Melnalksnis- koks ar tumši brūnu mizu, uz
jaunajiem zariem miza zaļgani brūna vai sarkani brūna, glancēta. Lapas
pretējas, apaļas, ar zobotu malu, tumši zaļas, apakšpusē ar izteiktu
dzīslojumu. Jaunās lapas lipīgas. Augumā 10-30m. Vidējais mūža ilgums 150-300
gadi.
Baltalksnis- koks ar pelēku, gludu mizu, augumā
līdz 20m. Sakņu sistēma virspusēja. Lapas pretējas, plati olveida, smailas ar
zobainu malu, apakšpuse pelēcīgi zaļa. Zied divas nedēļas agrāk par melnalksni.
Mūža ilgums vidēji 50-70 gadi.
Melnalksnim un baltalksnim vīrišķās ziedkopas ir
skaras, sievišķās ir līdzīgas čiekuriem, kuras rudenī pārkoksnējas un pārvēršas
par sēklu kārbiņām. Čiekuriņu zvīņu pazarēs veidojas augļi- riekstiņi.
Ziedēšanas laiks ir marts- aprīlis. Augļi nogatavojas oktobrī, izbirst
februārī, martā.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto alkšņu sievišķās
ziedkopas, kuras nereti sauc par čiekuriem, kā arī mizu un lapas. Drogas žāvē
uz sietiem vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50-60C temperatūru.
Ārstniecības nolūkam auga lapas ievāc maijā-
jūnijā, mizu- pavasarī, kad tā viegli atdalās no koksnes.
Alkšņa ziedkopās ir miecvielas no pirogallu
grupas, kurā ietilpst tanīns (līdz 2,5%) un galskābe ( apmēram 4%). Augā
atrasti arī glikozīdi, organiskās skābes, steroīdi, kumarīni, alkaloīdi un
flavonoīdi.
No alkšņa mizas iegūtas miecvielas (2,3-3,5%),
triterpēnu savienojumi: ketons glutinons, spirts tarakserols, triterpēnu
glikozīdi, tarakserons un lupeols.
Auga lapās atrasti flavonoīdi (hiperozīds,
kvercitrīns), kafijas skābe, protokatehīnskābe un hlorogēnskābe.
Ārstnieciskā nozīme
Alkšņa ziedkopu novārījumam piemīt izteikti
savelkoša iedarbība. Savelkošās un dezinficējošās ziedkopu īpašības nodrošina
tajā esošās miecvielas. Alkšņa “čiekuriņiem” piemīt arī pretiekaisuma,
desensibilizējošas un asiņošanu apturošas īpašības.
Augā esošās miecvielas, uz zarnu gļotādas veido
blīvu pārklājumu mijiedarbojoties ar olbaltumvielām, novēršot nervu galu
kairinājumu, mazinot zarnu peristaltiku.
Ir arī klīniski novērojumi, kuri liecina par
alkšņa pozitīvo ietekmi uz kuņģa un zarnu čūlu ārstēšanu. Alkšņa novārījumi arī
mazina rūgšanas un pūšanas procesus, kas lieti noder hroniska kolīta
ārstēšanai, kuru pavada diareja.
Alkšņa sievišķo ziedkopu novārījumi uzrāda labus
rezultātus diarejas ārstēšanā, vidēji 60% pacientu ir novērojami uzlabojumi. Un
starp citu, arī nekādas blaknes parasti netiek novērotas.
Alkšņa sievišķo ziedkopu novārījumus, parasti,
izmanto kopā ar citiem ārstniecības augiem, kuri ietekmē dažādās stadijās
gremošanas traktu slimības. Sievišķo ziedkopu un alkšņa mizu nostādinājumiem
piemīt sviedru dzenošas, baktericīdas un sāpju mazinošas īpašības.
Pateicoties tam, ka augs spēj radīt aizsargkārtiņu
uz brūces, tam piemīt brūču dziedējošas, pretiekaisuma un baktericīdas īpašības
un tiek izmantotas, lai ārstētu brūces, apdegumus un čūlas u.t.m.l. Ārīgi
sieviešu ziedkopu novārījumus izmanto fitoaplikācijām.
Tautas medicīnā alksnis tiek pielietots īpaši
plaši. Novārījumi, nostādinājumi un izvilkumi tiek lietoti, kā savelkoši
līdzekļi, gremošanas slimību gadījumā: dispepsija, dizentērija, enterīts,
enterokolīts un kolīts. Sievišķās ziedkopas kopā ar blusu sūrenes saknēm tiek
pielietotas kuņģa tēju sastāvos, kurus izmanto gastrīta, enterīta ārstēšanai,
īpaši ja šīs slimības saistās ar diareju.
Čiekuriņu un mizas nostādinājumus lieto kā
savelkošus, asiņošanu apturošus, pretiekaisuma un baktericīdus līdzekļus. Kā
arī alkšņa preparātus pielieto vannām, lai mazinātu alerģiskas ādas reakcijas,
kā aplikācijas mitrās ekzēmas gadījumā.
Mizas, čiekuriņu un lapu novārījumus izmanto, lai
ārstētu podagru, locītavu reimatismu, malāriju un saaukstēšanās slimības. Valda
uzskats, ka alkšņu lapu vanniņas spēj palīdzēt, nogurušu kāju gadījumā.