 |  |  |  |  |
 |  |
- angliski: Viper’s-grass
- vāciski: Niedrige Schwarzwurzel
- zviedriski: svinrot
- igauniski: madal mustjuur
- lietuviski: pušyninė gelteklė
- krieviski: козелец низкий
Daudzgadīgs lakstaugs ar vārpstveidīgu, ārpusē tumši brūnu vai melnu, iekšpusē baltu galveno sakni, kas satur baltu, lipīgu pienu. Stublājs piepacelts, vienkāršs vai nedaudz zarots, 10–40 cm augsts, kails vai viegli apmatots, parasti ar dažām garenām rieviņām.
Lapas šauras, lineāri lancetiskas, malas gludas vai viegli viļņotas, pamata rozete labi izteikta. Stublāja lapas mazākas, pakāpeniski samazinās izmēros augšup.
Ziedkopas — kurvji, pa vienam stublāja vai zaru galos. Kurvīša diametrs ap 2–3 cm. Ziedi tikai mēlziedi, spilgti dzelteni. Apziedņa lapas šauri lancetiskas, ar skaidri izteiktām dzīslām, vairākās rindās.
Zied maijā un jūnijā. Auglis — iegarena, rievota sēklene ar baltu matiņu pušķi, kas veicina izplatību ar vēja palīdzību.
Aug mitros vai mēreni mitros zālājos, mežmalās, pļavās, dažkārt arī nezālienēs. Dod priekšroku neitrālai līdz nedaudz skābai, viegliem vai vidēji smagiem augsnes apstākļiem.
Saknes ievāc rudenī (parasti septembrī–oktobrī), kad virszemes daļas sāk atmirt un vielas koncentrējas saknēs, vai arī agrā pavasarī pirms veģetācijas atsākšanās. Augi tiek uzmanīgi izrakti, jo sakne ir trausla un var viegli nolūzt. No saknēm notīra zemi, nevītinot tās saulē, jo tiešie saules stari var izraisīt aktīvo vielu zudumu.
Saknes rūpīgi nomazgā aukstā ūdenī, nosusina, sagriež šķēlēs vai gareniskos gabaliņos un žāvē. Žāvēšana notiek:
- Ēnā, labi vēdināmā vietā;
- Žāvētavā 35–45 °C temperatūrā, nepārsniedzot 50 °C, lai saglabātu bioloģiski aktīvās vielas.
Pēc pilnīgas izžūšanas (kad saknes kļuvušas trauslas un kraukšķīgas), tās glabā cieši noslēgtos traukos.
Sausas saknes glabā:
- Vēsā, sausā, tumšā vietā;
- Hermētiski noslēgtā stikla burkā, metāla traukā vai auduma maisiņā (aizsargājot no mitruma un kukaiņiem);
- Optimālā glabāšanas temperatūra: 10–20 °C.
Pareizi uzglabātas saknes saglabā derīgās īpašības līdz 2 gadiem. Pēc tam aktīvo vielu saturs pakāpeniski samazinās.
Auga ķīmiskais sastāvs ietver polisaharīdus (inulīnu, frukto-oligosaharīdus), fenoliskos savienojumus (hlorogēnskābi, kofeīnskābi), flavonoīdus, karotinoīdus (piemēram, luteīnu), tanīnus, seskviterpēnu laktonus, gļotvielas un kaučuka līdzīgus polimērus. Augā konstatēts arī neliels daudzums ēterisko eļļu un fermentu. Piensulā atrodami lateksa savienojumi.
Ārstnieciskā nozīme
Svarīgi ņemt vērā, ka Scorzonera humilis pētīta ierobežoti, un daļa no ārstnieciskajām īpašībām tiek secinātas, balstoties uz radniecīgo sugu pētījumiem un līdzīgo ķīmisko sastāvu. Tādēļ informācija par auga iedarbību jāuztver kā potenciālu, nevis pilnībā zinātniski pierādītu.
Zemai raudupei (Scorzonera humilis L.) piemīt vairākas ārstnieciskas īpašības, kas galvenokārt saistītas ar tās saknē esošo bioloģiski aktīvo vielu sastāvu. Tradicionāli šis augs nav plaši izmantots tautas medicīnā Latvijā, taču, balstoties uz Scorzonera ģints kopīgajām farmakoloģiskajām īpašībām un ķīmisko profilu, S. humilis var uzskatīt par potenciāli vērtīgu ārstniecības augu.
Zemās raudupes saknei piemīt viegls diurētisks un attīrošs efekts, tā var veicināt gremošanu un vielmaiņu, kā arī palīdzēt regulēt cukura līmeni asinīs, pateicoties augstajam inulīna saturam. Pateicoties flavonoīdiem un fenolskābēm, augam piemīt antioksidatīvas un pretiekaisuma īpašības.
Augs var tikt lietots kā maigs aknu un žultsceļu darbības stimulētājs, kā arī organisma vispārējas detoksikācijas veicinātājs. Pienainā sula un gļotvielas var iedarboties uz gļotādām aizsargājoši un mīkstinoši.
Lai gan S. humilis nav plaši izmantots mūsdienu fitoterapijā, tās ārstnieciskās īpašības ir līdzīgas citiem Asteraceae dzimtas augiem ar rūgtvielām un inulīnu, un tā potenciāli var tikt izmantota vielmaiņas līdzsvarošanai, gremošanas sistēmas atbalstam un kā dabīgs prebiotiķis.
Zemā raudupe (Scorzonera humilis L.) tautas medicīnā tiek izmantota salīdzinoši reti un nav tik plaši dokumentēta kā citas tautā pazīstamākas ārstniecības augu sugas. Tomēr dažās reģionālajās tradīcijās tās sakne ir lietota kā:
- Gremošanas sistēmas atbalsta līdzeklis, lai veicinātu ēstgribu un uzlabotu zarnu darbību.
- Dabīgs diurētisks līdzeklis, palīdzot organismam atbrīvoties no liekā šķidruma un toksīniem.
- Attīrošs un vielmaiņu stimulējošs augs, īpaši aknu un žultsceļu darbības atbalstam.
- Vieglu iekaisumu mazināšanai un organisma vispārējai attīrīšanai, pateicoties fenolisko savienojumu un flavonoīdu saturam.
Parasti tautas medicīnā izmanto žāvētas un maltas saknes, kuras lieto tēju vai uzlējumos. Reizēm saknes izmanto arī kā piedevu diētai, lai uzlabotu zarnu mikrofloru un atbalstītu cukura līmeņa regulāciju.