 |  |  |  |  |
 |  |  |
- angliski: Cornflower
- vāciski: Kornblume
- zviedru: blåklint
- igauņu: rukkilill
- lietuviešu: rugiagėlė
- krievu: василек полевой
Bioloģiskais apraksts
Zilā rudzupuķe ir daudzgadīgs augs, ar tievu
mietveida sakneni, no kura saknītes tiecas uz visām pusēm. Stublājs stāvs, sazarots,
līdz 80cm augumā. Apakšējās lapas trīskārši dalītas vai plūksnainas, retāk
veselas, uz lapu kātiem, atmirstošas ziedēšanas laikā. Pārējās lapas sēdošas,
lineāras, veselas. Ziedi, vientuļās, lielās ziedkopās, groziņos ar diametru līdz
3cm, kuras atrodas garu, bezlapu ziedkātu galos. Ārējie ziediņi ir neauglīgi,
vidējie divdzimuma- ziedi violeti- zili. Augļi- apmatotas, spīdīgas, pelēkas
vai dzelteni- pelēkas, izstieptas olformas sēkliņas, garumā 2.5-4mm. Augs zied
no maija līdz augustam. Augūs nogatavo augustā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstniecības nolūkam izmanto malējos ziediņus bez groziņiem.
Tos ievāc ziedēšanas laikā jūnijā- jūlijā, tiklīdz groziņi atplaukst. No ziedu
groziņiem izrausta sānu ziedus. Žāvē uzreiz pēc ievākšanas, ēnainā un labi
vēdināmā vietā uz smalkiem auduma sietiem, vai piespiedu žāvētājos
nepārsniedzot 40-50C temperatūru, periodiski žāvējamo masu apmaisot. Saules
gaismas ietekmē malējie ziedi no ziliem, kļūst bāli un zaudē visas savas
vērtīgās īpašības. Žāvēta rudzupuķes droga ir bez smaržas, tai ir raksturīgi
izteikta zila krāsa un rūgti savelkoša garša. Drogas pieļaujamais mitrums ir
14%. Drogu uzglabā aizvērtās kārbās vai stikla tarā ne ilgāk par 2 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Galvenās bioloģiski aktīvās vielas zilās rudzupuķes ziedos ir antociāni, īpaši cianidīna atvasinājumi (piemēram, cianidīna-3-glikozīds), kas nosaka raksturīgo zilo krāsu. Sastopami arī pelargonidīna atvasinājumi, taču dominē cianidīna struktūras savienojumi. Ziedos identificēti flavonoīdi un to glikozīdi, tostarp apigenīns, luteolīns, kvercetīns un kemferols, kā arī fenolkarboksilskābes.
Ziedi satur rūgtvielu glikozīdus, tradicionāli apzīmētus kā centaurīns, lai gan mūsdienu fitoķīmijā šis nosaukums tiek lietots retāk un precīzāk raksturots kā fenola vai flavonoīdu glikozīdu komplekss. Ziedos konstatēti arī kumarīni, saponīni, fitosterīni, pektīnvielas un miecvielas, kā arī askorbīnskābe un karotinoīdi.
Minerālvielu sastāvā dominē kālijs, kalcijs, magnijs un dzelzs, kā arī nelielos daudzumos mangāns, varš un cinks. Smago metālu, piemēram, svina vai alumīnija klātbūtne nav uzskatāma par auga raksturīgu sastāvdaļu, bet drīzāk atkarīga no augsnes piesārņojuma.
Zilās rudzupuķes sēklas satur līdz aptuveni 25–28% lipīdu, kas, galvenokārt, sastāv no nepiesātinātajām taukskābēm.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Zilās rudzupuķes ziedi satur antociānus, flavonoīdus un citus fenola savienojumus, kas nosaka auga bioloģisko aktivitāti. Mūsdienu fitofarmakoloģijā rudzupuķe tiek uzskatīta par vieglas iedarbības ārstniecības augu ar mērenu diurētisku, pretiekaisuma un antioksidatīvu efektu. Flavonoīdi veicina urīna izdalīšanos un var mazināt vieglu iekaisuma procesu urīnceļos, savukārt, fenola savienojumi un antociāni piedalās oksidatīvā stresa mazināšanā.Augs rada arī vieglu spazmolītisku darbību uz gludo muskulatūru, kas izskaidro tā tradicionālo lietojumu gremošanas traucējumu un diskomforta gadījumos. Žultsdzenošais efekts literatūrā minēts kā iespējams, taču klīniskie pierādījumi ir ierobežoti. Pretdrudža, atsāpinoša vai nozīmīga antimikroba darbība mūsdienu zinātnē nav pietiekami apstiprināta, tādēļ šie efekti uzskatāmi par viegliem vai papildinošiem.
Lokāli lietojot, īpaši acu kompresēs, rudzupuķes ziedu ekstrakti rada nomierinošu un pretiekaisuma iedarbību, kas farmakoloģiski pamatota ar flavonoīdu un antociānu klātbūtni, lai gan augstas kvalitātes klīnisko pētījumu skaits ir ierobežots.
Tautas medicīnā
Tautas medicīnā zilā rudzupuķe tradicionāli izmantota kā urīndzenošs un sviedru dzenošs līdzeklis saaukstēšanās, klepus un drudža gadījumā. Tā lietota nieru un sirds izcelsmes tūskas mazināšanai, urīnpūšļa iekaisuma ārstēšanai, kā arī gremošanas stimulēšanai, vēdersāpju un aizcietējumu gadījumos.Plaši pazīstama ir arī tās ārīgā lietošana- kompreses un skalošanas līdzekļi konjunktivīta, blefarīta un citu acu iekaisumu gadījumā. Tradicionālajā praksē augu izmantoja arī dzeltenās kaites, kolīta, podagras un pat cērmju invāzijas gadījumos.
Vīriešiem
Vīriešu veselības kontekstā rudzupuķe maisījumos lietota prostatīta, dizūrijas un urīna aiztures gadījumos, balstoties uz tās vieglo diurētisko un pretiekaisuma iedarbību. Tiešas ietekmes uz prostatas adenomas patoģenēzi nav pierādītas, tādēļ šis pielietojums klasificējams kā tradicionāls.