Miti par sēnēm
Dažādi mīti un nepatiesi apgalvojumi par sēnēm


Šajā rakstā apskatīsim biežākos mītus par sēnēm un arī aplūkosim, kā ir īstenībā!

Mīti

  • Sēņu lietus- bieži dzirdam, kad cilvēki stāsta par sēņu lietu. Spēcīgas lietus gāzes un tad it kā mežā parādīšoties sēnes, taču aizbraucot uz mežu, sanāk vilties. Tas ir mīts, lietus veicina micēlija attīstību (sēnes pazemes daļu), sēnēm parasti nepieciešams neliels temperatūras kritums un tad atkal var palikt silts, tas īpaši attiecas uz rudens sēnēm.
  •  Vislabāk ir sēņot nomaļos mežos uz kuriem brauc mazāk sēņotāju. Tas ir mīts, sēnes vislabāk aug mežā, kur kāds tās laiku pa laikam ievāc, tas ir tiešs signāls micēlijam, ka kāds novāc tā augļus un nepieciešams tos ražot lielākā daudzumā.
  • Sēnes ir nepieciešams griezt. Šāds mīts radās mirklī, kad attīstījās šampinjonu fermas un ražas novākšanai izmantoja nažus. Iepriekš sēnes tika lauztas vai izskrūvētas no augsnes. Griezt vai lauzt/ izskrūvēt nav nozīmes nekādas, tik daudz cik ievācot vērtīgās sēnes, griežot zaudēsiet lielu daļu sēnes augļķermeni (baravikām zem zemes var palikt līdz pat ¼ no sēnes). Taču kaitējums micēlijam netiks nodarīts nevienā no gadījumiem.
  • Indīgas sēnes var noteikt pēc garšas, smaržas, krāsas un dažādām ķīmiskām reakcijām. Valda tādi mīti, ka indīga sēne ir spilgtākā krāsojumā, smirdīga un nepatīkamu garšu. Tāpat arī vārot to kopā ar sīpoliem un ķiplokiem, šie augi paliek zili un ja vāra kopā ar sudraba karotīti, tad tā samelnē! Tie visi ir mīti, sēnes indīgumu var zināt tikai pazīstot sēni “sejā” un tieši vadoties pēc zinātniskajiem pētījumiem un nekādi savādāk.
  • Sēni padarīt neindīgu var to novārot un atmērcējot sāls ūdenī. Šis mīts ir daļēji patiess, ir sēnes kuras ir ēdamas, nosacīti ēdamas (nepieciešama apstrāde) un indīgas. Ēdamās sēnes var ēst bez jel kādas apstrādes. Nosacīti ēdamām sēnēm ir nepieciešama apstrāde, parasti tā ir novārīšana, jo tajās esošie toksīni izdalās ūdenī un to nolejot, mēs iegūstam sēnes, ar kurām jau nesaindēsimies. Un ir indīgas sēnes, piemēram, zaļā mušmire, kuru var padarīt neindīgu tikai sadedzinot mufeļu krāsnī un ēdot tās pelnus- laboratoriski tā ir vārīta vairāku simtu stundu garumā un vēl aiz vien tajā saglabājās indīgās vielas. Ir jāvadās stingri, pēc zinātniskās literatūras.
  • Ievāktās sēnes var gatavot, kā vien ienāk prātā. Tā gluži nav, ir sēnes, kuru sastāvā ir vielas kuras šķīst ūdenī un derēs novārīšana, taču ir sēnes, kuru deaktivizējošā viela papildus novārīšanai ir tālāka sālīšana, piemēram, cūcenes.
  • Indīgās sēnes neēd kukaiņi. Pat nezinu, no kā šis mīts ir radies, taču mežā bieži var satikt nāvējoši indīgas sēnes, kuras ir tārpu un gliemežu sagrauztas.
  • Indīgas sēnes griezuma vietā maina krāsu. Šis ir mīts, jo pamatā visas sēnes maina savu krāsu griezuma vietā, citas vairāk citas mazāk, dažkārt to rada pat saskare ar metālu (nazi), taču ir sugas, kuras paliek pat stipri violetas griezuma vietā un tai pat laikā ir laba, ēdama sēne.
  • Tārpainas ēdamās sēnes var ēst! Šis mīts ir daļēji patiesība un ir jāskatās cik ļoti šī sēne ir tārpaina. Kaitīgs nav pats tārpiņš, kurš būtībā ir olbaltumvielu avots, bet gan tā dzīves blakus produkti, kuri satur toksīnus un var radīt sēnē sadalīšanās produktus- ar kuriem var arī saindēties.
  • Šo sarakstu Tu droši vari arī papildināt Kontakti

 .