Augu saknes un sakneņi
Vispārīgs raksts par to, kāpēc izvēlēties augu pazemes daļu

Katru gadu rudenī vai agrā pavasarī, kad šķiet, ka dabas velšu sezona ir pieklususi un īsti nav ko ievākt. Nu, neskaitot sēnes rudenī, bet tā ir ļoti specifiska padarīšana- vākt sēnes ar ārstniecisku nozīmi. Ir iespējams rakt dažādu augu saknes un īstenībā, sakņu klāsts, kuras izmanto ārstniecībā ir plašs, tā nav tikai diždadža un pienenes sakne. Ārstniecībai izmanto, lielāko daļu ārstniecības augu sakņu.

Par to arī šajā rakstā parunāsim- par ārstniecībā izmantojamajām saknēm. Lasot mājas lapā rakstus par augiem, pievērsiet uzmanību ikonu tabulai, tajā ievērosiet ikoniņu ar saknes zīmi. Tas nozīmē, ka šim augam var ievākt arī sakni.

Kā likums, ar nelieliem izņēmumiem, ārstniecības augu saknes rok agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Un abos šajos laikos saknēs esošo vielu daudzums atšķiras. Tas arī atkarīgs no katra auga individuāli.

Izvēloties rakt saknes rudenī, to dara tajā mirklī, kad augs ir izdevis sēklas un sāk jau atmirt. Būtībā saknes var rakt arī ziemā, ja ziema ir bez stipra sala, taču šajā mirklī atrast konkrēto augu ir samērā sarežģīti un arī bīstami dzīvībai- ja nu sajauksies ar kādu indīgu augu, kurš aug vienuviet ar meklēto. Princips ir pavisam vienkāršs- divgadīgie un daudzgadīgie augi gatavojoties pārciest ziemu, sevī uzkrāj lielu daudzumu vērtīgo vielu. Tai mirklī, kad šīs vielas vairs netiek tērētas uz virszemes daļas dzīvības nodrošināšanu, augu var rakt. Un līdz pat pirmajam salam- salnas neskaitās. Sals, kurš sasaldē zemes klātni!

Pēc ziemas, agrā pavasarī augu rok, pirms augs sāk iet lapās un zemes klātne jau ir atkususi. Praktiski, meklē augu asna stadijā vai kamēr lapiņas ir nelielas. Princips ir tajā, lai auga saknenis neiztērē uzkrātās vielas, auga virszemes daļas izveidošanai.

Ievāktos sakneņus skalo aukstā, tekošā ūdenī. Var to darīt izlietnē vai kādā upē, ja tāda pa ceļam pagadās. Tā kā sakneņi kā likums ir stipri smilšaini vai pat mālaini, izlietne šo dabas dāvanu nenovērtēs, tāpēc ir lieliski, ja pieejams ūdens dabā. Svarīgi ir saknes nemazgāt siltā ūdenī, jo tādi zaudēsiet daļu vērtīgo vielu. Siltumā palielinās auga saknenī vielmaiņa, paplašinās šķiedra un vērtīgās vielas izdalīsies ūdenī. Tāpat arī nav vēlams sakneņus mērcēt, jo tādi saknenis sevī sasūks lieku ūdens daudzumu, kuru pēc tam nāksies izgūt no tās piespiedu žāvētājā. Par dabīgu žāvēšanu, ūdeņainas saknes gadījumā var aizmirst.

Pirms saknes un sakneņus žāvēt, tos parasti apvītina svaigā gaisā, lai samazinātu mitruma sakņu un sakneņu virsējos slāņos. Tad sakneņus griež gan krusteniski, gan gareniski, lai tie pēc iespējas ātrāk spētu izžūt. Atstājot saknes veselas un mēģinot tās izžāvēt, var rasties problēmas- tās var sabojāties vai žūt ievērojami ilgi. No literatūras iesaka dalīt gabalos pa 10-20cm, bet es ieteiktu tomēr vienmēr vadīties pēc tā, kur tālāk drogu izmantosiet. 20cm sakņu gabali varētu būt samērā neērti lietošanai. Gan lai no tiem pagatavotu novārījumu, nāksies pailgi vārīt, gan lai tos salauztu smalkāk var nākties pielikt ievērojamu spēku. Daudzas saknes izkalstot paliek “akmens” vietas un tās nevar nedz salauzt, nedz samalt, bez īpašas piepūles.

Žāvēšanas variantu nav daudz- dabīgā un piespiedu! Sakņu gadījumā es vienmēr iesaku izmantot piespiedu žāvēšanu, jo dabīgā ne vienmēr attaisno sevi. Ir daudz augu, kuru sastāvā ir vielas, kuras lēni žūstot sabrūk- pieņemu, ka oksidējas. Izmantojot piespiedu žāvētājus, es ieteiktu turēties pie zemām temperatūrām, jo termiskā apstrāde vienmēr dabas velšu pasaulē ir bijis viens no graujošākajiem faktoriem. Ja sajūtat, ka saknei ir izteikta smarža, tad neceliet temperatūru augstāk par 35C, ja izteiktu smaržu nav, tad varat uzkāpt arī līdz 50C. Bet jeb kurā gadījumā, jo žāvēšana notiks tuvāk zemām temperatūrām, jo labāk. Tāpat arī neiesaku vadīties pēc informācijas, kura nereti sastopama literatūrā- ieteikums sākt žāvēt pie zemām temperatūrām un žāvēšanu pabeigt sevišķi augstās. Tas var arī nobeigt izvēlēto dabas velti, jo 70-80C ne kura katra dabas velte spēj izturēt. Ir tādas, kas spēj, jo sastāvā nav temperatūru jūtīgu elementu un tiem arī 80C ir zema temperatūra, taču tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi augi. Ir viens izņēmums, ko der ievērot! Ir pāris indīgie augi, ar kuriem diez vai sastapsieties, kur aprakstos tiek minēts specifisks temperatūru režīms, to ir jāievēro. Pat ja temperatūras ir neadekvāti augstas- šī palielinātā temperatūra nereti ir tieši tā, kas paredz indīgo vielu sabrukšanu, atstājot tikai mums vajadzīgās un drošās. Bet šai augu grupai, vienmēr, tiks norādīts apstrādes cikls aprakstos, par visu, kas jāizdara, lai indīgos elementus deaktivizētu.

Gatavo sakņu un sakneņu drogu uzglabā specifiski, bet parasti tas ir līdz 2,3 vai 5 gadiem, ar izņēmumiem. Šo parametru nāksies meklēt aprakstos. Ja aprakstos redzat, ka auga virszemes daļa ir uzglabājama 1 vai 2 gadus, tad saknēm un sakneņiem droši skaitiet klāt vēl 1-2 gadus. Parasti nekļūdīsieties. Protams, vienmēr paliek atvērts jautājums vai ir nepieciešams ierakt tik daudz drogu, lai tā pietiktu uz 5 gadiem, ja nu vienīgi lietojat to reti. Taču, tāpat es iesaku pēc iespējas, sagatavot sev svaigu un jaunu drogu, ja tāda iespēja, protams, ir.

Uzglabāšanas tara var būt dažāda. Ideālā variantā tā ir koka kastīte ar vāku, taču saprotu, ka ne visiem ir tāda iespēja. Vairums sakņu var izmantot kartona vai papīra iepakojumus, taču ar nosacījumu, ka droga tiek uzglabāta sausā un ne pārlieku kārstā vietā, kā arī jārēķinās ar vides ietekmi- bīstamākais žāvētai drogai ir sadzīves ķīmija un dažādi kaitēkļi. Var uzglabāt arī hermētiski, tam lieliski noder 3L burkas ar vākiem.

Viens neliels “life hack”, kā iekonservēt drogu burkā! Obligāti būs nepieciešams metāla, skrūvējamais vāks. Noziediet vāka iekšpusi ar spirtu vai ar augsta % degvīnu. Aizdedziniet un lieciet virsū burkai ar drogu. Spirtam sadegot, tas izdedzinās burkā visu gaisu un tādi panāksiet, kaut ko stipri līdzīgu konservācijai. Šādi arī drogai paildzināsiet uzglabāšanas laiku! Lielākais mīnus šai metodei, ka burka nav verama vaļā/ciet- paredzēta ilglaicīgai uzglabāšanai.

Nākamais posms sakneņiem un saknēm ir to lietošana. Arī šajā jautājumā opcijas ir vairākas- novārījumi, pulveri un ekstrakti. Ūdens nostādinājumi “tējas” šoreiz iet secen.

Pirmais variants ir malt saknes pulverī un lietot uzturā pulveri, kā piedevu ēdienam, tīrā veidā vai iekapsulējot. Organisms no auga paņems visu kas tam nepieciešams. Metode ir laba, bet samērā darba ietilpīga, lai sagatavotu ārstniecības līdzekli un ne vienmēr ērta lietošanā.

Otrs variants ir izvilkumi spirtā un eļļā. Ja, lietojat iekšķīgi, tad izmantojam spirtu, ja ārīgi izmantojam eļļu. Sakneņus vai saknes samaļam, aplejam ar spirtu vai eļļu un liekam tumsā uz vismaz mēnesi. Ekstrahējamo materiālu arī iesaku samalt, tik daudz cik nāksies laiku pa laikam sakratīt masu.

Trešais variants ir vārīšana! Protams, ir daudz izņēmumu, bet runāšu par vidēji statistisko! Noskaidrojam apmēram devu, kādā nepieciešams lietot izvēlēto dabas velti un vāram, vismaz 10-15 minūtes. Vārīšana ir tas mirklis, kad ūdens burbuļo. Tālāk 30 minūtes, aizvērtu katliņu nostādinām zem vāka. Un nolejam šķidrumu no biezumiem- šī procedūra ir svarīga, jo daudzi izturas vieglprātīgi un atstāj drogu ūdenī ievērojami ilgāk. Ir augi, kuriem šis laiks ir izvēlēts ne tāpat vien, tas saistās ar dažādu elementu izdalīšanos- pēc noteiktā laika var izdalīties no auga arī vielas, kuras mums ir kaitīgas, ja, protams, augā tādas ir.

Secinājumam, kāpēc tad ir vērts strādāt ar saknēm, sakneņiem un retāk gumiem!?

Šī forma dabas veltēm ir viena no “slinkajām”, kad varat viegli ievākt nepieciešamo drogu, kura nereti ir spēcīgāka par auga virszemes daļu. Uzglabāšana ilga, vietas aizņem maz, nepieciešamības gadījumā tikai jāsavāra vai jānotur spirtā/ eļļā. Ir vērts atcerēties, ka augos ir vielas kuras šķīst ūdenī un ir vielas, kuras šķīst tauko. Un otrādi, nešķīst vienā vai otrā. Pēc tā izdara izvēli!

Bet ir arī mīnusi strādājot ar saknēm! Ir labi jāpārzina augus, to izskatus, kad tie nav ierastajā veģetācijas stadijā. Kļūdas var izmaksāt ļoti dārgi, veselībai. Tāpēc vēl viens “life hack” no manis! Vasaras laikā, esot dabā aplūkojiet augu audzes, kuras ir ar aktuālajiem augiem. Paņemiet spilgtu lentīti un apsieniet ap auga stublāju, lejas daļā! Visu audzi nav jāizrotā, pietiks ar pāris augiem! Pēc tam, rudenī aizdodoties uz šo audzi, izraksiet marķētos augus un tālāk jau labi zināsiet, kāda izskatās auga pārpalikusī virszemes daļa un kāda izskatās sakne. Vēlākos gadus pietiks, ja pa vasaru vienkārši ievērosiet, kur sastopamas augu audzes, sakņu un sakneņu izskatu jau atpazīsiet.

Septembrim sākoties pilnīgi droši sākas jau sakņu sezona vairākumam augu un tā turpinās cik ilgi vien vēl varat atrast/ atpazīt augu. Un, protams, kamēr sals nav sasaldējis augsni. Pēc ziemas, ļaujiet mazliet augam saņemties, tajā notikt bioloģiskajiem procesiem- lai tas izdzen vismaz asnus.

Tālāk, atliek tikai darboties!

Svarīgi!!!

Rokot saknes atcerieties, ka tiešā veidā ietekmējat audzi, atstājot to bez augiem, kuri vairums gadījumos neataugs! Tāpēc vienmēr, attiecamies ar pietāti, pret iegūstamajiem augiem un atstājam tik daudz, lai tie varētu turpināt savu dzīves ciklu! Neiznīcinām audzes!