Mušmire sarkstošā
Amanita rubescens

 

Sarkstošā mušmire veido mikorizu ar lapu kokiem un skujkokiem. Visbiežāk, tā ir pārī ar bērzu vai priedi. Pret augsni sēne nav prasīga. Bieži veido lielas sēņu grupas, bet ir gadījumi, kad to var sastapt vienā eksemplārā. Sēni var sastapt sākot ar jūniju līdz novembra vidum, aktīvākais augšanas periods jūlijs-oktobris.

Sarkstošo mušmiri pirms ievākts ir nopietni jāiepazīst, jo tā bieži aug vienā vietā, kopā ar panteru mušmirēm un tās savā starpā ir stipri līdzīgas, neuzmanīgam sēņotājam. Visvienkāršāk, atšķirt sēnes savā starpā ir pavērot griezuma vai lauzuma vietu. Pantēru mušmire griezuma vietā ir un būs balta, savukārt, sarkstošai mušmirei griezums vai lūzums iekrāsosies sākotnēji rozā un jau pēc 2 minūtēm paliks izteikti vīna sarkans. Protams, mēdz būt izņēmumi, sausā laikā, kad arī sēne ir pažuvusi, krāsojums nebūs tik izteikts.

Sēni, vislabāk, žāvēt dabīgos apstākļos, labi vēdināmā un siltā telpā, taču var tās pakļaut arī piespiedu žāvēšanai. Pieļaujamās, maksimālās temperatūras ir <45C. Izmanto, lai pagatavotu dažādus ekstraktus, pulveri vai kaltētas šķēles, kā piedevu ēdienam (zupām un sautējumiem).

Sarkstošās mušmires garša līdzinās vistas gaļai ar vieglu, mušmirēm raksturīgu piegaršu, kuru raksturot precīzi nav iespējams.

Sēnes ārstnieciskās īpašības saistās ar sēnē esošo betaīnu (bioloģiski aktīva, vitamīnam līdzīga viela). Visbiežāk, žāvētu sēni izmanto, kā uzturu bagātinošu vielu, kura veicina un uzlabo aknu darbību, kā arī sakārto organismā vielmaiņas procesus (kuri saistās ar gremošanas traktu). Tiek veikti pētījumi arī par betaīna iedarbību uz Alcheimera slimību un onkoloģiskām saslimšanām, turklāt, arī tās perspektīvu, svara samazināšanai.

Lietojot betaīnu, mazinās, iespēja saslimt ar krūts dziedzeru onkoloģiju, taču der zināt, ka sarkstošo mušmiri vēlams lietot profilaktiski vai onkoloģijas sākuma stadijā. Smagākos gadījumos, šīs sēnes preparātus lietot ir nepraktiski, jo ārstniecībā būs nepieciešamas pārlieku lielas betaīna devas.

Ar sēnes preparātiem var ārstēt arī infekcijas saslimšanas, jo betaīns spēj iznīcināt baktērijas.

Ārstēties ar sarkstošās mušmires preparātiem drīkst tikai speciālista pavadībā, stingri ievērojot tā norādījumus.

Sarkstošā mušmire sevī satur cilvēkam drošu indi. Pie šādām indēm ir pieskaitāmi toksīni, kuri ir indīgi dzīvniekiem, bet ne cilvēkiem. Vai indes, kuras iedarbojas uz cilvēku, tikai pa tiešo nonākot asinīs, bet ar gremošanas sistēmu netiek absorbētas, attiecīgi, bīstamību nerada.

Šādas indes var sastapt sēnēs bieži, kā bālās mušmires fallo- un virotoksīni, samtainās ziemense flammutoksīns, sānauses plevrotolizīns un sarkstošās mušmires rubescēnslizīns. Rubescenslizīns ir hemolītiķis- toksīns, kurš sagrauj eritrocītu un leikocītu membrānas (iedarbojas uz asinīm), kā arī postoši iedarbojas uz muskuļu, aknu un nieru šūnām. Rubescēnlizīnam nonākot asinsritē, tas ir stipri toksisks un rada letālu iznākumu. Bet ir arī kāda priecīga vēsts, tas neuzsūcas caur mūsu gremošanas sistēmu un nonākt asinīs nespēj, otrkārt, tas sabrūk ja tiek pakļauts >80C temperatūrai (cepot, vārot).

Sarkstošo mušmiri nevajadzētu lietot cilvēkiem, kuriem uz to ir alerģija, kā arī tās lietošana nav pieļaujama grūtniecēm, mātēm laktācijas periodā un nepilngadīgām personām.

Lasīt par korķaino ozolpiepi ->