Vīrcele parastā
LINARIA VULGARIS MILL.

    

Parastā vīrcele ir daudzgadīgs augs 30-60cm augstumā, retāk 90cm. Sakne ir stabveida un tai ir gari ložņājoši atzari. Stublāji ir sazaroti ar biezu aplapojumu.

Ziedi abu dzimumu, zigomorfi (neregulāri), kas savākti biezās, garās ziedkopās. Augs vairojas ar sēklām un saknēm. Augs ilgi zied, no jūnija līdz pat septembrim. Sēklas nogatavojas sākot ar augustu.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto auga virzemes daļu. Drogām augu ievāc sākot no jūnija līdz augustam, pēc augusta atstāj sēklu nobriešanai. Ievāc auga virszemes daļu, no zemes to nogriežot apmēram 6cm augstumā. Iegūtos augus izklāj uz auduma 3-5cm biezumā un žāvē svaigā gaisā, ēnainā un ventilējamā vietā. Drogas uzglabā papīra maisos vai koka kastītēs. Gatavu drogu garša ir samērā asa, sāļi- rūgta, uzglabāšanas laiks no 1-2 gadiem.

Parastās vīrceles ķīmisko sastāvu nodrošina: alkaloīds peganīns, flavonoidālie glikozīdi (acetilpektolinarīns un linarīns, linarizīns, neolinarīns, pektolinarīns). Bez tā no parastās vīrceles tiek iegūti fitosterīni, triakantīns, organiskās skābes (citronskābe, skurdrskābe, folijskābe, ābolu un etiķskābe), saponīni, pektīnvielas un miecvielas, C vitamīns, karotīns. Parastās vīrceles sēklas satur 32-35% augu taukus. Glikozīdi hidrolīzē izdala parafīnus un ogļūdeņražskābi.

Ārstnieciskā nozīme

Parastās vīrceles preparāti (ekstrakti un esences) ir apveltīti ar daudzām ārstnieciskām īpašībām- savelkošas, pretiekaisuma, detoksikācijas, sāpju noņemošas, antiseptiskas, žulti dzenošām, pret cērmju, urīndzenošām, viegli vēderu mīkstinošām, attīrošām, atkrēpošanos veicinošām un vispār spēcinošām.

Alkaloīds peganīns pazemina arteriālo asinsspiedienu, uzlabo pulsu un normalizē sirds saraušanās muskuļa darbību, paaugstina dzemdes un zarnu tonusu, regulē kuņģa- zarnu traktu, normalizē vielmaiņu.

Parastās vīrceles ārstnieciskās īpašības tiek izmantotas dažādu tautu tautu medicīnā. Tautas medicīnā pamatā izmanto novārījumus, nostādinājumus un uzlējumus, lai ārstētu elpas trūkumu, tūsku, galvas sāpes, reiboņus (kurus pavada vemšana), urīnpūšļa slimības, nakts nesaturēšanu, hemoroīdus, diatēzi, anēmiju, cistītu, nierakmeņu slimību, askaridozi, sākuma stadijās priekšdziedzera hipertrofiju un podagru (podagras ārstēšanai iesaka parasto vīrceli sajaukt 1:1 ar maura sūreni). Parasto vīrceli var nostādināt arī uz eļļas un iegūto eļļu var izmantot, lai ārstētu izgulējumus un muskuļus, kuriem ir nepieciešams atjaunot funkcionalitāti.

Parasto vīrceli dermatoloģijā izmanto, lai ārstētu ādas iekaisumus, sēnīšu slimības, ekzēmu, psoriāzi, čūlas, kašķi, dermatītu, papilomas, furunkulus, sastrutojumus. Kā arī to var izmantot pret blaugznām un galvas ādas niezi, pie tam tā uzlabos matu augšanu.

Nav ieteicams lietot

Parastā vīrcele- augs kurš pieskaitāms pie indīgajiem augiem, līdz ar to pirms to lietojat ir jāņem vērā tā toksiskums. Attiecīgi, jeb kādus preparātus, kuri ir veidoti uz parastās vīrceles bāzes ir jālieto piesardzīgi, sevišķu uzmanību pievēršot precīzai dozācijai, lai izvairītos no jeb kādām blaknēm (slikta dūša, vemšana, pastiprināta siekalošanās, sirds nepietiekamība, reiboņi, galvas sāpes, asas sāpes vēdera apvidū un pat ģīboņi).

Parasto vīrceli nedrīkst lietot bērni, grūtnieces un sievietes laktācijas periodā. Nedrīkst lietot arī slimnieki ar aknu cirozi, nieru un aknu disfunkciju, cilvēki ar paroksismālo tahikardiju un ekstrasistoli. Viennozīmīgi ārstēšanos kursu un dozāciju nosaka speciālists iepazīstoties ar pacienta veselības īpatnībām.

Lasīt par dumbrāju zaķpēdiņu ->

 .