![]() | ![]() | ![]() | ![]() | ![]() |
![]() | ![]() |
- Angliski: bladder Campion
- Vāciski: Gemeines Leimkraut
- Zviedru: smällglim
- Igauņu: harilik põisrohi
- Lietuviešu: paprastoji naktižiedė
- Krievu: смолевка обыкновенная
Bioloģiskais apraksts
Parastā plaukšķene ir daudzgadīgs augs, augumā 40-100cm.
Stublājs kails, stāvs. Lapas lancetveidīgas vai lancet- olveida formas, garumā
līdz 10cm, platumā līdz 3cm, zilganas, zemākās sašaurinātas uz īsiem kātiem.
Ziedi izvietoti uz īsiem ziedkātiem. Ziedi balti ar šķeltu
atloku. Pa dienu ziedi ir pusaizvērti, pa nakti tie atveras un spēcīgi smaržo,
tādi piesaistot savus galvenos apputeksnētājus- nakts tauriņus. Augs zied sākot
ar jūniju līdz septembrim.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam ievāc auga virszemes daļu. Augu ievāc
tā ziedēšanas laikā. Pēc ievākšanas augu rūpīgi noskalo, tālāk tos krāmē uz
sietiem un žāvē labi vēdināmā telpā.
Uzglabā parasto plaukšķeni tumšā vietā, cieši aizvērtos papīra maisos ne ilgāk par 2 gadiem.
Retāk ārstnieciskam nolūkam ievāc arī parastās plaukšķenes augļus- tas parasti notiek rudens vidū.
Ķīmiskais sastāvs
Ķīmiskais sastāvs parastai plaukšķenei nav izpētīts
pilnīgi. Taču ir zināms, ka augā ir triterpēna saponīni, flavonu glikozīds
saponarīns, sveķvielas, organiskās skābes, miecvielas, flavonoīdi: viteksīns,
izoviteksinorientīns, homofientīns; sinapskābe un ferulskābe, askorbīnskābe,
alkaloīdu pēdas un kumarīns.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parastā plaukšķene ir augs ar daudzveidīgu ķīmisko profilu, kurā konstatētas vairākas bioloģiski aktīvas vielu grupas, tostarp triterpēna saponīni, flavonoīdi un to glikozīdi (piem., saponarīns), fenolskābes savienojumi, askorbīnskābe un citas organiskās skābes. Šīs vielas eksperimentāli ir saistītas ar pretiekaisuma, antioksidanta un vieglu urīndzenošu iedarbību, kā to rāda fitoķīmiskie analīžu dati. Aktīvo vielu saturs ir noteikts virszemes daļā (ziedos un lapās), kur tie ir viskoncentrētākie, salīdzinot ar pazemes daļām.No farmakoloģiskā viedokļa parastā plaukšķene tiek pētīta kā augs ar vieglu pretiekaisuma un antioksidanta potenciālu, kuru varētu turpmāk izmantot, lai atbalstītu gastrointestinālās un uroģenitālās funkcijas. Urīndzenošs efekts tradicionāli saistīts ar saponīnu klātbūtni, un antioksidanta efekts ar fenolisko savienojumu klātbūtni. Tomēr šie efekti lielākoties ir pierādīti eksperimentālās sistēmās un tradicionālajā lietošanā, nevis ar plaši reproducētiem klīniskajiem pētījumiem cilvēkiem.
Tautas medicīna
Tautas dziedniecībā parastā plaukšķene ir ilgu laiku pazīstama kā viegls urīna dzenošs, pretiekaisuma, spazmolītisks un mīkstinošs līdzeklis. No tās gatavo tējas, uzlējumus un ziedkopu novārījumus, kurus tradicionāli lieto, lai atbalstītu gremošanas trakta darbību, mazinātu vēdera diskomfortu un veicinātu urīna izdalīšanos.Tautas medicīnā parastās plaukšķenes tēju izmanto arī, lai mazinātu kairinājumu un iekaisumu bronhu un augšējos elpceļos, kā arī kā mīkstinošu līdzekli kuņģa dedzināšanas gadījumos. Pavasarī svaiga auga salāti (vai tēja) tradicionāli lietoti avitaminozes profilaksei un vispārējai tonizācijai.
Ļoti sen atzīts, ka parastā plaukšķene palīdz urīnceļu iekaisumu gadījumos, mazina tūsku un veicina urīna izvadīšanu, tādēļ tautā to lieto gan pie nieru, gan urīnpūšļa darbības traucējumiem. Ar ziedu novārījumiem un nostādinājumiem tautā ārstē arī āda kairinājumus, nelielas brūces, čūlas, ekzēmas un virspusējās iekaisuma izpausmes, izmantojot kompreses vai vannas, jo augs ir mīkstinošs un atbalstošs.
Daudzviet tautā parasto plaukšķeni lieto, lai nomierinātu vieglu satraukumu un spriedzi, un to kombinē ar citām zālītēm, piemēram, vīgriezes un kumelītes ekstraktiem.
Tautas medicīnā ir sastopami arī apraksti par plaukšķenes tējas lietošanu vienkāršu galvassāpju gadījumos, kā arī organisma tonika līdzekli kopumā.
Senatnē ziedu uzlējumus un sakņu novārījumus lietoja ļoti plaši arī pie dažādām lēkmju rakstura sāpēm, hroniskiem gremošanas traucējumiem vai vieglu iekaisumu mazināšanai, taču šie pielietojumi ir balstīti, galvenokārt, uz tradicionālo pieredzi, nevis mūsdienu klīnisko pierādījumu bāzi.







