 |  |  |  |  |
 |  |
- syn. Achillea ptarmica L.
- latviski: mēdz saukt par šķavu pelašķi
- angliski: Sneezewort
- vāciski: Sumpf-Schafgarbe
- zviedriski: nysört
- igauniski: võsa-raudrohi
- lietuviski: čiaudulinė kraujažolė
- krieviski: тысячелистник птармика
Šķavu ķērmelīte (Ptarmica vulgaris) ir daudzgadīgs lakstaugs no kurvjziežu dzimtas (Asteraceae), kas savvaļā aug Eiropā un Āzijā, tai skaitā arī Latvijā — mitrās pļavās, upmalās, grāvjos un mežmalās, kur augsne ir mitra vai pat pārmitra. Auga pazīstamība tautas botānikā un medicīnā saistīta gan ar tā ārējo līdzību pelašķim (Achillea millefolium), gan ar savdabīgo spēju izraisīt šķaudīšanu — no kā arī cēlies sugas nosaukums ptarmica (no sengrieķu ptairo – šķaudīt).
Augs sasniedz 30–80 cm augstumu, retāk līdz 1 metram. Stublājs stāvs, vienkāršs vai augšdaļā nedaudz zarains, cilindrisks, ciets, parasti taisns, nereti ar zili zaļu vai pelēcīgi zaļu nokrāsu. Lapas ir vienkāršas, bez kātiņiem, lancetiskas vai lineāras, garumā līdz 7 cm, ar nelīdzenu vai zāģveidīgu malu. Atšķirībā no parastā pelašķa lapas nav dalītas vai plūksnainas, bet viengabalainas, līdz ar to šķavu ķērmelīte pēc izskata ir daudz vienkāršāka.
Ziedkopa ir neliela, sastāv no vairākiem baltiem vai viegli krēmīgiem ziediem, kas sakārtoti kurvīšos, bet tie, savukārt, veido plakanvirsmas vai nedaudz noapaļotu vairogveida ziedkopu stublāja galotnē. Katrs kurvītis ir 8–15 mm plats un sastāv no baltām mēlziedu vainaglapiņām ārmalā un dzeltenīgiem caurulīšziediem centrā. Zied no jūnija līdz septembrim. Auglis — iegarena sēkliņa bez lidmatiņa, kas nogatavojas vasaras beigās vai rudenī.
Sakņu sistēma ir ložņājoša, ar garām, horizontālām sakņu atvasēm, kuras var izplatīties veģetatīvi un veidot blīvas audzes. Augs vairojas gan ar sēklām, gan veģetatīvi.
Botāniski šķavu ķērmelīte ir tuvs radinieks pelašķim, bet atšķiras ar daudz vienkāršāku lapu formu, retākām ziedkopām un lielākiem atsevišķajiem kurvīšiem.
Ekoloģiski šķavu ķērmelīte ir mitrumprasīgs augs, kas dod priekšroku saulainām vai daļēji noēnotām vietām ar pietiekamu augsnes mitrumu. Tā ir salīdzinoši izturīga, bet vairāk sastopama vietās, kur augsne nav stipri pārveidota vai pārkaltusi. Latvijā suga nav plaši izplatīta, bet tā nav arī īpaši apdraudēta, un dažviet tiek audzēta dārzos, kā ārstniecības vai dekoratīvs augs.
Šķavu ķērmelīti (Ptarmica vulgaris) ievāc tās ziedēšanas laikā, kas parasti sākas jūnijā un turpinās līdz septembrim. Vislabākais ievākšanas laiks ir sausā, saulainā dienā pēc rīta rasas nožūšanas, kad ziedi ir pilnībā atvērušies, bet vēl nav sākuši vīt. Lai nodrošinātu augstvērtīgu ārstniecisko vielu saturu, augu ieteicams vākt augšanas sākumposmā — no jūnija līdz jūlija vidum.
Ievāc, galvenokārt, ziedošās galotnītes— ziedkopas kopā ar īsu stublāja posmu (aptuveni 10–20 cm no galotnes), jo galotnītes satur augstāko aktīvo vielu koncentrāciju. Retāk izmanto arī lapas, īpaši, ja ziedi vēl nav attīstījušies. Saknes netiek vāktas medicīniskos nolūkos.
Ievāktās daļas žāvē izklājot plānā kārtā, labi vēdināmā, ēnainā vietā, kur tās nav pakļautas tiešai saules ietekmei, jo ultravioletie stari var noārdīt ēteriskās eļļas. Optimālā žāvēšanas temperatūra ir 35–40 °C. Ir pieļaujams žāvēt arī piespiedu žāvētājos.
Pēc izžāvēšanas drogu uzglabā cieši noslēgtos stikla burkās vai kartona kastēs, sausā, tumšā vietā, kur gaisa mitrums nepārsniedz 50–60 %. Ieteicams izmantot tumšus traukus. Glabāšanas ilgums ir līdz 1 gadam, pēc tam droga pakāpeniski zaudē smaržu, rūgtumu un ārstniecisko vērtību.
Regulāri jāveic kvalitātes pārbaude — ja ziediem ir mainījusies smarža, krāsa kļuvusi pelēcīga vai parādās pelējums, droga vairs nav izmantojama.
Šķavu ķērmelīte (Ptarmica vulgaris) satur plašu bioloģiski aktīvo vielu klāstu, kas nosaka tās ārstniecisko iedarbību un tradicionālo lietojumu. Tās ķīmiskais sastāvs ir pētīts dažādos Eiropas un Āzijas reģionos, un iegūtie dati liecina, ka galvenās aktīvās vielas koncentrējas ziedkopās un lapās, mazāk – stublājā.
Svarīgākās savienojumu grupas ir ēteriskās eļļas, rūgtvielas, flavonoīdi, seskviterpēni, kumarīni, miecvielas un dažādas organiskās skābes. Sastāvs var nedaudz atšķirties atkarībā no augšanas apstākļiem, ievākšanas laika un auga daļas.
Šķavu ķērmelīte satur ēteriskās eļļas 0.2-0.6% (kamazulēns, 1,8-cineols, kamfēns, β-pīnēns, α-pīnēns, borneols, kampars, linalols, karvakrols, tujons). Ēterisko eļļu sastāvs variē, taču dominē terpenoīdi un skujkoku aromātam līdzīgas vielas. Kamazulēns parasti veidojas tikai destilācijas laikā no matricīna (prekursora viela), līdzīgi kā parastajam pelašķim. Rūgtvielas un laktonus (achilīns (achillin), matricīns, seskviterpēnu laktoni), flavonoīdus (apigenīns, luteolīns, kvercetīns, rutinīns, kaempferols), miecvielas 3-6% (kondensētie tanīni), kumarīnus (umbelliferons, herniarīns), fenolskābes (hlorogēnskābe, kofeīnskābe, ferulīnskābe), kā arī organiskās skābes (ābolskābe, citronskābe).Ārstnieciskā nozīme
Šķavu ķērmelītei (Ptarmica vulgaris) ir sena lietojuma vēsture tautas medicīnā, īpaši Eiropā un Vidusāzijā. Augu, galvenokārt, izmanto kā sviedrējošu, spazmolītisku, pretiekaisuma, antiseptisku un gremošanu veicinošu līdzekli. Tā iedarbība saistīta ar ēterisko eļļu, rūgtvielu, flavonoīdu un miecvielu kombinēto efektu. To lieto dažādu iekšējo un ārējo kaišu ārstēšanai — īpaši kuņģa-zarnu trakta traucējumu gadījumā, piemēram, pie gāzu uzkrāšanās, vēdergraizēm, apetītes trūkuma un vieglām gremošanas spazmām. Tautas medicīnā šķavu ķērmelītes ziedu uzlējumu vai tēju nereti izmanto arī kā vieglu, nomierinošu līdzekli, kā arī saaukstēšanās un drudža gadījumos, lai veicinātu svīšanu.
Ārēji augu lieto kompresēs vai skalošanas veidā brūču, iekaisumu, čūlu un mutes dobuma iekaisumu ārstēšanā. Savelkošās īpašības padara to piemērotu arī kā asiņošanas mazinošu līdzekli virspusēju brūču gadījumā. Dažos reģionos šķavu ķērmelīti izmanto arī kā līdzekli pret zobu sāpēm – sakošļājot svaigus ziedus vai lapas. Vēsturiski to mēdza lietot arī šķaudīšanas izraisīšanai elpceļu attīrīšanas nolūkā, kam pateicoties augs ieguvis nosaukumu.
Mūsdienu fitoterapijā šķavu ķērmelīte tiek izmantota līdzīgi kā parastais pelašķis, taču retāk, un vairāk reģionālā vai tradicionālā ārstniecībā. Tā jālieto piesardzīgi, jo lielās devās vai ilgstoši lietojot var radīt kairinājumu vai alerģiskas reakcijas, īpaši cilvēkiem ar jutību pret kurvjziežu dzimtas augiem.
Tautas medicīnā šķavu ķērmelīte (Ptarmica vulgaris) ir izmantota dažādos veidos un situācijās, īpaši laukos un reģionos, kur ārstniecības augi ieņem nozīmīgu lomu mājas ārstniecībā. Auga izmantošana balstās gan uz tradicionāliem novērojumiem, gan uz senām zināšanām, kuras tika nodotas mutiski vai pierakstītas vietējās zāļu grāmatās.
Iekšķīgai lietošanai, visbiežāk, gatavo ziedu un lapu uzlējumu (tēju), ko dzer pret vēdera pūšanos, gremošanas traucējumiem, kolikām un kā apetīti rosinošu līdzekli. Tēju gatavo, pārlejot karstu ūdeni pār svaigiem vai kaltētiem ziediem (apmēram 1 tējkaroti uz glāzi ūdens) un ļaujot ievilkties 10–15 minūtes. Dzer siltu, nelielās devās pirms ēšanas. Dažos novados šo tēju lieto arī drudža un saaukstēšanās gadījumos, lai veicinātu svīšanu un pazeminātu temperatūru.
Ārīgi šķavu ķērmelīti lieto brūču, čūlu un ādas iekaisumu ārstēšanā – sagatavo uzlējumu vai novārījumu, ar ko skalo brūces, skarto ādu vai lieto kompresēs. Skalošanai izmanto arī pret mutes gļotādas iekaisumiem, smaganu asiņošanu vai zobu sāpēm. Vēsturiski lietots arī kā košļājams pretsāpju līdzeklis pie zobu sāpēm vai mutes čūlām. Dažkārt, lietoja svaigas lapas tieši uz iekaisuma vietas kā nomierinošu un pretmikrobu līdzekli.
Īpašs lietojuma veids saistās ar tā spēju izraisīt šķaudīšanu — žāvētus un saberztus ziedus iepūta degunā vai ieelpoja, lai attīrītu elpceļus vai mazinātu galvas spiediena sajūtu. Šī prakse zināma kā "šķavas zāles" un tika izmantota arī rituālos, piemēram, lai "izdzītu aukstumu".
Dažos pasaules reģionos šķavu ķērmelīti deva arī bērniem nelielās devās pie vēdera sāpēm, taču vienmēr uzmanīgi, jo augam ir spēcīga garša un arī iedarbība. Tradicionāli to kombinēja ar citiem maigākiem augiem, piemēram, kumelītēm vai piparmētru, lai mīkstinātu tā rūgtumu un pastiprinātu gremošanu veicinošo efektu.
Lai gan mūsdienās šī auga lietošana ir retāka un mazāk populāra nekā parastajam pelašķim, šķavu ķērmelīte saglabā vietu dažās vietējās ārstniecības tradīcijās kā daudzpusīgs, dabīgs līdzeklis vieglu iekšēju un ārēju kaišu ārstēšanai.