Dadzis
Cirsum L.

cirsum L.

    

Dadži ir daudzgadīgi augi, 60-150cm augumā, retāk līdz pat 200cm, tas ir vāji dzelkšņots, ar īsu un resnu sakneni. Stublājs resns, stāvs, nav klāts dzelkšņu. Lapas izkārtotas pamīšus, vāji dzelkšņainas, lielas (10-40cm garumā un 8-18cm platumā), augšpusē zaļas, apakšpusē pelēkas no blīva apmatojuma, zemākās lapas uz lapu kātiem, vidējās un augstākās- sēdošas, stublāju aptverošas, pēc formas lancetveidīgas.

Augšējās un apakšējās lapas veselas, smalki zobotas, vidējās dziļi šķeltas vai sadalītas šaurās daivās; lapas un to daļu malas klātas smalkiem dzelkšņiem. Ziedi nelieli, tūbveida, violeti, savākti lielās (3-5cm diametra), vientuļos groziņos, kuri atrodas stublāju galos un klāti ar ērkšķiem vai dzelkšņiem.

Auglis- sēkla! Zied jūnijā- septembrī.

Piezīme:

Pirms dadzis sāk ziedēt, tie mēdz būt līdzīgi savā starpā. Piemēram, lēdzerkstei (Cirsium oleraceum L.) uz lapām nav pelēkā apmatojuma, kontrastējošas krāsas un lapu šķēlumi, kā dažādlapu dadzim (Cirsium heterophyllum L.) Vēlāk arī ziedi ir dažādi: dažādlapu dadzim violeti, taču lēdzerkstei bāli, zaļi- dzeltenīgi. To es pieminu, jo nereti, šos augus savā starpā neatpazīst.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto daža virszemes daļu un saknes. Auga virszemes daļu ievāc mirklī, kad tas zied. Sakni rok rudenī, labi mazgā un žāvē labi vēdināmā un apēnotā vietā vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 50C.

Drogu uzglabā papīra maisos ne ilgāk par vienu gadu.

Dažādlapu dadža ķīmiskais sastāvs ir pētīts maz, taču augā ir atrasts: ēteriskā eļļa, alkaloīdi, glikozīdi, miecvielas, flavonoīdi, kaučuks, antociāni, augu tauki un sveķvielas.

Lēdzerkstē ir daudz askorbīnskābes, atrastas arī miecvielas, ēteriskā eļļa, sveķvielas, augu tauki, flavonoīdi un glikozīdi.

Ārstnieciskā nozīme

Dadžiem piemīt pretiekaisuma, spazmolītiskas, mīkstinošas, asinsvadus paplašinošas, asiņošanu apturošas un brūču dziedējošas īpašības.

Tautas medicīnā izmanto pamatā šajā rakstā pieminēto sugu dadžus, kaut arī to ir ievērojami vairāk Latvijas dabā. Dazādlapu dadzi zintnieki izmanto, kā asiņošanu apturošu, pretiekaisuma un brūču dziedējošu līdzekli. To izmanto dažādu elpceļus slimību, tai skaitā astmas un plaušu tuberkulozes ārstēšanai. Sausu dadža pulveri izmanto, lai apbērtu brūces, svaigu un sasmalcinātu dadzi liek uz strutojošām brūcēm un furunkuliem. Nereti dadža sakņu nostādinājumu pievieno arī vannas ūdenim, lai piešķirtu sev svaigumu un mazinātu svīšanu.

Lēdzerksti tautas medicīnā izmanto, galvenokārt, kā pretiekaisuma un brūču dziedējošu līdzekli, kā arī kā pretsāpju līdzekli dažādu izcelsmju sāpju gadījumā. Ar lēdzerkstes sakņu novārījumu ārstē zobu sāpes, krampjus, reimatismu un podagru. Virszemes daļas novārījums palīdz epilepsijas un konjunktivīta (samitrinātus tamponus liek uz acīm) gadījumā. Gremošanas uzlabošanai, jaunās lapas un dzinumus mēdz lietot arī salātos.

Nav ieteicams lietot

Dadzis skaitās stipri indīgs augs, tāpēc to neiesaka lieto vispār. Radīsies jautājums, kāpēc tad no tā var gatavot salātus, atbilde būs vienkārša, ne visi ir indīgi, bet to sugas ir stipri līdzīgas un kļūdoties, kļūda var maksāt daudz.

Dadzi ārstnieciskam nolūkam izmanto retās valstīs, tāpēc ir vēl jautājumi par tā efektivitāti. Jeb kurā gadījumā, dadzi lietot nepieciešamas mazās devās, jo tā preparāti var izveidot sabiezējumus kuņģī, kuri, savukārt, var nosprostot zarnu traktu. Tāpat dadzis var veicināt hipertoniju un varikozo vēnu attīstību.

Lasīt par Benedikta dadzi->