 |  |  |  |  |
 |  |
- angliski: marsh Lousewort
- vāciski: Sumpf-Läusekraut
- zviedru: kärrspira
- igauņu: soo-kuuskjalg
- lietuviešu: pelkinė glindė
- krievu: мытник болотный
Bioloģiskais apraksts
Daudzgadīgs, retāk divgadīgs un viengadīgs pusparazītisks augs, augumā 15-50cm. Saknenis mietveida, resns. Stublājs stāvs, vientuļš, no pamatnes stipri sazarots, nereti iesarkans un vāji apmatots. Piesaknes lapas nelielas, gludas, izstieptas, sēdošas, veido piesaknes lapu rozeti, Stublāja lapas dziļi plūksnaini dalītas, ar baltiem zobiņiem gar lapas malu. Lapas izkārtotas pamīšus, retāk pretēji. Ziedi (20-25mm gari), divdzimuma, zigomorfi, vientuļi, sēdoši uz īsiem ziedkātiem, augšējo lapu pazarēs, dažkārt veido kompaktas ķekara un vārpveida ziedkopas. Zieds divlūpu, aveņu krāsas vai rozā. Augšējā lūpa praktiski taisna, divdaļīga, mazliet sašaurināta sākumā, galotnē mazliet uzrotīta. Apakšējā plakana, trīsdaļīga. Auglis kārbiņa, ar īsu “deguntiņu”. Sēklas ar endospermu, izstiepti olformas, ar tīkotu virsmu, tumši brūnā krāsā. Zied jūnijā- jūlijā. Augļi nobriest jūlijā- augustā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstniecībā izmanto, galvenokārt, auga virszemes daļu- lapas, stublājus, ziedus. Retāk, mēdz izmantot arī saknes. Auga virszemes daļu ievāc ziedēšanas laikā. Žāvē labi vēdināmā un apēnotā vietā vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50C temperatūru.
Gatavu drogu uzglabā hermētiskā traukā, sausā un vēsā vietā. Ievākšanu veic izmantojot gumijas cimdus, lai izvairītos no iespējamām blaknēm, jo augs ir pieskaitāms pie indīgajiem.
Ķīmiskais sastāvs
Visi purva jāņeglītes orgāni satur iridoīdu glikozīdu aukubīnu (literatūrā minēts arī kā rinantīns), kas ir viens no raksturīgākajiem šīs sugas bioaktīvajiem savienojumiem. Aukubīns pieder pie ciklopentānpirāna tipa monoterpēnu atvasinājumiem un ir pazīstams ar pretiekaisuma, hepatoprotektīvu un viegli antimikrobiālu aktivitāti. Papildus tam augā konstatēti arī citi iridoīdi, kas kopumā nosaka auga farmakoloģisko profilu.
Auga ķīmiskajā sastāvā ietilpst arī alkaloīdi, kuru klātbūtne var būt saistīta ar nervu sistēmas iedarbību, lai gan to daudzums parasti ir neliels un mainīgs atkarībā no augšanas apstākļiem. Konstatēti arī saponīni, kas nodrošina virsmaktīvas īpašības un var veicināt bioloģiski aktīvo vielu uzsūkšanos, kā arī miecvielas ar savelkošu un pretiekaisuma darbību. Flavonoīdi papildina antioksidatīvo potenciālu un kapilārus stiprinošo efektu.
Papildus literatūrā minēta fenolkarbonskābju un to atvasinājumu klātbūtne, kas var pastiprināt antioksidatīvo un pretmikrobu aktivitāti. Tāpat iespējama nelielu daudzumu organisko skābju un cukuru klātbūtne, kas piedalās sekundāro metabolītu stabilizācijā. Kopumā purva jāņeglītes ķīmiskais profils raksturojams kā tipisks iridoīdus saturošiem ārstniecības augiem ar kombinētu pretiekaisuma, savelkošu un viegli tonizējošu potenciālu.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Purva jāņeglītei piemīt vairākas bioloģiski aktīvas īpašības, kas saistītas ar iridoīdu glikozīdu (īpaši aukubīna), flavonoīdu, miecvielu un saponīnu klātbūtni. Augam raksturīga pretiekaisuma un brūču dzīšanu veicinoša iedarbība, ko nosaka gan fenoliskie savienojumi, gan miecvielu savelkošā darbība, kas mazina eksudāciju un veicina audu reģenerāciju. Tam piemīt arī drudzi mazinošas un viegli pretsāpju īpašības, kas, iespējams, saistītas ar iekaisuma mediatoru aktivitātes samazināšanu.Auga preparāti tradicionāli tiek uzskatīti par hemostatiskiem, jo miecvielas veicina kapilāru sašaurināšanos un proteīnu precipitāciju bojātajos audos. Novērota arī viegla diurētiska iedarbība, kas var būt saistīta ar saponīnu un flavonoīdu ietekmi uz nieru filtrācijas procesiem. Dažos avotos minēta arī insekticīda un lokāli anestēzējoša darbība, kas, iespējams, saistīta ar alkaloīdu un sekundāro metabolītu kombinēto efektu. Tomēr jāuzsver, ka augs uzskatāms par potenciāli toksisku, īpaši lielās devās, tādēļ tā lietošana iekšķīgi prasa piesardzību.
Tautas medicīna
Purva jāņeglītes ārstnieciskās īpašības plaši izmantotas tautas medicīnā. Ziedu uzlējumu tradicionāli lieto kā urīndzenošu līdzekli, savukārt lakstu uzlējumu – kā maigi savelkošu līdzekli caurejas gadījumos. Vājas koncentrācijas lakstu preparātus dažkārt izmanto sirds darbības normalizēšanai, migrēnas lēkmju un galvassāpju mazināšanai. Auga preparāti lietoti arī drudža gadījumos, kā arī čūsku kodumu situācijās, kur tiem piedēvēta detoksicējoša iedarbība.Hemostatisko īpašību dēļ purva jāņeglīti izmanto dzemdes asiņošanas un spēcīgu menstruāciju gadījumos. Ārīgi novārījumus pielieto brūču dzīšanas paātrināšanai, jo tie samazina iekaisumu un veicina bojāto audu atjaunošanos. Tautas praksē tie paši novārījumi dažkārt lietoti arī iekšķīgi kā spēcīgāki urīndzenoši līdzekļi, taču šāda lietošana prasa piesardzību.
Senāk auga izvilkumus izmantoja arī saindēšanās ar bojātu gaļu gadījumos, uzskatot, ka tas palīdz absorbēt un izvadīt toksiskās vielas. Dermatoloģiskajā tautas praksē uzlējumi un novārījumi lietoti blaugznu un seborejas mazināšanai, kā arī utu un gnīdu iznīdēšanai. Līdzīgi preparāti izmantoti arī mājdzīvnieku atbrīvošanai no insektiem. Saberztas lapas veterinārijā tradicionāli lietoja dzīvnieku brūču apstrādei, izmantojot auga savelkošās un antiseptiskās īpašības.
Kopumā purva jāņeglīte tautas medicīnā uzskatīta par daudzpusīgu, bet piesardzīgi lietojamu augu ar izteiktu savelkošu, pretiekaisuma un insekticīdu potenciālu.