Pseidoevernija klijainā
Pseudevernia furfuracea

Klijainā pseidoevernija ir viena no izplatītākajām ķērpju sugām Latvijā, taču tā ir sastopama tikai tīrā vidē, gan uz dzīviem, gan uz kritušiem kokiem, tāpat tas mēdz augt arī uz akmeņiem un žogiem. Šim ķērpim patīk augt vietās, kurās to apspīd saule. Lapotnis stipri sazarots, mēdz sasniegt līdz 15cm izmēram, lapotņa zaru platums līdz 6mm. Lapotņa virspuse mēdz būt gluda vai klāta ar izīdijām, kuras rada iespaidu, ka ķērpis ir klāts ar pelēkām klijām. Ķērpja virspuse ir pelēka līdz brūngani pelēka. Zaru apakšpuse ir melna vai violeta pie pamatnes, uz zaru galiem krāsa kļūst rozīga. Apotēcijus (augļķermeņus) veido reti.

Klijaino psiedoeverniju ārstnieciskām vajadzībām ievāc sausā laikā, sākot no pavasara, līdz pat rudenim! Būtībā, kad temperatūra sasniedz stabilus +5 un vairāk grādu. Žāvēt pieļaujams labi vēdināmā vietā uz sietiem vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 45C temperatūru. Uzglabāt var līdz 3 gadiem, hermētiski slēgtos traukos!

Informācija par klijainās pseidoevernijas izmantošanu ārstnieciskām vajadzībām ir atrodama jau senā pagātnē. Pirmo reizi šīs ķērpis ir minēts, kā zāles 1700-1800 g.p.m.ē.

Šis ķērpis tika izmantots, lai ārstētu brūces (arī dzīvniekiem), apdegumus, gastrītu, saaukstēšanās slimības, astmu, plaušu tuberkulozi un citas saslimšanas. 15 gadsimtā no Eiropas uz Ēģipti tika eksportēts ārstniecības kokteilis, kurš saturēja tādus ķērpjus, kā Evernia prunastri, Pseudevernia furfuracea un Hypogimnia physodes- to, galvenokārt, izmantoja zarnu “vājumam”. Pseidoevernija tika jaukta kopā ar māliem un gatavotas aplikācijas, ar kurām ārstēja brūces, ekzēmas un hemoroīdus. Daudzās pasaules kultūrās ķērpis tika izmantots, kā konservants, balzamējošs līdzeklis, smaržu fiksators, kosmētisks līdzeklis un izejviela alkohola ražošanai! Pseidoevernija Ēģiptē bija svarīga izejviela balzamēšanas procedūrām.

Klijaino pseidoeverniju, tāpat kā plūmju everniju, vēl aizvien ievāc lielos apjomos un izmanto smaržu, ziepju un kopjošas kosmētikas ražošanai!

Klijainās pseidoevernijas perspektīva medicīnā ir pētīta visnotaļ plaši un tai ir noteikta pretmikrobu, antioksidanta, pretsēnīšu un antibiotiska iedarbība. Pseidoevernija rada izteiktu aktivitāti pret Bacillus sugām un Staphylococcus aureus, mērenu aktivitāti pret Sarcina lutea , Enterococcus faecalis , Proteus mirabilis un Pseudomonas aeruginosa, un vāju aktivitāti Escherichia coli un Salmonella typhimurium.

Ir noteikts, ka klijainā pseidoevernija ir spēcīgs līdzeklis pret Candida sugu sēnītēm. Tāpat arī līdzekļi, kuri satur šo ķērpju ekstraktu spēji palielina ādas brūču dzīšanas ātrumu!

Der pieminēt, ka klijainā pseidoevernija spēji ietekme tādu pelējuma sēnīšu, kā Penicillium italicum , Penicillium digitatum , Penicillium verrucosum un Botrytis cinerea augšanu, samazinot to attīstības ātrumu. Tas ir viens no svarīgiem faktoriem, kāpēc šo ķērpi izmantot pārtikas nozarē. Klijainās pseidoevernijas miltus agrāk plaši pielietoja, maizes cepšanā (iejaucot tos, maizes mīklā).

Balstoties uz zinātniskajiem pētījumiem klijaino pseidoeverniju var lietot, kā perspektīvu ādas kopjošu līdzekli, kurš spēji palīdzēt dažādu brūču un ādas traumu gadījumā, turklāt arī iedarboties pozitīvi ādas sēnīšu slimību un ekzēmu gadījumā.

Klijainā pseidoevernija ir arī vērtīgs līdzeklis, lai ārstētu dažādas iekšķīgās sēnīšu un gram- pozitīvo baktēriju radītās saslimšanas. Turklāt, to var izmantot dažādu elpceļu slimību ārstēšanai.

Ir, ķērpis arī ar līdzvērtīgu iedarbību, taču testi norāda, ka aktivitāte tam ir mazāka. Šī ķērpja nosaukums ir platismatija zilganzaļā (tās ar klijaino pseidoeverniju ir radniecīgas).

Platismatija zilganzaļā (Platismatia glauca)

Zilganzaļā platismatija ir bieži sastopams ķērpis Latvijā, ķērpis mēdz dzīvot mēreni piesārņotā vidē. Sastopama gan uz skujkoku, gan lapkoku mizas, retāk uz akmeņiem. Ķērpis mēdz izaugt līdz 15cm izmēram, daivas garākas, kā platas. Daivas krokotas ar cirtainām malām, klātas ar koralloīdu izīdijām vai pelēcīgām sorālijām. Lapotņa virspuse gaiši pelēka, zaļgana vai pelēki zilgana. Ēnainās vietās vai arī, kad ķērpis ir bojāts, tas kļūst purpura sarkans. Lapotņa apakšpuse brūngani sarkanīga, pie pamatnes mēdz būt melna. Uz ķērpja reti novērojami apotēciji (augļķermeņi).

Nav ieteicams lietot

Rakstā pieminētos ķērpjus nav vēlams lietot grūtniecības un laktācijas periodā, kā arī ar tiem ārstēt mazus bērnus.

Ķērpju preparāti nav guvuši lielu popularitāti tautas medicīnā, neskaitot Islandes cetrāriju, tāpēc jeb kādus līdzekļus, kuri satur ķērpjus, lietojot iekšķīgi ir jābūt uzmanīgam, lai sev nekaitētu. Sākt ar minimālām devām un sekot līdzi izmaiņām organismā. Ja tiek novērotas nevēlamas blaknes, šo līdzekļu lietošanu nekavējoties ir jāpārtrauc!

 .