pagatavošanas māksla
Zāļu tējas pagatavošanas māksla

Šodien popularitāti aizvien vairāk gūst zāļu tējas, pat kļūstot par modes lietu, taču ir pāris sīkumi, par kuriem nez kāpēc nevēlas runāt neviens. Šis raksts nebūs par tēju cienītājiem no tējas maisiņiem, tie ir lieliski, lai pagatavotu tēju ar jau gatavu devu un vēl lieliskāki, ja nav priekšzināšanas tēju pagatavošanā, bet šoreiz ne par to... Izlasiet visu rakstu, būs interesanti un tēma būs, tāda ar kuru līdz šim nebūsiet saskārušies. Šis raksts ir mani personiski, ilggadēji pētījumi un eksperimenti, par kuriem parasti es nestāstu, jo šobrīd esam laikmetā, kad zāļu tējas maisiņš valda, jo nereti esam par slinku, lai sarežģītu sev dzīvi ar vērtīgas tējas pagatavošanu.

Ar ko tad īsti sākas tējas pagatavošana?

Tējas pagatavošana sākas ar pareizu augu ievākšanu! Augi tiek ievākti pareizā laikā- novērtējot pašu augu, nevadoties ne pēc kādiem kalendāriem vai priekšnosacījumiem. Izejot pļavā, apskatot tajā esošos augus ir jau jābūt prātā konkrētai vīzijai, kam šis augs tiks izmantots tālāk. Novērtējam augu, augus kas aug līdzās, augsni, vidi, laika apstākļus un ievērojam, laiku kad augus ievākt.

Ir reizes, kad augu ievāc pirms tas ir sācis veidot pumpurus, ir reizes kad ievāc to jau pumpuru stadijā vai jau ziedēšanas laikā un pat ir sarežģītākas receptes, kad augu ievāc noziedējušu, īsi pirms miršanas. Es, saprotu, cilvēkiem māca, ka augs viss stiprākais ir ziedēšanas mirklī vai kad vāc saknes, tad pavasarī vai vēlu rudenī! Un, Jums būs taisnība, ir dažādi zinātnieki noteikuši katra auga dzīves mirkli, kad tas ir visbagātākais dažādu mikroelementu un citu vērtīgo vielu. Taču, te sākas pats interesantākais, kad mēs gatavojam ēst, vai mums vajag pašus spēcīgākos piparus, sāļāko sāli, saldāko cukuru un līdzīgi? Tur arī slēpjas pirmais no noslēpumiem, katrā auga augšanas fāzē, tam būs dominējošas citas vielas, kas mainīs ne tikai garšas kvalitāti, bet arī ārstniecisko iedarbību. Protams, jaucot tējas maisījumu, mēs varam izmantot katru augu dažādās proporcijās, tādi samazinot vērtīgo vielu koncentrāciju vai pretēji- palielinot. Taču, kā jau minēju, dominējošās vielas, katrā laikā ir dažādā daudzumā un ja augā kādas vielas ziedēšanas laikā ir maz, tad izmantojot šo augu lielā daudzumā, mēs iegūstam šo vielu tik daudz cik mums vajag, bet mainās arī pārējo vielu daudzums, kuras iespējams, konkrētu mērķu sasniegšanai nav vajadzīgas. Mēs pašlaik nerunājam, par vienu konkrētu vielu augā, bet par to savstarpējo attiecību.

Pārbaudīt praksē stāstīto, varat pamēģināt ievākt divšķautņu asinszāli dažādās fāzēs, kad tā ir pavisam jauna, ziedot un kad jau veido sēklu kārbiņas. Pagatavot sev tēju no tām un pagaršot- sākotnēji, sajutīsiet garšas nianses, lietojot ilgāk arī iedarbības efektu un tas atšķirsies.

Protams, jeb kurš zāļu tējas meistars var atsaukties uz mūsu senčiem, tradīcijām un rituāliem, vai pat dainām un ka es stāstu blēņas, bet pamēģiniet paši un novērtējiet paši, tas būs efektīvāk!

Žāvēšana, kā neatņemama tējas sastāvdaļa!

Kas, gan sarežģīts var būt zāļu tējas žāvēšanā? Sasienam buntēs vai izberam uz sieta un liekam žūt. Bet tas jau nebūšu es, ja šo procesu atstāsim tik vienkāršu. Ir tiešām augi, kurus var sasiet buntītēs, sažāvēt un pēc tam veiksmīgi izdzert sev ne palīdzot ne kaitējot.

Ko tad mēs varam sarežģīt žāvēšanas procesā? Tāpat kā Tu un es, arī katrs augs ir unikāls un ar savām individuālajām prasībām. Kāds augs mīl žūt lēni, lai tajā sāktos mazliet fermentēšanās process, kāds augs atkal grib ātru žūšanu, lai nepazustu tam ēteriskās vielas un smarža, ir augi, kuri grib lielāku siltumu, ir tādi, kuriem vajag tikai lielu vēja plūsmu un ir pat augi, kuriem žūstot obligāti ir jāatdala stublāji, jo vērtīgās vielas no lapiņām aiziet uz tiem žūšanas laikā. Tāpat ir arī augi, kuri pēc nogriešanas turpina būt bioloģiski aktīvi un patērēt visas savas vērtīgās vielas, tās atdodot ziediem- mērķis augam ir ātrāk pāriet sēklu fāzē, attiecīgi, vērtīgās vielas pārvēršot citās vielās, kuras nepieciešamas pašam augam- tā sēklām. Vislabāk šis process ir redzams Latvijā augošajam Sosnovska latvānim, kuru nogriežot, tas ātri cenšas nobriedināt sēklas un tās izbārstīt- tas tikai šķietami ir miris, bet īstenībā turpina savu dzīvi ziedojot visas augā esošās vielas, lai nodotu tās sēklām. Un šādu augu tik tiešām nav mazums.

Katram augam ir savs individuāls temperatūras un žūšanas režīms! Ir ražotāji, kuri visus augus pēc kārtas iemet žāvēšanas iekārtās, ieslēdz 50C un izžāvē, līdz tie vienkārši čaukst un lūzt starp pirkstiem- nē, tas nav pareizi! Ir tik tiešām augi, kurus jāizžāvē līdz šādam līmenim, kad tos var saberzt saujās pulverī, taču to ir tikai daļa. Ir augi, kurus jāatstāj mazliet jēlus, bet tie nedrīkst pūt- viss ir vienkārši, to elastību tiem atstāj tajos esošās eļļas, ne mitrums un jā ar laiku nostāvoties, tiem būs mazliet rūguma smarža, tiem tādiem arī jābūt, jāpaliek dzīviem. Ir augi kurus žāvē ātri un pie augstām temperatūrām. Un ir augi, kurus žāvē dabīgos apstākļos, dažkārt žāvēšanu pabeidzot žāvētājos, krāsnīs vai pat uz mūrīšiem. Bet visiem kopīgs tiem ir viens, katrai tējai pēc žāvēšanas ir jānobriedina un šis laiks ir dažāds no 1 līdz pat 6 mēnešiem, tas vairāk saistās ar to, ka augs uzņem apkārtējās vides mitrumu un nostabilizējās, arī iegūstot savu specifisko garšu.

Gatavās drogas lietošana!

Augus esam ievākuši un sažāvējuši, laiks ķerties klāt to lietošanai! Uzvārām ūdeni, aplejam drogu un gatavs! Nēēēēēē... nav interesanti!  Droga ir dažāda, ziedi, lapas, augļi, saknes un to pagatavošana arī ir dažāda un ja mēs vēl tās sajaucam kopā vienā maisījumā ..uhz...

Tā tad pirmais, kas mums nepieciešams, ir trauks kurā gatavot zāļu tējas, pamatā, tas ir stikls, keramika, porcelāns. Metālu izmantojam tikai gadījumā, ja tas ir emaljēts un emalja no tā nav atlēkusi, pat daļēji.

Ūdens sagatavošanai, protams, ka visērtākais trauks būs emaljēta tējkanna (ir varianti ar titāna traukiem, keramiku kuru var likt uz liesmas u.t.t.), svarīgākais ir, lai vārīšanas procesā, ūdens netiktu bagātināts ar metāliem, kuri var savstarpēji noreaģēt uz tējas drogu. Nemaz nerunājot, par drogu, kura tiek pakļauta vārīšanās procesam un ķīmiski var noreaģēt uz metāla trauku. Tējas mēdz būt dažādas, ir piemēram saknes, kā Lielais diždadzis, kuru nepieciešams novārīt savas 15 minūtes un tad ļaut ievilkties tāpat ir arī droga, kā Bērza čaga, kura tiek aplieta ar 60C ūdeni un tiek turēta šādā temperatūrā vismaz stundas 4, to mūsdienās dara termosā, agrāk māla podiņu ietītu vairākos dvieļos lika uz krāsns malu. Un pat ir drogas, kuras aplej ar vārītu, atdzesētu ūdeni.

Kad esam sapratuši ar ūdens sagatavošanu, tālāk ir svarīga arī tējas kanniņa, kurā tēja tiek nobriedināta lietošanai- keramika, porcelāns, stikls. Visa atšķirība ir ūdens atdzišanas ātrumā! Piemēram, mežrozītes augļi, tā kā visas vērtīgās vielas ir ne tikai augļķermenī, bet arī sēklās, augļus iesaka nostādināt termosā un verdošā ūdenī, bet kas notiek ar lielo vitamīnu daudzumu, kad tie vairākas stundas ir pakļauti augstas temperatūras ietekmei- praktiski pāri nepaliek nekas! Tāpēc, mežrozīšu augļus sasmalcinātus var apliet keramikas traukā ar 80-90C ūdeni, nostādināt kamēr ūdens padziest un tad liet krūzītē caur 7 kārtām marles (mežrozīšu sēklām ir īpatnēji matiņi, kas mēdz iedurties barības vadā, barības vads sevi aizsargājot sāks apaudzēt šos dzeloņus, nereti pat novedot pie nelabvēlīgiem uzaugumiem barības traktā). Keramikai ir liels ieguvums, ka tā atdziest lēni un nodrošina ilgāku temperatūru, stikls vai porcelāns atdziest ātri, tas noderēs aromātiskajām drogām.

Ir vēl kāda īpašība, kuru cilvēki nereti ignorē, to norāda gan grāmatās, gan visur kur tiek stāstītas zāļu tēju receptes- konkrēti norādīts laiks, kurā tēja tiek nostādināta un gatavā tēja tiek atdalīta no tējas biezumiem. Cilvēki nesaprot bīstamību, kuru var radīt šo lietu neievērojot- ir augi, kuri sāk izdalīt nevajadzīgas un pat indīgas vielas no sevis pēc noteiktā laika. Šie laiki nav norādīti tāpat vien. Un lai pat iegūtā tēja šķiet, ka nav stipra, nav izteikta garša, ir ūdeņaina, tā saturēs vērtīgos un vajadzīgos elementus un būs tāda, kādai tai ir jābūt. Mēs vienkārši esam maldīgi pieradināti pie kafijas koncentrāta, stipras melnās tējas un ķīmiskiem dzērieniem, kuri vienmēr ir ar izteiktu garšu- zāļu tējas ne vienmēr ir tādas, bet vērtība tām būs ievērojami lielāka. Tai pat laikā, tējas droga, kura ir pārturēta, iegūs spēcīgu garšu un krāsu, taču ne tuvu tas vienmēr ir tas, kas vajadzīgs un rezultātā tā pat sāk kaitēt vairāk, ka no tās ir labums- tāpēc vienmēr interesējamies par drogas nostādināšanas laiku.

Gatavas tējas lietošana

Tējas mēdz būt dažādas un sastāvēt no dažādām sastāvdaļām. Ir tējas, kuras var dzert pa vienai karotītei pāris reizes dienā (Akonīts- zilā kurpīte), ir tējas kuras var dzert neierobežotā daudzumā (Šaurlapu ugunspuķe, Upeņu lapa u.c).

Tējas vēlams ir lietot kursa veidā un laiku pa laikam nomainīt nepieciešamo drogu, ja palūkosieties uzmanīgāk, tad augiem vienmēr ir alternatīvas- vienai un tai pašai problēmai, var pielietot dažādus augus. Tāpēc, iesaku arī indīgos augus vienmēr aizstāt ar alternatīvu, piemēram, visiem zināmais Biškrēsliņš ir lielisks pret helmintu līdzeklis, taču tas ir indīgs, tai pat laikā ir dažādas Ilzītes, kuras neatpaliek savā iedarbībā un nesatur nevienu indīgu vielu. Tāpēc tējas vienmēr vajag dažādot, ideālā variantā lietot katru nākamo dienu alternatīvu, piemēram, sagatavot 7 dažādus maisījumus un katru atzīmēt ar vienas nedēļas dienas nosaukumu. Visi septiņi darbosies ar vienu mērķi, bet katrs sastāvēs no dažādiem augiem un pārklās lielāku spektru (7 maisījumi ir piemērs, tie var būt arī 3 maisījumi), attiecīgi iegūsiet daudz spēcīgāku efektu.

Maisījumu sagatavošana ir pavisam cita tēma, bet par to arī kādreiz parunāsim, taču neko nepaskaidrojot es iesaku tēju maisījumos izmantot 7-15 zālītes, obligāti nepāra skaitu. Ar laiku jau apgūstot zāļu tēju īpatnības varēsiet gatavot maisījumus no 25 un vairāk sastāvdaļām.

Kas attiecas uz tējas saldināšanu, variantu nav daudz cukurs vai medus. Medu zāļu tējās lieto izsens un tas nereti ir kā viena no tējas sastāvdaļām (ārstnieciskajām), bet der atcerēties, ka medus netiek pievienots verdošai tējai. Kā ir ar atsauci uz pagātni, ka medus tika likts pie tējas? Tā tik tiešām arī bija, jo tējas nekad netika dzertas verdošas un reti pat kārstas, diemžēl, medum ir kritiskā temperatūra 40-50C. Bet ir variants, medu ēst klāt un uzdzert tēju virsū- karotītes gals tiek iemērkts medū, tas tiek izsūkāts (jā medu, vienmēr vajag izsūkāt, jo tas mutē lieliski uzsūcās) un tad uzdzer tēju, ja to tomēr izvēlaties dzert karstu, nereti ziemā vajag, ar mazu pikucīti sviesta tajā.

Par cukuru ir cits stāsts, tas ir visnotaļ ķīmiski agresīvs un problēma rodas tajā, ka tas zāļu tējas spēj padarīt vai nu mazaktīvas vai tieši ar spēcīgāku iedarbību, tāpēc iesaku pie zāļu tējām nelietot nekāda veida cukuru, pat ja tas ir kāds no mūsdienu modīgajiem cukuriem- cukurs ir cukurs, lai no kādiem augiem tas arī tiktu iegūts.

Es saprotu, ka izlasot visu šo rakstu, var šķist, ka zāļu tējas ir ļoti sarežģītas savā būtībā un ar tām nav vērts pat sākt darboties, mūsdienu ātrajā laikmetā. Īstenībā nekā sarežģīta nav, jo darbojoties ar zāļu tējām izveidojas dabīgi, iekšējā izjūta, protams, ja mīlat dabu, tā atbildēs tieši ar to pašu. Daba vienmēr ir atsaucīga un ir gatava sadarboties, tikai ir jāspēj to sajust un sadzirdēt. Un tas attiecas, gan uz ievākšanas, gan žāvēšanas un tālākas apstrādes procesu. Vienreiz pamēģinot kārtīgu zāļu tēju, jeb kādas šaubas par tās nozīmīgumu Jūsu dzīvē vairs neradīsies!

Nobeigumam der arī paeksperimentēt

Izvēlēsimies zālīti kuru ir pamēģinājis ik katrs- ievāksim ziedēšanas laikā divšķautņu asinszāli un izklāsim to uz sieta žūt, žāvēšana nav vajadzīga paātrināta, bet savas divas, trīs nedēļās vajadzētu iekļauties. Asinszālei žūstot, pienāks mirklis, kad stublāji ar lapiņām būs izžuvuši, bet ziedi vēl būs mazliet, mazliet mitri, elastīgi. Šajā mirklī mēs ņemsim zālīti uz tīrīšanu- attīrīsim lapiņas un ziedus no stublājiem. Stublāji vairs nebūs nepieciešami! Drogu, tālāk pakļausim piespiedu žāvēšanai- ideālā variantā, tā būs elektriskā cepešu plīts, kurā varam nodrošināt konstantu temperatūru un ieregulēsim 30-35C grādu temperatūru. Žāvējam tik ilgi, kamēr ziedi ir sausi, bet ne izkaltuši tik tālu, ka tos var saberzt pulverī. Tālāk iepakojam drogu papīra maisā un atstājam tai vismaz mēnesi nostāvēties telpā, bez tiešiem saules stariem.

Izvēlamies stikla trauku, kaut vai burku ar tilpumu 1L uz šo tilpumu ņemam vienu sauju asinszāles drogu un aplejam to ar ūdeni ~80C un tieši šādā pašā veidā pagatavojam, pēc Jūsu ieskatiem iegādātu asinszāles tēju aptiekā. Ļaujam abām tējām ievilkties apmēram 20 minūtes un dzeram siltu. Un visu šeit stāstīto Jūs pārbaudīsiet praksē, tā teikt uz savas ādas. Un jo vairāk ievērosiet dažādas nianses, jo gardāka tā kļūs.

 .