![]() | ![]() | ![]() | ![]() | ![]() |
![]() | ![]() |
- Angliski: Wood cow-wheat
- Vāciski: Hain-Wachtelweizen
- Zviedru: natt och dag
- Igauņu: harilik härghein
- Lietuviešu: krūminis kūpolis
- Krievu: марьянник дубравный
Bioloģiskais apraksts
Viengadīgs, pusparazītisks augs ar smalku un
neattīstītu sakni, kura spēj pieķerties saimniekauga saknei un patērēt tā
uzņemtās vielas un ūdeni. Auga augums ir tieši saistīts ar to, kādam
saimniekaugam tam izdevies pieķerties. Par saimniekaugu var būt koki un
krūmāji, kā ieva, egle, alksnis, lazda, priede un pat zāles- kumeļpēda, ganu
plikstiņs, podagras gārsa, lakači u.c. Uz alkšņa saknes, birztalu nārbulis
nereti izaug pat 60cm liels, tai pat laikā pieķēries pie viengadīgiem augiem,
tas izaugs labi ja 15cm liels. Augs vizuāli ir ļoti pievilcīgs, kā jau tas ir
redzams attēlā. Un šim augam piemīt vēl kāda unikāla īpašība- tā sēklas satur
maisiņu kurā iekšā ir ēteriskās vielas, kuras patīk skudrām, tās tad arī naski
birztalas nārbuļa sēklas iznēsā pa apkārtni.
Ievākšana un apstrāde
Tautas medicīna, dziedniecībā izmanto visu
birztalas nārbuļa virszemes daļu. Augu ievāc tā ziedēšanas
laikā sākot no maija līdz septembrim. To vai nu nogriež vai izplūc ar visu
sakni. Augu žāvē apēnotā vietā, laukā vai labi vēdināmā telpā. To var gan siet
buntītēs un pakarināt, vai plānā kārtā izklāt uz sietiem. Augļus- sēklu
kārbiņas sāk gatavot no jūlija.
Ķīmiskais sastāvs
Augs satur 9 flavonoīdus un
apmēram 5 fenolkarbonātskābes. Starp tām kafijas skābe, hlorogēnskābe,
ferulskābe, luteīns, hiperozīds, kvercitrīns, cinarozīds. Flavonoīdu daudzums
birztalu n;arbulī svārstās no 0.04-2.3%.. Augā atrastas arī alkaloīdu un
iridoīdu pēdas, steroīdu saponīni, sāls, cietes, pektīns, cukurs, ieskaitot
ksilozi, maltozi, glukozi un dulcīta glikozīdu. Sēklas satur toksisko glikozīdu
aukubīnu (rinantīns). Auga ziedos ir atrodams līdz 0.6% askorbīnskābes, bet
lapās līdz 1%.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Birztalu nārbulis ir augs, kura farmakoloģiskās īpašības joprojām ir salīdzinoši maz pētītas cilvēka klīniskos apstākļos. Tā fitoķīmiskais sastāvs ietver fenoliskos savienojumus, flavonoīdus un iridoīdu glikozīdus, piemēram, katalpolu un aukubīnu, kuri citos augos ir saistīti ar antioksidantu un pretiekaisuma aktivitāti.
Eksperimentāli iegūtie etanola ekstrakti no birztalu nārbuļa ir radījuši pretiekaisuma aktivitāti, samazinot eksperimentālas edēmas apjomu, antimikrobiālu iedarbību pret noteiktām baktēriju sugām un arī pret dažām Candida sugām, kā arī paātrinājuši brūču dzīšanu un samazinājuši asiņošanas laiku laboratoriskos modeļos.
Nav pieejamu zinātniski pamatotu datu, kas apstiprinātu, ka birztalu nārbulis pastiprina parasimpātisko inervāciju, rada neiroleptisku, kardiotonisku, sedatīvu, hipotenzīvu vai pretdrudža iedarbību cilvēkiem vai ka tas tiešā veidā būtu derīgs epilepsijas ārstēšanai. Šādi apgalvojumi šobrīd tiek uzskatīti par tradicionāliem novērojumiem bez precīza mehānisma un drošības datiem.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā birztalu nārbulis savu vietu ir atradis jau sen, galvenokārt, ārējai un lokālai lietošanai.
Augam tiek piedēvētas dažādas vērtīgas īpašības un tradicionāli to izmanto, lai ar novārījumu vai kompresēm ārstētu ādas iekaisumus, izsitumus un ekzēmas, kā arī vietēji uz brūcēm, lai veicinātu to dzīšanu.
Birztalu nārbuļa novārījumus un vannas lieto ādas slimīgu stāvokļu mazināšanai, tostarp diatēzes izpausmēm un autiņbiksīšu radītiem iekaisumiem.
Tradicionālās praksēs augs, dažkārt, lietots arī hipertonijas, galvas reiboņu un neiralģiju gadījumos.
Svarīgi uzsvērt, ka birztalu nārbulī esošās bioaktīvās vielas var būt toksiskas lielākās devās, īpaši sēklās un koncentrētos ekstraktos, tāpēc auga iekšķīga lietošana vai neatbilstoša preparāta forma var būt bīstama un prasa profesionālu uzraudzību.







