Sievietes menstruāciju cikls fitoterapijā netiek skatīts kā izolēts process vai problēma, bet gan kā organisma ritmiska darbība, kurā regulāri notiek asins atjaunošanās, resursu pārdale un iekšējā līdzsvara uzturēšana. Šajā kontekstā dzelzs nav tikai atsevišķa minerālviela, bet daļa no asins audu kvalitātes un organisma spējas saglabāt šo kvalitāti ilgtermiņā. Fitoterapijā augi, kas tiek izmantoti asins un cikla atbalstam, nav vērtējami tikai pēc ķīmiskā sastāva. Tie tiek skatīti pēc to funkcionālās iedarbības uz organismu kopumā. Praktiskā pieejā šos augus var iedalīt vairākās savstarpēji papildinošās grupās, kas kopā veido vienotu sistēmu.
Viena no pamatgrupām ir augi, kas piedalās asins audu barošanā un mineralizācijā. Šie augi nodrošina organismu ar plašu mikroelementu spektru, hlorofilu un strukturāliem savienojumiem, kas nepieciešami asins veidošanās procesiem. To iedarbība parasti ir lēna, bet stabila, un tie tiek izmantoti kā ilgtermiņa pamats, nevis ātrs risinājums. Šajā grupā ietilpst augi, piemēram, lielā nātre (Urtica dioica), Izplestā balodene (Atriplex patula), Baltā balanda (Chenopodium album) un Lielā ceļteka (Plantago major). Fitoterapijā šie augi tiek vērtēti kā asins kvalitātes uzturētāji, nevis tikai dzelzs avoti šaurā nozīmē.
Otru būtisku grupu veido augi, kas ietekmē asins plūsmu, asinsvadu tonusu un organisma spēju saglabāt fizioloģiskas robežas. Šie augi nepastiprina asinsriti mehāniski, bet palīdz tai notikt līdzsvaroti un disciplinēti. Menstruāciju cikla kontekstā tie ir svarīgi, jo piedalās dabiskā resursu zuduma regulācijā. Šajā grupā tradicionāli tiek izmantoti augi kā parastais pelašķis (Achillea millefolium), ganu plikstiņš (Capsella bursa-pastoris) un ozola miza (Quercus robur). Fitoterapijas praksē tie tiek skatīti kā asins kustības un noturības līdzsvarotāji, nevis kā akūti iedarbīgi līdzekļi.
Trešā augu grupa ir saistīta ar organisma ritma uzturēšanu un nervu sistēmas līdzsvaru. Menstruāciju cikls ir cieši saistīts ar centrālās nervu sistēmas darbību, un jebkādas ilgstošas spriedzes vai ritma traucējumi var ietekmēt arī asins procesus. Šīs grupas augi neveic tiešu iedarbību uz asinīm, bet gan uz sistēmām, kas vada cikliskumu. Pie šiem augiem pieder sirds mātere (Leonurus cardiaca), ārstniecības melisa (Melissa officinalis), piparmētra (Mentha piperita) un parastā apiņa ziedkopas, 'čiekuriņus' (Humulus lupulus). Fitoterapijā tie tiek izmantoti, lai atbalstītu iekšējo ritmu un organisma spēju atjaunoties cikliski.
Ceturtā grupa ietver augus, kas piedalās resursu uzsūkšanās un integrācijas procesos. Asins kvalitāte ir tieši atkarīga no gremošanas sistēmas darbības, aknu funkcijas un organisma spējas izmantot pieejamos resursus. Šie augi nepalielina resursu daudzumu, bet uzlabo to izmantojamību. Šajā grupā ietilpst ārstniecības pienene (Taraxacum officinale), lielais diždadzis (Arctium lappa) un parastā vībotne (Artemisia vulgaris). Fitoterapijas skatījumā tie nodrošina saikni starp uzņemto un faktiski izmantoto, veidojot pamatu asins audu atjaunošanai.
Četru augu grupu izdalīšana nenozīmē, ka tās būtu jālieto visas vienlaikus vai vienā formā. Fitoterapijā šāds iedalījums kalpo kā domāšanas rāmis, nevis kā konkrēta lietošanas shēma. Tas palīdz saprast, kādā līmenī augi iedarbojas uz organismu un kādu funkciju tie pilda kopējā sistēmā. Praktiskā skatījumā parasti tiek izvēlēta viena pamata grupa, kas konkrētajā dzīves posmā kalpo kā fons, kamēr pārējās darbojas kā papildinošas vai pagaidām netiek izmantotas vispār. Ja organisms ilgstoši izjūt resursu izsīkumu, uzmanība biežāk tiek vērsta uz asins audu barošanas un integrācijas augiem. Ja dominē spriedze, neregulārs ritms vai nervu sistēmas pārslodze, priekšplānā nonāk ritma un nervu līdzsvara atbalsts. Savukārt, asins plūsmas un tonusa regulēšana kļūst aktuāla situācijās, kad nepieciešams skaidrākas fizioloģiskās robežas. Šāds skatījums ļauj augus izmantot apzināti, nevis mehāniski, saglabājot fitoterapijas pamatprincipu- atbalstīt organismu, nevis to vadīt.