Latvāņi
Heracleum

   

  • Angliski: Hogweed
  • Vāciski: Bärenklau
  • Zviedru: björnloka
  • Igauņu: karuputk
  • Lietuviešu: barštis
  • Krievu: борщевик

Latvāņu dzimtā ietilpst divgadīgi augi, retāk daudzgadīgi augi ar spēcīgām, mietveida sakneni un rievotu, dobju, stāvu stublāju. Daži šīs dzimtas pārstāvji spēj sasniegt līdz pat 6m augumu. Lielās un šķeltās lapas mēdz būt 20-60cm garumā un 20-30cm platumā. Lapas uz viena un tā paša auga var izskatīties atšķirīgi. Pavasara sākumā, stublāja pamatnē parādās trīsdaļīgas lapas, ar gandrīz viengabalainām daļām. Jo lapas jaunākas jo lielāks to šķēlums un stublāja lapas jau dalītas divās, trijās daļās ar lielām, šaurām, zobainām daļām.

Augšanas laikā latvānis atkal maina lapas, tikai tad tās nepaliek sarežģītākas, bet tieši otrādi- vienkāršākas.

Ziedi latvānim ir sīki, pareizi,balti, zaļgani- dzelteni vai rozīgi, savākti lielās, sarežģītos saliktos čemuros, kur centrālais stars ir ievērojami lielāks, kā malējie. Ziedi centrālā čemurā ir divdzimuma, sānu čemuri parasti ir sterili.

Sibīrijas latvānis (Heracleum sibiricum)- daudzgadīgs, blīvi apmatots augs, audumā no 0,8-1,5m. Lielās lapas sadalītas 3-7 platās olformas daļās. Augšējās lapas uz gariem kātiem, apakšējās praktiski sēdošas. Ziediņi sīki, zaļganīgi dzelteni, savākti čemurā, kura diametrs ir vidēji 15cm. Centrālajā čemurā 15-30 stari, sānu 20-50.

Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi)- daudzgadīgs augs, augumā līdz 2m. Tam ir apmatots stublājs un lielas, raupjas lapas. Sosnovska latvāņa lapas dalītas 3-7 olformas daļās. Ziediņi mazi, balti, savākti lielos, saliktos čemuros. Centrālais čemurs sasniedz izmēru līdz 40cm diametrā.

Mantegaca latvānis (Heracleum mantegazzianum)- Latvijā ievests, kā košumaugs un sastopams reti. Tas ir viens no gigantiskākajiem savas dzimtas pārstāvjiem. Nereti tas spēj sasniegt līdz pat 6m augstumā. Stublājs stāvs ar dziedzerainu apmatojumu. Augšējās lapas sēdošas, ar lielām, piepūstām makstīm pazarē, zemākās lapas uz gariem kātiem. Gan stublājs, gan zemākie lapu kāti nereti klāti ar sarkaniem plankumiem. Ziedi balti, savākti lielos līdz pat 1m diametrā čemuros.

Ārstnieciskām vajadzībām ievāc šādus latvāņus: Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi), Sibīrijas latvānis (Heracleum sibiricum) un citus, taču tie Latvijā nav sastopami. Lapas un stublājus pļauj latvāņa ziedēšanas laikā un žāvē labi vēdināmās telpās. Saknes rok rudenī, kad ir atmirusi virszemes daļa. Izraktie sakneņi ir līdzīgi milzīgam burkānam, tos notīra no augsnes, noskalo tekošā ūdenī un griež gabalos. Gabalus liek vienā slānī, labi vēdināmā vietā žūt. Tikai neaizmirstiet, ka Sosnovska latvānis ir bīstams augs un spēj kaitēt.

Ārstnieciskā nozīme

Ārstniecisko vērtību latvāņiem sāka pētīt tikai 21. gadsimta sākumā un veiktie eksperimenti, noteica tā spazmolītiskās, pretkrampju, savelkošās, pretiekaisuma, sāpju remdinošās, antiseptiskās un antibakteriālās īpašības- testēti tika dažādu latvāņu ekstrakti.

Liela daļa latvāņu sugu tiek pielietotas tautas medicīnā. Dažādu latvāņu sulu izmantoja, lai ārstētu strutojošas brūces un čūlas.

Sosnovska latvāņa novārījumus izmanto, galvenokārt, ārēji. Ar to ārstē ādas niezi, neirodermatītu, ekzēmas, podagru un reimatismu. Komprešu veidā to pielieto, lai ārstētu kašķi un dažādus ādas izsitumus. Retos gadījumos ar atšķaidītu novārījumu skalo mutes dobumu un kaklu, katarālās angīnas, gingvinīta un stomatīta ārstēšanai.

Plašu pielietojumu tautas medicīnā ir ieguvis Sibīrījas latvānis. Ar to ārstē hiperstēnisko neirastēniju, epilepsiju, krampjus, histērijas, kimaktērisko sindromu, hronisko enterītu, kolītu, hronisku gastrītu ar sekretoro nepietiekamību, algodismenoreju.

Tā novārījumu dzer lai ierosinātu apetīti, kā gremošanas līdzekli un kā spazmolītisku, savelkošu līdzekli caurejas un dizentērijas gadījumā. Sakņu novārījumu lieto žultsakmeņu, nieru slimību, krampju, epilepsijas, bronhiālās astmas un ādas niezes gadījumā.

Ekzēmas un neirodermatīta gadījumā augs tiek lietot, kā iekšķīgi, tā ārīgi. Savukārt, stomatīta, katarālās angīnas un gingvinīta gadījumā tikai ārīgi. Sibīrijas latvāņa sēklu nostādinājumu, lieto pret kuņģa spazmām un histērijas lēkmēm, aknu un žultspūšļa slimībām, dzelteno kaiti. To lieto arī dzemdes slimību, epilepsijas un aizdusas gadījumā. Valda uzskats, ka izkvēpinot telpas ar Sibīrijas latvāņu sēklām, cilvēkam zūd pārlieka miegainība un cilvēks kļūstot aktīvāks.

Sajaucot Sibīrijas latvāņa sulu ar augu eļļu un ierīvējot to galvas ādā, tas atbrīvojot no galvas sāpēm un letarģijas.


Nav ieteicams lietot

Latvāņus nav ieteicams lietot, ja pret tiem ir individuāla nepanesamība vai tieksme uz alerģiskām reakcijām. Latvāņus nelieto hemoroīdu un taisnās zarnas trūču, gastrīta ar paaugstinātu skābumu gadījumā. To nelieto bērni, grūtnieces un mātes laktācijas periodā.

Latvāni var lietot tikai konsultējoties ar speciālistu un tā uzraudzībā, jo nereti to lietojot nāksies uzraudzīt arteriālo asinsspiedienu!

Un tāds neliels sīkumiņš: liela daļa latvāņu ir indīgi augi. Piemēram, Sosnovska latvāņa sulā ir vielas, kuras ir fotosensitīvas! Attiecīgi, sulai nonākot uz ādas tā reaģēs uz saules gaismu, kā rezultātā uz ādas radīsies smagi, ķīmiskie apdegumi (parasti, milzīgu ūdeņainu čūlu izskatā).

Pārtikas nozīme

Pārtikā lietojams ir tikai Sibīrijas latvānis, nekādā gadījumā Sosnovska latvānis. Par Mantegaca latvāni informācijas nav, vai to lieto uzturā. Senatnē Sibīrijas latvāni lietot pārtikā bija normāla prakse, to  pat žāvēja, skābēja un sālīja uz ziemu. Praktiski, ar to var darīt visu to pašu, ko šodien var darīt ar kāpostu. Parādoties kāpostu kultūrai, Sibīrijas latvāni lietot pasāka aiz vien retāk, bet tikai kāpostu apjomīgās ražas dēļ.

Pārtikā lieto Sibīrijas latvāņa jaunās lapas un stublājus (maijs- jūnijs). Vēlāk stublāji paliek cieti un neēdami. Stublājus un lapu kātu ir jāmizo.