārtraukt lietošanu.

Tā kā vīgriezei ir arī neliela nomierinoša un asinsspiedienu pazeminoša iedarbība, tās lietošana reizēm var izraisīt miegainību vai vieglu reiboni, īpaši cilvēkiem ar zemu asinsspiedienu. Šādos gadījumos nevajadzētu apvienot vīgriezi ar citiem nomierinošiem augiem vai medikamentiem, kā arī jāizvairās no automašīnas vadīšanas, ja jūtama izteikta sedācija.

Lai gan blaknes parasti ir vieglas un reti sastopamas, atbildīga un individuāli pielāgota lietošana ir svarīga, jo arī ārstniecības augi var mijiedarboties ar zālēm un izraisīt nevēlamas reakcijas. Cilvēkiem ar hroniskām slimībām, kas regulāri lieto medikamentus, ieteicams, konsultēties ar ārstu vai fitoterapeitu pirms vīgriezes iekļaušanas ārstniecības praksē.

Pārtikas nozīmē

Pārtikā lieto gan parasto vīgriezi (F.ulmaria), gan lielziedu vīgriezi (Filipendula vulgaris Moench (syn. Filipendula hexapetala Gilib.)). Uzturā lieto, gan jaunos dzinumus, gan saknes, taču jāsaprot, ka sastāvā ir metilsalicilāts, tas nodrošina auga īpatno smaržu. Attiecīgi, vai ēdiens pēc tam pievienotas saknes būs vairs lietojams, grūti spriest, taču lietot drīkst.

No auga ziediem taisa vīnu, taču tam būs "aptiekas" smarža, bet kādam varbūt tas tieši arī patīk. Tāpat varat gatavot arī sīrupus un dažādus dzērienus, tam šis augs ir kā radīts!

Uztura receptes

Parastās vīgriezes tēja

200 gr. vīgriezes ziedu, 20 gr. mežrozītes ziedlapiņas.

Parastās vīgriezes uzlējums

50 gr. svaigus vīgriezes ziedus, 1L šņabja, 20 gr. cukura.

Aplej vīgriezes ziedus ar šņabi, pievieno cukuru un nostādina 10-12 dienas.

Vīgriezes bezalkoholiskais dzēriens

50 gr. svaigu vīgriežu ziedu, 60 gr. medus, 1L ūdens.

Vīgriezes ziedus novāra 10 minūtes, atdala biezumus, atdzesē līdz 40C un  pievieno medu, un pilnībā atdzesē.

Ābolu kompots ar vīgriezi parasto

200 gr. ābolu, 120 gr. cukura, 1g citronskābes, 1L ūdens, 25 gr. parastās vīgriezes saknes.

Ābolus vāra 15 minūtes, pievieno parastās vīgriezes saknes (marles sainītī) un turpināt vārīt vēl 3-5 minūtes. Tad pievieno cukuru, citronskābi un pavāra un atdzesē.

Parastās vīgriezes dzēriens ar sausajiem augļiem

100 gr. žāvētus ābolus (bumbierus, rozīnes, aprikozes), 50 gr. svaigus parastās vīgriezes ziedus, 50 gr. medus, 1L ūdens.

Sausos augļus novāra, novārījumu izlej caur sietu, atdzesē un pievieno medu. Parastās vīgriezes ziedus novāra, ļauj ievilkties 10-15 minūtes, atdalīt biezumus un atdzesēt. Sauso augļu novārījumu salej kopā ar ziedu novārījumu un atdzesē aukstumā.

Kosmētiskā nozīme

Parastā vīgrieze klasiski tiek izmantota, lai mazinātu iekaisumus un kā atsāpinošs līdzeklis, dažkārt arī pret tūsku. Šodienā, parastā vīgrieze tiek izmantota arī kosmētiskajos līdzekļos, kā savelkoša, tonizējoša, pretiekaisuma un taukus dedzinoša sastāvdaļa.

Parastajā vīgriezē ir flavonoīdi, fenolie savienojumi, kuriem piemīt izteiktas antioksidanta īpašības. Salicilātu klātbūtne, savukārt, nodrošina izteiktu atsāpinošu, pretiekaisuma un antibakteriālu efektivitāti. Neskaitot minētos savienojumus, parastajā vīgriezē ir arī lielās koncentrācijas rutīns, vitamīni A un C, taukskābes, miecvielas, kumarīni, sterīni, fenolkarbonskābes, alkaloīdi, antociāni, alfa terpeneols, linalools, ionons, vanilīns, heliotropīns, benzaldehīds, etilbenzonāts, benzila spirts un beta damaskenons. Parastās vīgriezes galvenais darbības virziens ir dažādu molekulu ceļu inhibēšana iekaisuma procesā, tāpēc šis augs ir spējīgs mazināt iekaisumus uz ādas, neatkarīgi no to izcelsmes.

Parastā vīgrieze ir arī lielisks detoksicējošs un pret tūskas līdzeklis, kurš paralēli tam vēl arī normalizē asinsvadu tonusu, būtībā nodrošina kapilārprotektoru un neirotropu iedarbību. Šo augu nereti izmanto produkcijā, kura vērsta uz notievēšanu, kā taukus dedzinoša sastāvdaļa.

Parastās vīgriezes lietošana ir vērtīga taukainas un piesārņotas ādas gadījumā, taču to var lietot arī citi ādas tipa īpašnieki, kā līdzekli:

• Ādas tonizēšanai;
• Iekaisuma un kairinājuma mazināšanai;
• Zem acu maisiņu likvidēšanai;
• Cīņā ar tūsku;
• Mikrotraumu un brūču dziedēšanai;
• Pēc mehāniskām kosmētiskajām manipulācijām;
• Lai normalizētu seborejregulāciju galvas ādai;
• Cīņai ar liekajiem taukiem.

Izteiktu blakņu lietojot parasto vīgriezi nav ievēroti. Neskaitot gadījumus, ja ir individuāla nepanesamība pret šo augu!

Lasīt par parasto vīrceli ->