 |  |   |   |  |
 |  |
- Angliski: Hogweed
- Vāciski: Bärenklau
- Zviedru: björnloka
- Igauņu: karuputk
- Lietuviešu: barštis
- Krievu: борщевик
Bioloģiskais apraksts
Latvāņu dzimtā
ietilpst divgadīgi augi, retāk daudzgadīgi augi ar spēcīgām, mietveida sakneni
un rievotu, dobju, stāvu stublāju. Daži šīs dzimtas pārstāvji spēj sasniegt
līdz pat 6m augumu. Lielās un šķeltās lapas mēdz būt 20-60cm garumā un 20-30cm
platumā. Lapas uz viena un tā paša auga var izskatīties atšķirīgi. Pavasara
sākumā, stublāja pamatnē parādās trīsdaļīgas lapas, ar gandrīz viengabalainām
daļām. Jo lapas jaunākas jo lielāks to šķēlums un stublāja lapas jau dalītas
divās, trijās daļās ar lielām, šaurām, zobainām daļām.
Augšanas laikā
latvānis atkal maina lapas, tikai tad tās nepaliek sarežģītākas, bet tieši
otrādi- vienkāršākas.
Ziedi latvānim ir
sīki, pareizi,balti, zaļgani- dzelteni vai rozīgi, savākti lielās, sarežģītos
saliktos čemuros, kur centrālais stars ir ievērojami lielāks, kā malējie. Ziedi
centrālā čemurā ir divdzimuma, sānu čemuri parasti ir sterili.
Sibīrijas
latvānis (Heracleum sibiricum)- daudzgadīgs, blīvi apmatots augs, audumā no
0,8-1,5m. Lielās lapas sadalītas 3-7 platās olformas daļās. Augšējās lapas uz
gariem kātiem, apakšējās praktiski sēdošas. Ziediņi sīki, zaļganīgi dzelteni,
savākti čemurā, kura diametrs ir vidēji 15cm. Centrālajā čemurā 15-30 stari, sānu
20-50.
Sosnovska latvānis
(Heracleum sosnowskyi)- daudzgadīgs augs, augumā līdz 2m. Tam ir apmatots
stublājs un lielas, raupjas lapas. Sosnovska latvāņa lapas dalītas 3-7 olformas
daļās. Ziediņi mazi, balti, savākti lielos, saliktos čemuros. Centrālais čemurs
sasniedz izmēru līdz 40cm diametrā.
Mantegaca
latvānis (Heracleum mantegazzianum)- Latvijā ievests, kā košumaugs un sastopams
reti. Tas ir viens no gigantiskākajiem savas dzimtas pārstāvjiem. Nereti tas
spēj sasniegt līdz pat 6m augstumā. Stublājs stāvs ar dziedzerainu apmatojumu.
Augšējās lapas sēdošas, ar lielām, piepūstām makstīm pazarē, zemākās lapas uz
gariem kātiem. Gan stublājs, gan zemākie lapu kāti nereti klāti ar sarkaniem
plankumiem. Ziedi balti, savākti lielos līdz pat 1m diametrā čemuros.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām ievāc šādus latvāņus: Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi), Sibīrijas latvānis (Heracleum sibiricum) un citus, taču tie Latvijā nav sastopami. Lapas un stublājus pļauj latvāņa ziedēšanas laikā un žāvē labi vēdināmās telpās. Saknes rok rudenī, kad ir atmirusi virszemes daļa. Izraktie sakneņi ir līdzīgi milzīgam burkānam, tos notīra no augsnes, noskalo tekošā ūdenī un griež gabalos. Gabalus liek vienā slānī, labi vēdināmā vietā žūt. Tikai neaizmirstiet, ka Sosnovska latvānis ir bīstams augs un spēj kaitēt.
Ķīmiskais sastāvs
Latvāņi (Heracleum spp.) satur plašu bioloģiski aktīvu vielu spektru, kura sastāvs un koncentrācija ir atkarīga no sugas, auga daļas un augšanas apstākļiem. Lapas un stublāji ir bagāti ar flavonoīdiem un kumarīniem, tostarp psoralēniem un bergaptenu, kā arī fenolkarbonskābēm, C vitamīnu un minerālvielām kā kalciju, kāliju un magniju. Šajās auga daļās sastopamas arī ēteriskās eļļas, kuru sastāvā ir aldehīdi un terpēni, kas nodrošina pretiekaisuma, spazmolītisku un antibakteriālu iedarbību. Ziedi satur flavonoīdus, kumarīnus un karotinoīdus, kā arī aromātiskos savienojumus, kas veicina gremošanas dziedzeru stimulāciju un palīdz atbrīvot gāzes no zarnu trakta. Sakneņi koncentrē polisaharīdus, glikozīdus un specifiskus kumarīnus, kā arī nelielu daudzumu ēterisko eļļu un mikroelementsāļu. Sakņu preparāti tradicionāli tiek lietoti kā tonizējoši līdzekļi un kuņģa–zarnu trakta stimulanti.
Ir svarīgi atzīmēt, ka Sosnovska latvānis un Mantegaca
latvānis ir īpaši bīstams, jo tie satur fototoksiskas vielas, piemēram, psoralēnus, kas mijiedarbojas ar ultravioletā starojumu un var izraisīt ādas apdegumus. Tāpēc auga ievākšana un apstrāde jāveic rūpīgi, lietojot gumijas vai lateksa cimdus un aizsargājot acis. Šīs īpašības nosaka, ka visas darbības ar augu prasa lielu piesardzību un pieredzi, īpaši, ja tiek vākti sakneņi vai svaigas lapas.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Ārstniecisko vērtību latvāņiem sāka pētīt tikai 21. gadsimta sākumā un veiktie eksperimenti, noteica tā spazmolītiskās, pretkrampju, savelkošās, pretiekaisuma, sāpju remdinošās, antiseptiskās un antibakteriālās īpašības- testēti tika dažādu latvāņu ekstrakti.
Liela daļa latvāņu sugu tiek pielietotas tautas medicīnā. Dažādu latvāņu sulu izmantoja, lai ārstētu strutojošas brūces un čūlas.
Sosnovska latvāņa novārījumus izmanto, galvenokārt, ārēji. Ar to ārstē ādas niezi, neirodermatītu, ekzēmas, podagru un reimatismu. Komprešu veidā to pielieto, lai ārstētu kašķi un dažādus ādas izsitumus. Retos gadījumos ar atšķaidītu novārījumu skalo mutes dobumu un kaklu, katarālās angīnas, gingvinīta un stomatīta ārstēšanai.
Tautas medicīna
Plašu pielietojumu tautas medicīnā ir ieguvis Sibīrījas latvānis. Ar to ārstē hiperstēnisko neirastēniju, epilepsiju, krampjus, histērijas, kimaktērisko sindromu, hronisko enterītu, kolītu, hronisku gastrītu ar sekretoro nepietiekamību, algodismenoreju.
Tā novārījumu dzer lai ierosinātu apetīti, kā gremošanas līdzekli un kā spazmolītisku, savelkošu līdzekli caurejas un dizentērijas gadījumā. Sakņu novārījumu lieto žultsakmeņu, nieru slimību, krampju, epilepsijas, bronhiālās astmas un ādas niezes gadījumā.
Ekzēmas un neirodermatīta gadījumā augs tiek lietot, kā iekšķīgi, tā ārīgi. Savukārt, stomatīta, katarālās angīnas un gingvinīta gadījumā tikai ārīgi. Sibīrijas latvāņa sēklu nostādinājumu, lieto pret kuņģa spazmām un histērijas lēkmēm, aknu un žultspūšļa slimībām, dzelteno kaiti. To lieto arī dzemdes slimību, epilepsijas un aizdusas gadījumā. Valda uzskats, ka izkvēpinot telpas ar Sibīrijas latvāņu sēklām, cilvēkam zūd pārlieka miegainība un cilvēks kļūstot aktīvāks.
Sajaucot Sibīrijas latvāņa sulu ar augu eļļu un ierīvējot to galvas ādā, tas atbrīvojot no galvas sāpēm un letarģijas.