Egle parastā
PICEA ABIES (L.) KARST.

Mūžzaļš skujkoks, kurš izaug 25-40m augstumā. Koks ir ar pelēcīgu mizu un konisku vainagu, Eglei ir virspusēja sakņu sistēma, tāpēc ir viegli apgāžama vējainā laikā. Skujas ir četršķautņu, jaunas skujas ir gaiši zaļas, vecākas tumši zaļas. Skujas vidēji 1.5-3 cm garas, izkārtotas uz dzinumiem rindās un turas vidēji 6 gadus.

Apputeksnēšanās notiek maijā. Mātišķie augļi nobriest rudenī, tiem ir iegarena forma līdz 14-15cm garumā un 4-5cm diametrā. Sēklas olveida ar spicu galu, sarkani- brūnā krāsā, apmēram 4m lielas. Līdz ziemas vidum, sēklas paliek čiekuros, no kuriem izbirst sākot no janvāra līdz martam. Parastā egle sāk ražot sēklas sākot no 20-60 gadu vecumam, tas ir atkarīgs no apstādījumiem, jo mazāk egles, jo ātrāk tās sāk ražot. Egle sēklas ražo reizi 4-5 gados. Egles vidējais mūža ilgums ir 200-300 gadi.

Egle ir prasīga pret augsni, tā neaugs sausās un pārlieku mitrās vietās. Kamēr tā ir jauna, tā spēj augt arī apēnotā vietā.

Ārstnieciskiem nolūkiem izmanto skujas, jauno dzinumu galotnītes, pumpurus, negatavos čiekurus un sveķus.

Negatavos čiekuros, pumpuros un skujās ir augsts ēterisko eļļu, miecvielu, sveķvielu un karotīna saturs, tāpat arī dzelzs, mangāna, vara un alumīnija sāļi. Parastā egle satur miecvielas, askorbīnskābi, sveķus, minerālos sāļus. Askorbīnskābs saturu ietekmē egles augšanas vieta, maksimāli tā var būt 300-400mg %. Miecvielu saturs egles mizā ir vidēji 7-16%. Egles sveķi satur terpentīnus, sveķus, ēteriskās eļļas, skudru un dzintara skābi.

Ārstnieciskā nozīme

Jauno čiekuru un pumpuru izvilkumam piemīt pret mikrobu, spazmolītiska un desensibilizējoša iedarbība. Ēteriskās vielas un miecvielas ir uzskatāmas par pamata aktīvajām egles ārstniecisko īpašību komponentēm.

Skujas ir askorbīnskābes, karotīna avots, kā arī hlorofila, kurš regulē vielmaiņu, uzlabo asinsriti, rada urīndzenošu, žults dzenošu, atsāpinošu un baktericīdu iedarbību. Ieteicams izmantot to urīnvadu sistēmas saslimšanas gadījumos. Egļu skujās esošie fitoncīdi attīra urīna izvada orgānus.

Egles izmantošana ir ievērojama, ar tās pielietošanas plašumu. No pumpuriem gatavo novārījumus, kuriem piemīt žults dzenoša, urīndzenoša, atkrēpošanu veicinoša, dezinficējoša, sviedru dzenoša un pretsāpju iedarbība. Novārījumu plaši pielieto arī augšējo elpceļu saslimšanu ārstēšanai- bronhīts, hronisks plaušu iekaisums, plaušu tuberkuloze, kā arī reimatisma, podagras, nierakmeņu, tūskas, žults pūšļa iekaisuma, kašķa un ādas slimību ārstēšanai.

No pumpuriem var pagatavot arī sīrupu, kurš spēs palīdzēt mikroinfarktu gadījumā. Preparāti, kuri ir pagatavoti no pumpuriem un skujām tiek lietoti arī ārīgi podagras, reimatisma, ādas slimību un nervu saspringuma gadījumā (izmanto vannās).

Jaunās skujas var nostādināt arī alkohola un iegūt līdzekli pret avitaminozi un cingu. Var novārīt arī jaunos čiekurus, ar kuru palīdzību ārstēt angīnu, tonzilītu, laringītu, traheītu, haimorītu un vazomotoro rinītu. Sveķus veiksmīgi pielieto furunkulu un pūžņojošu brūču ārstēšanai- tos var izmantot svaigus, taču ja nepatīk lipīgā konsistence, tos var pievienot dažādām smērēm.

Nav ieteiams lietot

Preparāti, kuri satur parasto egli nav derīgi cilvēkiem, kuri slimo ar hipericīdo gastrītu un kuņģa čūlu. Kā arī viela- pinabīns ir nevēlams neirožu un nefrīta gadījumā.

Protams, to nevajadzētu lietot grūtniecības un laktācijas periodā, kā arī tas var kaitēt maziem bērniem, jo ir visnotaļ aktīvs savā iedarbībā.

Lasīt par parasto ievu ->