- Angliski: Hop
- Vāciski: Gemeiner Hopfen
- Zviedru: humle
- Igauņu: harilik humal
- Lietuviešu: paprastasis apynys
- Krievu: хмель обыкновенный
Daudzgadīgs kaņepju dzimtas augs ar vijošu stublāju.
Katra dzimuma ziedi atrodas uz sava auga. Vijošā liānas stublājs ir
četršķautņains un klāts ar dzeloņiem.
Vīrišķie ziedi zaļi līdz dzelteni. Sievišķie ziedi pēc
noziedēšanas veido apiņu čiekuriņu- tā ir bagāta dažādām vērtīgām organiskām
vielām.
Zied no jūlija līdz augustam.
Šo augu pierasts ir sastapt piemājas dārzos, taču
nereti tas aug arī savvaļā, biežāk tas iedzīvojas, kādās vītolu audzēs, kur
viegli var vīties. Tam labprāt arī patīk lapu koku meža grāvmales.
Kad ir pienācis laiks novākt apiņa augļus, to var noteikt
pēc vairākām īpašībām:
- Sekot līdzi čiekuriņu stāvoklim, sākot no augusta otrās puses;
- Čiekuriņa zvīņām ir jākļūst iedzelteni- brūnganām;
- Gatavi apiņi kļūst mazliet lipīgi un līp pie pirkstiem;
- Saspiežot tie ātri atgriežas sākotnējā stāvoklī;
Svarīgi apiņus
ievākt laikus un nevākt jau sabrūnējušus čiekuriņus, jo tie praktiski savu
ārstniecisko iedarbību ir zaudējuši, taču ar tādiem var jau pildīt spilvenus un
tie iedarbosies nomierinoši.
Ārstnieciskā nozīme
Daudzgadīgs
vīteņaugs, kuru pielieto, kā nomierinošu līdzekli (sedatīvu).
Apini
lieto bezmiega, nervu pārpūles, paaugstināta uzbudinājuma, veģetatīvās
distonijas (īpaši hipertoniskā tipa), histērijas, klimatērisko traucējumu
gadījumā.
Dermatoloģijā
apini pielieto seborejas ekzēmas, atopiskā dermatīta, psoriāzes un matu
zaudēšanas gadījumā.
Apiņa
augļi parasti ir sastāvdaļa zālīšu maisījumiem un bioloģiski aktīvu uztura
bagātinātājiem.
Apiņa
čiekuriņi rada nomierinošu, pretiekaisuma, urīndzenošu, spazmolītisku,
baktericīdu iedarbību. Vielas, kas šīs īpašības nodrošina ir rūgtvielas,
fenolie savienojumi un ēteriskās eļļas.
Rūgtviela
lipulīns iedarbojas nomierinoši uz centrālo nervu sistēmu. Tāpat arī par
sedatīvo apiņa iedarbību atbild ēterisko eļļu sastāvdaļas- gaistošie spirti,
kuru koncentrācija palielinās tieši žāvēšanas procesā, sasniedzot maksimumu pēc
2 gadu uzglabāšanas. Sedatīvas iedarbības gadījumā apini parasti izmanto
maisījumos ar baldriāni vai kādu citu augu.
Eksperimentos
ir arī noteikta apiņu hipotenzīvā un pret sirds aritmijas iedarbība.
Medikamenti, kuru sastāvā ir apiņa sveķi, eksperimentāli noteikta audu
reģenerāciju paātrinoša, asins sastāva uzlabojoša un kuņģa sekrēta aktivizējoša
iedarbība.
Apiņa
rūgtvielām piemīt spēcīgas antiseptiskas īpašības. Tās samazina augšanas ātrumu
fitopatogēnām sēnītēm, dažas pat iznīcinot, samazina augšanu dermatokātiem,
praktiski aptur grampozitīvu un skābju noturīgu un lietojot lielās
koncentārcijās, arī gramnegatīvu baktēriju attīstību. Alfa un beta skābes, no
kurām sastāv apiņu sveķi ir ar antibiotiskām īpašībā.
Arī
apiņa ēteriskā eļļa ir efektīva pret grampozitīvā baktērijām un sēnītēm.
Apiņa
rūgtvielas rosina apetīti un uzlabo gremošanas procesus. Lietojot apiņu
novārījumu, tas pastiprina kuņģa sekrēciju un evakuatorās īpašības, īpaši
noderīgs gastrīta ar samazinātu skābju saturu, slimniekiem.
Flavonoīdi
un vitamīni iedarbojas, kā pret čūlu un kapilāru stiprinoši elementi.
Apiņa
fenolie savienojumi, ir izteikti antioksidanti, halkoni un flavanoni neitralizē
visus brīvos radikāļus, samazina brīvo radikāļu oksidēšanās iespēju, kuri var
izraisīt aterosklerozi, iekaisumus, kancerogenozi un citus pataloģiskus
procesus.
Apiņiem
noteikta arī labvēlīga iedarbība uz tauku, minerālu un vielu maiņas procesiem.
Apiņa
čiekuriņiem ir estrogēna aktivitāte. Valda pieņēmums, ka tieši šī hormonālā
aktivitāte ir saistīta ar spēju mazināt vīriešu dzimum- uzbudinājumu.
Tautas
medicīnā uzlējumu, novārījumu un nostādinājumu lieto, kā nomierinošu līdzekli
bezmiega ārstēšanai, nervu uzbudinājuma novēršanai, epilepsijas, histēriju,
neirastēnijas, neiralģijas, galvas reiboņu, kardioneirožu, paaugstinātas
seksuālās uzbudināmības, biežu polūciju, sāpīgas erekcijas, klimatērisku
neirožu, sirds mazspējas, vemšanas grūtniecības laikā un maziem bērniem, jūras
slimības, nakts nesaturēšanas ārstēšanai.
Kā
miega līdzekli apini izmanto, ar to pildot spilvenus- īpaši noderīgs, kad
nedrīkst lietot zāles.
Ūdens
uzlējumus no gatava apiņa čiekuriņa iesaka, lai uzlabotu gremošanu, apetīti
hiposekretoru gastrītu gadījumā, gastroenterītu, žultspūšļa slimību,
infekto-toksiskiem aknu bojājumiem, vīrusa raisītu hepatītu un dzeltenās kaites
gadījumā.
Apiņu
čiekurus izmanto nieru slimību, urīnpūšļā un tā ceļu iekaisuma un cistīta
gadījumā. To bieži izmanto arī gripas, klepus, tuberkulozes un citu
respirātorisko slimību gadījumā.
Tautas
medicīna iesaka lietot apiņa ziedus, plaušu, kuņģa un aknu vēža gadījumā. Lapu
uzlējumu var izmantot, lai uzlabotu redzi, kā arī lai ārstētu prostatītu un
cērmju invāzijas gadījumos.
Apiņa
novārījumu un nostādinājumu izmanto amonerejas, dismenorejas, estrogēna
nepietiekamības, kā arī hiperlaktācijas vai laktācijas apturēšanas gadījumā.
Ārīgi
pielieto kā kompreses un smēres, lai ārstētu locītavas, radikulītu, apdegumus,
apsaldējumus, sasitumus, sēnīšu slimības, inficētas brūces; vannas reimatisma
un podagras gadījumā.
Vīriešiem
Apini var izmantot, lai mazinātu seksuālo pāruzbudinātību, mazinātu pollūciju un ārstētu priapismu. “Čiekuriņus” augu maisījumos var izmantot, lai ārstētu prostatītu un tā radītu atoniju, impotenci, kura saistās ar hipofīzes un virsnieru dziedzeru darbības traucējumiem, spermatoreju, sāpīgu erekciju un pāragru sēklas noplūdi.