Orientēšanās dabā
Ko der zināt apmaldoties mežā

Sveicināti dārgie lasītāji, šoreiz uztaisīsim vienu nelielu rakstiņu par orientēšanos mežā, ik gadu, kā jau pēc tradīcijas nomaldās pamatā sēņotāji un diemžēl, kad ierodas glābēji nereti jau ir par vēlu!

Uzreiz noskaidrosim, kā ir patiesībā ar dažādām dabas orientēšanās iespējām, kuras māca arī bērniem skolā. Nekādus praktiskus piemērus es Jums rakstā nespēšu minēt, lai ko pierādītu, bet es ticu, ka spēsiet paņemt kompasu, aiziet uz mežu un pārliecināties paši. Tā tad biežākie mīti par orientēšanos dabā- sūnas un ķērpji aug ziemeļu pusē uz akmeņiem un kokiem, bērzi ziemeļu pusē ir tumšāku mizu, koku vainagi vairāk kuplojas dienvidu pusē, skudras savu pūzni veido dienvidu pusē no tuvākā koka, koka gadskārtu vainagi blīvāk aug ziemeļu pusē, retinātāk dienvidu pusē un tam līdzīgi...

Pie ķērpjiem un sūnām uz kokiem nereti min, ka jāskatās ir uz atsevišķi augoša koka- taču definēts, kas ir atsevišķi augošs koks mežā netiek. Tāpēc šo metodi esmu pārbaudījis pat uz pilsētas kokiem, kas tiešām ir vientuļi augoši un varu viennozīmīgi pateikt ka šī metode nestrādā un ir mīts.

Bērzu mizu noteikt pēc toņiem, ar man nav ne reizi izdevies, pārvietojoties pa mežu tie neaug vientuļi un saules apspīdētās vietās, bet parasti starp citiem kokiem, attiecīgi ēna ir ne tikai no ziemeļu puses. Šo metodi ar pierakstu mītiem!

Koku vainagi neveidojas ar tendenci uz dienvidiem, taču mežā tie veidojās tajā virzienā, kur vairāk gaismas- tā tad brīva vieta no citiem kokiem. Pastaigājot pa mežu, pat bez kompasa viegli pamanīsiet, ka koku vainags veidojas uz visām pusēm neatkarīgi no dienvidiem. Un ar šo metodi arī tikai iespējams nomaldīties.

Par skudrām, arī ir mīts- tās neveido savus pūžņus, dienvidos no koka un pat pūžņa nogāze dienvidos nav lēzenāka un ziemeļu stāvāka. Skudras biežāk savus pūžņus noliek rietumu pusē, taču es tagad neapgalvoju, ka pēc tā var vadīties- jo mēdz būt jeb kurā debesu pusē.

Un viena no interesantākā metodēm ir noteikt pēc koka celma un to pat savos materiālos min Latvijas valsts meži. Tā tad, koka gredzeni blīvāk aug ziemeļu pusē, retinātāk dienvidu pusē. Tik daudz cik mežā ir jāatrod vientuļš celms, kurš ir nozāģēts ar Harvester tipa traktoru, jo tikai tas spēj nozāģēt koku vienā piegājienā un taisni- tiem ir ķepa ar zāģi; tas nozāģē koku, atzaro un pats sev uzkrauj virsū. Cilvēks zāģējot koku, vienmēr iezāģēs līdz pusei > veida griezumu un no otras puses, mazliet augstāk otrs taisnais griezums, jo zāģējot ar rokām koku, tiekot pāri pusei zāģis tiek iespiests- tā tad celma virsma būs “trepīšveida” ar lūzumu. Koku kurš nokritis pats, saprotams, tur gredzenus saskatīt nevarēs vispār. Kā orientēties pēc celma, kurš ir nozāģēts taisni? Saprotot, ka griezumu veikusi meža tehnika- atrodiet šīs meža tehnikas pēdas un ejiet un nonāksiet pie cilvēkiem, jo šī tehnika kokus ved ārā pie cilvēkiem. Un pats galvenais- gadskārtu gredzeni, manis sastaptiem celmiem cirsmās, ne reizi nav piepildījuši šo metodi, gredzenu sablīvējums vienmēr ir bijis uz jeb kuru debess pusi.

Ir metode, ar saules ēnu mērīšanu, tiek iesprausts garāks puļķis zemē, īsāks ēnas galā un gaida savu pus stundu- rodas ēnas nobīdījums un tur tad arī sprauž otru īso kociņu, tad atkarībā no laika- rīts vai vakars nosaka ziemeļu vai dienvidu pusi, metodes trūkums, ka tā nestrādā +-1H ap pusdienas laiku, kad saules ēnas leņķis mainas grādos pretēji. Bet par šo metodi iesaku painteresēties internetā, kur skatoties zīmējumus vai video būs daudz kārt vienkāršāk saprast, kā tas strādā. Šī metode strādā, ar nosacījumu, ka laukā ir saule.

Es, saprotu, ka es paziņoju, ka lielākā daļa šo metožu ir mīts un novedīs cilvēku kurš apmaldījies, tikai lielākā “purvā”, bet ko tad īsti darīt?

Protams, pirmām kārtām vienmēr ir nepieciešams aizdomāties pirms doties uz mežu, par nelielu ekipējumu, izvēlēties doties sev pazīstamās vietās, ēdiens, ūdens, siltas drēbes, sērkociņi, kabatas lukturis u.t.t. Bet, ja ir iznācis apmaldīties, tad ko darīt?!

Parasti uz mežu sēņot vai ogot brauc divatā un nomaldās, kad jau pašķirās viens no otra! Tā tad ir cerība, ka vismaz viens zina, kur atrodas. Šeit der atcerēties, kādā veidā saukt, ja esat apmaldījušies “AAAAAAAAŪŪŪŪŪŪŪŪ”, jo tieši šis kliedziens pārklāj vislielāko frekvences intervālu un rada lielāko iespēju tikt sadzirdētam. Saucam griežoties ap savu asi, ideālā variantā vismaz 8 virzienos un gaidam vai no kādas puses mums neatsaucas.

Mūsdienās, pat gados veciem cilvēkiem uz mežu līdzi ir telefoni, sazvanieties viens ar otru un tas cilvēks, kurš nav nomaldījies, lai nostājās ar seju pret izeju no meža un noraksturo, kur uz galvas tam spīd saule, sejā, kreisā vai labā ausī vai varbūt pakausī- attiecīgi, noteiksiet virzienu kurp doties, nostājoties tādā pašā virzienā. Ja nav saules, var arī to pašu darīt pavērojot mākoņu kustības virzienu- kur “galvā” ieiet mākoņi.

Bet var gadīties, ka nav nedz saules, nedz mākoņu. Tad ir nepieciešams iekurināt ugunskuru, palielu un kad tas ir iededzies, tam virspusē uzlikt skujas un slapjas sūnas- dūmi pateicoties pat mazākajai vēja plūsmai dosies kādā noteiktā virzienā. Zvaniet savam biedram un mēģiniet noskaidrot, vai biedrs sajūt dūmus- tādā veidā tiks noteikts, virziens uz kuru pusi doties.

Jā, bet tas ir ja man ir biedrs līdzi- taču, es eju viens uz mežu! Ko darīt tad?! Šodien jau reti kurš uz mežu dodas ar grozu, pamatā ir līdzi spainis, ideālā variantā ir līdzi arī plēves pančo- lai pasargātu sevi no lietus. Mēs no šī varam izveidot, ko līdzīgu ārsta klausāmo aparātu. Apvelkam plēvi ap spaiņa augšu, lai ķertu augstfrekvenci ar šo membrānu. Pats spainis ķers zemfrekvenci. Un ar nazi izurbinām nelielu caurumiņu spaiņa dibenā, kuru likt pie aus. Lūk, ir ierīce, kas palīdzēs saklausīt dažādas skaņas mežā daudz spēcīgāk- piemēram, lielceļu, kurš būs dzirdams vidēji 4km attālumā, biezi aizaugušā mežā. Atceramies, ka ceļa skaņa ir viļņveidīga, tāpat arī skan dzelzceļš.

Nav pat tādas iespējas, nav spainis, nav nazis- darām mežā ko pavisam citu un apmaldījāmies. Pirmais un svarīgākais ir apsēsties un nomierināties, padzert tēju, ja ir līdzi vai papīpēt- nav svarīgi. Vienkārši nomierināties un sākt atcerēties mirkli, kā ieradāties mežā- piemēram, kā atbraucāt, aizslēdzāt mašīnu, ģērbāt zābakus un gājāt iekšā mežā un pamēģiniet atcerēties kurā pusē bija saule, kamēr gatavojāties iet mežā. Vislabāk, pirms doties mežā vienmēr apskatīties kā spīd saule vai kāds ir mākoņu virziens, tālāk mežā jau spēsiet noorientēties, kā tai ir jāspīd vai kā jānostājas pret mākoņu kustības virzienu, lai izietu ārā no meža. Ko svarīgi zināt šajā metodē, ka 1h laikā saule pārvietojas par 15 grādiem.

Situācijā, kad viss- nav nekādu variantu, viss izmēģināts, biedru nav, saules nav, mākoņu nav- ir galīgi sarežģīti. Meklējiet mežā vietu, kur ir vismaz 200m klajums, lai tam redzat cauri debesis, ieteicams, kāds purvājs. Taisam purva malā apmešanās vietu un gaidām nakti. Kamēr gaidām, atrodam kādu pakalnu vai koku kurā spēsiet uzrāpties pa nakti- jo augstāk, jo labāk. Iestājoties naktij, kāpjam paaugstinājumā un apskatām pāri klajumam debess malu meklējot atblāzmu no apdzīvotas vietas, ja neko neatrodam. Nometni pārceļam nākamajā dienā purva pretējā pusē un darām tieši to pašu. Pat virs nelieliem ciematiem ir blāzma, ko rada mākslīgais apgaismojums. Esot pēc iespējas augstāk, vieglāk to būs pamanīt- 30m augstumā nelielu ciematu var pamanīt 70km attālumā. Mazliet ietekmē arī laika apstākļi, vislabāk atblāzmu var ieraudzīt ja laiks ir apmācies. Tādā veidā, noteiksiet virzienu, kurp doties tālāk.

Kāds mājas lapas sekotājs padalījās ar savu pieredzi, kura varētu pat nostrādāt. Meklēt mežā zvēru takas, tie kas aktīvi darbojas pa mežiem, zina, ka zvēru takas var atrast vienmēr. Atrodot zvēra taku, pa to arī doties, jo tās kā likuma ved pie barotavām, ūdens tilpnēm vai lāču migas (joks). Bet, katrā jokā ir daļa patiesības- ejot pa zvēru takām, meklējiet maģistrālās takas- kuras ir izteiktas un vēl labāk, ja uz tās redzat pārnadžu pēdas, ne suņveidīgo vai kaķveidīgo pēdas- tādi varēsiet būt droši, ka taka nenovedīs Jūs pie kāda plēsīga zvēra mājvietas, kuru tas aizsargās.

Šie ir tādi vienkāršākie no orientēšanās paņēmieniem, kur vērā jāņem arī milzums daudz apstākļus, bet šīs zināšanas radīt lielāku iespēju izdzīvot arī kritiskās situācijās.

 .