Pelašķis parastais
ACHILLEA MILLEFOLIUM

   

Pelašķis- daudzgadīgs ārstniecības augs augumā no 20-80cm, apveltīts ar savdabīgu smaržu, ar ložņājošu sakneni, ar maz zarotām saknēm un virszemes daļu. No sakneņa izaug stublājs, taisns vai mazliet piepacelts un nedaudz sazarots augšdaļā.

Ziedkopa sastāv no daudzām mazām ziedu kārbiņā, kuras novietojas kā vairogs stublāja galotnē. Ziedi parasti ir baltām ziedlapiņām, retāk rozā. Auglis ir sēkla garumā 1.5-2mm, izstiepta, saspiesta, bez pūkas, sudraba- pelēkā krāsā. Zied pelašķis sākot no jūlija līdz vēlam rudenim, sēklas sāk veidoties no augusta.

Ārstnieciskiem nolūkiem izmanto pelašķa virszemes daļu (Millefolii herba). Augus ievāc sākoties ziedēšanai līdz aptuveni ziedēšanas laika vidum (jūlijs- augusts). Ievāc stublāju augšas kopā ar ziediem, apmēram 15cm garus, bez rupjajiem stublāju pamatiem. Pirms žāvēšanas no kātiem nogriež tikai ziedkopas 2-4cm gariem kātiņiem un žāvē uz sietiem vai žāvētājā nepārsniedzot 50C.

Pelašķis ir iekļauts daudzu valstu oficiālajā medicīnā- Nīderlande, Šveice, Zviedrija, Somija, Austrālija, Rumānija u.c.

Pelašķī ir atrasts 0.25%-0.8% (retās vietās līdz pat 1.4%) ēteriskās eļļas. Ēterisko eļļu saturs ir tieši saistīts ar veģitācijas periodu: veģetācijas sākumā saturs ir 0.13%, ziedēšanas laikā jau 0.34% (tie ir konkrētu pētījumu rezultāti). Ēterisko eļļu sastāvā ietilpst seskviterpenoīdi: ahillīns, acetilbalhinolīds, kariofillēns, proazulēns; monoterpenoīdi: kampars, tuiols, cineols, pinēns, borneols. Bez tā pelašķī atrasti alkaloīds ahileīns, flavonoīdi, tai skaitā flavonu glikozīdi apigenīns un luteolīns; miecvielas, rūgtvielas ahileīns, vitamīni K, C, A; amīni: holīns, stahidrīns; sarežģītas ēteriskās vielas, kariofillēns, skurdru, etiķa un izobalderiānu skābes. Tajā ir arī molibdēns, selēns un cinks.

Ārstnieciskā nozīme

Pelašķim piemīt hemostatiskas (asins apturošas) un pretiekaisuma īpašības.

Asins apturošas īpašības atgādina kalcija jonus asinsreces procesā. hemostatiskās īpašības augā nodrošina K vitamīna klātesamība. Asins apturošās īpašības  nodrošina arī alfa filohinons un alkaloīds ahileīns. Taču patiesais pelašķa asins apturošais efekts līdz galam vēl nav izpētīts, jo pelašķis neveicina trombu veidošanos. Pelašķa fitopreparātu iedarbība uz hemokoagulācijas procesu ir vienmērīga un novērojama tikai pie ilglaicīgas to lietošanas, kā iekšķīgi, tā ārīgi.

Rūgtvielas (seskviterpenoīdie laktoni un ahileīns) kairina garšas nervu galus, rosina apetīti un pastiprina kuņģa sekrēciju. Tai pat laikā pastiprina žults izdali un aizkuņģa dziedzera iekšējās sekrēcijas funkciju. Normalizē kuņģa un zarnu trakta motoriku, mazina meteorismu. Žulti dzenošās īpašības, pelašķa preparātiem, saistās arī ar nepiesātinātām taukskābēm, steroliem un triterpēnu glikozīdiem.

Flavonoīdi un ēteriskās eļļas iedarbojas spazmolītiski uz zarnu gludo muskulatūru, urīna izvada kanāliem un žults ceļiem. Tie paplašina žults ceļus, kā arī palielina diurēzi un spēj notrulināt sāpes, kuras rada zarnu spazmas.

Miecvielas, cineols un azulēni rada pretiekaisuma, baktericīdu, pret alerģijas un brūču dziedējošu efektu.

Pelašķa ēteriskā eļļa rada antibakteriālu un pretsēnīšu iedarbību. Tā apsiež baktēriju augšanu, kuras ir izturīgas pret antibiotiku iedarbību.

Tautas medicīnā pelašķis ir pazīstams kā organismu spēcinošs un nomierinošs līdzeklis, kuram piemīt urīna un sviedru dzenoša iedarbība. To izmanto, lai ārstētu dispepsiju, caureju, kuņģa un zarnu saslimšanas, nieru un urīnceļu iekaisumus, nierakmeņu slimību, nakts nesaturēšanu, nakts polūciju, ginekoloģiskus iekaisumus, kā arī malāriju, izmanto arī  menstruālā cikla regulēšanai un laktācijas stimulācijai un kā prethelmintu līdzekli.

Svaigu pelašķa sulu kopā ar medu lieto, lai uzlabotu apetīti, tuberkulozes, anēmijas un aknu slimību gadījumā.
Iekšķīgi pelašķi lieto reiboņu, sliktas dūšas, galvas sāpju, bezmiega, histēriju, artrītu, neiralģijas gadījumā.

Pelašķa novārījumu var pielietot vannās, lai ārstētu dažāda veida kašķi. Tas pielietojams arī kā ādas kopjoš līdzeklis.

Nav ieteicams lietot

Pelašķi nav ieteicams lietot grūtniecības laikā, paaugstinātas asinsreces un trombozes gadījumā. Pelašķi nelieto arī, ja ir individuāla nepanesamība pret kādu no augļa daļām.

Uztura receptes

Salāti no parastā pelašķi

150 gr. skābētu kāpostu, 25 gr. loku, 5 gr. pelašķa lapu, 10 gr. augu eļļas, garšvielas.

Gaļas zupa ar gaļu

Gaļas zupā 3-5 minūtes pirms beidz vārīt pievieno parastā pelašķa pulveri, kurš pagatavots no lapām un ziediem.

Parastā pelašķa pulveris

Parastā pelašķa ziedus un lapas izžāvē un samaļ pulverī. Pulveri izmanto, lai aromatizētu ēdienus.

Parastā pelašķa dzēriens

20 gr. parastā pelašķa ziedu un lapu, 2 glāzes dzērveņu sulas, 1 glāze medus, 3L ūdens.

Parasto pelašķi ieliek verdošā ūdenī un vāra 5-10 minūtes. Nostādina 2-3h, atdala biezumus, pievieno dzērveņu sulu un medu, samaisa un lej pudelēs.

Kosmētiskā nozīme

Parastais pelašķis ir ar specifisku aromātu apveltīts ārstniecības augs, kurš par vērtīgu tiek uzskatīts ne tikai tautas medicīnā, bet arī kosmetoloģijā.

Parastais pelašķis sevī ietver daudz bioloģiski aktīvo savienojumu, kuri spēj ietekmēt asinsriti, asins recēšanu, kā arī iedarboties pret iekaisumiem. Starp bioloģiskajām sastāvdaļām augstās koncentrācijas ir seskviterpēnu laktoni, poliacetilēni, kumarīni un flavonoīdi. Parastā pelašķī esošie kīmiskie savienojumi palīdz tonizēt ādu un samazināt poras. Dažās sastāvdaļas ir noderīgas pret dažādiem infekcijas dabas iekaisumiem.

Kosmētikā pelašķa ekstraktu izmanto pret niezi, kā antimikrobu līdzekli, pret nenozīmīgiem ādas iekaisumiem, pastiprina brūču dzīšanu. Nereti pelašķi pievieno kosmētikā, lai mazināt ādas lobīšanos un atjaunotu tās elastību. Turklāt pelašķis stimulē ādas šūnu reģenerāciju.

Diemžēl, šodienā pelašķa ekstrakti ir testēti pārāk maz, lai varētu apstiprināt tā pretiekaisuma un ādas mīkstinošo iedarbību.

Pēdējie pētījumi, kuros tika izmantots pelašķa ekstrakts, tika noteikts, ka tas palielina epidermas slāņa biezumu (2%, 2 mēnešu laikā), tādā veidā izgludinot krunciņas un samazina poras.

Parastā pelašķa ekstraktu izmanto:

  • Lai koptu problemātisku un taukainu ādu;
  • Atbrīvotos no pūtītēm;
  • Ādas lobīšanās gadījuma;
  • Bojājumu, griezumu, sasitumu ārstēšanai;
  • Galvas ādas kopšanai, kura ir tendēta uz seboreju;
  • Blaugznu gadījumā.

Neskatoties uz šī auga daudzajām īpašībām, tas vēl aizvien ir augs ar divējādu vērtību- daļa augā esošie bioloģiski aktīvie elementi novērš iekaisumus, tai pat laikā, ir tādi kas to tieši rada. Tāpēc šo augu ir vēlams lietot uzmanīgi, jūtīgas ādas gadījumā. Turklāt tas var sausināt ādu.

Lasīt par brūču pērkonamoliņu ->