![]() | ![]() | ![]() | ![]() | ![]() |
![]() | ![]() | ![]() | ![]() |
- Angliski: Meadowsweet
- Vāciski: Echtes Mädesüß
- Zviedru: älggräs
- Igauņu: harilik angervaks
- Lietuviešu: pelkinė vingiorykštė
- Krievu: лабазник вязолистный
Daudzgadīgs augs, kurš parasti ir 10-60cm augsts,
nereti šo izmēru arī pārsniedz. Tam ir spēcīga sakņu sistēma. Stublājs taisns
un lapots. Lapas auga ir liela izmēra- līdz pat 30cm garumā, Ziediņi nelieli- 5
līdz 8mm lieli, parasti balti. Ziedi daudz savākti vienā ziedkopā. Augs zied
jūlijā un augustā.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto, galvenokārt, vīgriezes ziedus. Kuri tiek ievākti ziedēšanas fāzē, griežot ziedkopas bez lapām. Žāvē labi vēdināmās telpās uz sietiem vai žāvētājos nepārsniedzot 40C temperatūru. Retāk ievāc arī lapas, ziedēšanas laikā, un rudenī vai pavasarī rok saknes. Lapas nelieto atsevišķi, bet maisa kopā ar ziediem, par saknēm ir vēl mazāk informācijas, kā tās lieto. Bet galvenā ārstnieciskā iedarbība ir tieši ziediem.
Žāvētus vīgriezes ziedus glabā, labi slēgtā stikla
vai koka traukā. Nereti ārstnieciskiem nolūkiem ievāc arī auga saknes un zemes
virszemes daļu. Augu ar visu sakni rok vēlā rudenī vai agrā pavasarī. Atdala
sakni, noskalo aukstā, tekošā ūdenī un liek žāvēties. Auga lapas tāpat, kā
ziedus ievāc ziedēšanas laikā. Saknes uzglabā ne ilgāk par 3 gadiem, ziedus un
lapas ne ilgāk par vienu gadu.
Parastās vīgriezes iedarbību nodrošina miecvielu,
fenolu savienojumu (salicilskābes aldehīds), fenolkarbonātskābju, katehīnu,
flavonoīdu, ēterisko vielu klātesamība. Vīgriezes ziedi satur vidēji 0.2-1.25%
ēterisko eļļu ar izteikti medainu smaržu, kas rodas pateicoties salicilskābes
aldehīdam. Starp citu, ēteriskajā eļļā atrasti aromātiskie aldehīdi un
sarežģītas ēteriskās vielas: vanilīns, benzaldehīds, heliotropīns, 4-metoksibenzaldehīds,
metilsalicilāts, etilbenzols, feniletilacetāts, fenitila un bezila spirti,
kāarī cineols un eukarvons, linaols, transanetols, geraniols,
terpineolikarvakrols.
Pamata komponenti ēteriskām eļļām, vīgriezes
ziedēšanas periodā ir metilsalicilāts (28.2%), alfa terpineols (2.1%),
salicilskābes aldehīds (2.8%), ionols (3.1%), hotrienols (6.2%), linaols (4.9%)
un n-trikozāns (8.3%).
Pamata komponenti ēteriskajām eļļām, augļu
periodā- salicilskābes aldehīds (12.4%), ionols (11.8%) un metilsalicilāts
(11.2%).
Parastās vīgriezes ziedos atrasti alifātiskie
slāpekli saturošie savienojumi (izobutilamīns, izoamilamīns), augstākās
taukskābes (steraīna un linolēna), auga virzemes daļā atrasts heksanols,
6,10,14-trimetil-2-pentadekāns, 2- heptadekāns, 2-nanodekāns, metila ēteris,
14- metilpentadekāna skābes, dodekanola, tetradekanola, pentadekanola un
heptadekanola skābes, 1-nonadecēns, heksadekāna skānes etila ēteriskās vielas,
1- oktadekāns, 9.12- oktadekāna skābe. Virszemes daļā atrastas arī fenolskābes (līdz
5.5%), salicilskābi, gallijskābi, ellagskābi, n-kumarīnskābi, anīsskābi,
vanilīnskābi; ziedos nosacīti atrasta arī hlorogēnskābes klātbūtne.
Visā augā ir atrasti dažādi benzoli:
metilsalicilāts un salicilskābes aldehīds. Saturā noteikti arī fenolglikozīdi-
gaulterīns un spireīns.
Augā ir atrodama vesela rinda ar fenola
savienojumiem:1-metoksi-4benzols, fenetilspirts, veratrols, pirokatehīns,
2-metoksifenols, 4-vinilfenols, anīsa aldehīds, n-metoksibezola spirts,
4-vinil-2-metoksifenols, pirogallols, 4-hidroksi-3-metoksibenzaldehīds,
benzilbenzoāts, benzolskābe, 4-metiksibenzolskābe.
Parastās vīgriezes ziedi un lapas ir salicilātu
avots: izosalicīns, helicīns, metilsalicilāts. Augā noteikti flavonoīdi
(4.0-9.8%): kvercetīns un tā 5 glikozīdi ( rutīns, hiperozīds, avikularīns,
spireozīds, kvercetīns-3- glukuronīds) un kemferol-4-glikozīds. Norādīts, ka
spireozīds vairāk atrodams ziedos un augļos (3.5%), bet hiperozīds lapās.
Kopējais flavonoīdu saturs ziedos ir (6%), augļos (1-4%), lapās un stublājos (1%).
Augā ir arī miecvielas (tanīni), sajaukumā ar
pirokatehīdu grupu: lapās 13.3-35.5%, stublājos 3.26-13% un saknēs 11.8-39.5%.
Ir noteikts, ka lielāks tanīnu saturs parādās, kad augs veido jaunus dzinumus.
Noteikts, ka auga pamata antioksidanta vērtību rada divi ellagotanīni.
Visās auga daļās ir atrodamas kumarīna pēdas,
leikoantociānīdi, katehīni (lapās 2 reizes vairāk, kā ziedos) un halkoni.
No auga virszemes daļas ir iegūti triterpēnu savienojumi: oleanolskābe un ursolskābe, kā arī polisaharīdu kompleks, kurš sastāv no ūdenī šķīstošiem polisaharīdiem (galakturonāni un arabinogalaktāni). Augā ir arī pektīnvielas un A, B hemiceluloze. Vīgirezes lapās ir 250-376 mg% askorbīnskābes, turklāt, lapas ir lielisks karotonoīdu uzkrājējs ( beta karotīns)- līdz 157 mg%, ziedos mazāk- līdz 57mg%.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiski vīgriezes ziedi satur salicilskābes atvasinājumus, tostarp metilsalicilātu, kas piešķir augam pretiekaisuma, pretsāpju un pretdrudža īpašības. Šīs vielas iedarbojas līdzīgi kā acetilsalicilskābe (aspirīns), taču ir saudzīgākas pret kuņģa gļotādu. Ziedos ir arī ievērojams daudzums flavonoīdu, tanīnu un fenolkarboksilskābju, kas nodrošina spēcīgu antioksidējošu, pretmikrobu, savelkošu un audu reģenerāciju veicinošu iedarbību. Tieši šī savienojumu kombinācija padara vīgriezi par efektīvu līdzekli dažādu iekaisuma un infekciju procesu mazināšanā.
Ziedu uzlējumi un novārījumi tiek izmantoti iekšķīgi kā pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, īpaši saaukstēšanās, gripas un galvassāpju gadījumos. Vīgrieze darbojas arī kā viegls diurētisks līdzeklis, palīdzot samazināt tūsku un mazināt asinsspiedienu. Šī iedarbība nāk par labu arī cilvēkiem ar hipertoniju vai nieru darbības traucējumiem. Ziedos esošie flavonoīdi uzlabo asinsriti un smadzeņu apasiņošanu, kas var būt nozīmīgi vieglas smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā.
Ārīgi vīgriezes ziedu novārījumi tiek pielietoti dažādu ādas slimību ārstēšanā – ekzēmas, neirodermatīta, iekaisušu un nedzīstošu brūču gadījumos. Novārījums veicina granulāciju un epitelizāciju, palīdzot ātrāk dziedēt trofiskās čūlas, apdegumus, brūces un fistulas. Mutes dobuma un kakla skalošanai vīgriezes ziedu uzlējumi tiek izmantoti stomatīta, gingivīta un parodontozes gadījumā, pateicoties to antiseptiskajai un savelkošajai iedarbībai.
Tautas medicīnā vīgriezes ziedi ir pazīstami kā urīndzenošs līdzeklis nieru un urīnpūšļa slimību gadījumā, kā arī podagras un reimatisma ārstēšanā. Tos izmantoja arī pie kuņģa un zarnu trakta saslimšanām, sirds slimībām un hipertensijas, kā arī kā vieglu hemostatisku līdzekli asiņošanas mazināšanai. Vīgriezes tēja tautā bija plaši izplatīts līdzeklis, ko lietoja arī kā profilaktisku dzērienu vispārējas veselības uzturēšanai.
Interesanti, ka vīgriezes ziedus mēdza samalt pulverī un lietot kā dabisku līdzekli zīdaiņu ādas kopšanā – piemēram, pie autiņu izraisīta apsārtuma. Šo pašu ziedu antiseptiskās un repelentās īpašības tautā tika izmantotas arī kukaiņu atbaidīšanai – pietika ierīvēt ādu ar svaigiem ziediem, lai mušas, odi un dunduri turētos pa gabalu.
Ziedus reizēm pievienoja arī tējām, lai uzlabotu garšu un smaržu, un lietoja nelielos daudzumos kulinārijā. Pateicoties saldeni aromātiskajam profilam, vīgrieze kļuva par patīkamu papildinājumu ikdienas uzturā, apvienojot estētisku baudījumu ar terapeitisku iedarbību.
Gan farmakoloģiskie pētījumi, gan tautas novērojumi liecina, ka tieši ziedi ir galvenā vīgriezes ārstnieciskā vērtība. Pareizi ievākta, žāvēta un lietota vīgrieze var kalpot kā daudzfunkcionāls, dabisks un efektīvs līdzeklis dažādu veselības problēmu mazināšanai, vienlaikus būtiski nepārslogojot organismu un neradot blakusparādības, kas raksturīgas sintētiskiem medikamentiem.
Vīriešiem
Maisījumos izmanto, lai mazinātu biežas pollūcijas.