 |  |  |  |  |
 |
Bioloģiskais apraksts
Sphagnum jeb sfagnus sūna ir sūnu ģints, kas aug mitros un skābos purvos visā pasaulē. Tās veido biezus paklājus, kas uzkrāj un satur lielu ūdens daudzumu. Purva sūnas veicina organisko vielu uzkrāšanos un kūdras veidošanos, padarot purvus par nozīmīgiem ekosistēmas un oglekļa uzkrājējiem. Augiem ir gan fotosintēzi veicinošas šūnas, gan ūdens uzglabājošas šūnas, kas nodrošina gan augšanu, gan hidroloģisko līdzsvaru. Sfagns veicina specifisku mikrobiomu veidošanos, regulē ūdens līmeni un nodrošina antiseptisku vidi purva ekosistēmā.Ievākšana un apstrāde
Sfagnum sūnu sāk ievākt pavasarī, sākot ar aprīļa beigām un līdz pat oktobra sākumam, to dara sausā un siltā laikā. Vislabāk šo augu ir ievākt jūnijā, kad laiks ir vissausākais.
Ievākt sfagnum sūnu var dažādi: ievākt visu, kopā
ar saknēm un atmirušajiem stiebriem vai ievākt tikai auga augšdaļu, to
nogriežot. Pirmajā variantā iznāks vairāk drogas, taču būs grūtāk to apstrādāt.
Augu ievāc nelielos pleķos ar 50cm atstarpēm, lai augs spētu atjaunot audzi.
Šādi audze atkopsies pāris gadu laikā. Svaigi grieztu sūnu iztīra no
piemaisījumiem un kārtīgi izspiež no liekā ūdens.
Sfagnum sūnu nav ieteicams žāvēt piespiedu žāvētājos,
bet izklāt uz sieta labi vēdināmā vietā, kas aizsargāta no tiešiem saules
stariem. Labi izžāvēta sfagnum sūna iegūst tai raksturīgu baltu toni, tā nav
drūpoša, tās optimālais mitrums ir 25-30%. Izžāvētu sūnu uzglabā papīra maisos
ne ilgāk par gadu.
Šo sūnu var uzglabāt arī svaigu- ledusskapī vai saldētavā. Ievākto sūnu attīra no gružiem, izspiež, ievieto polietilēna maisā un liek ledusskapī vai saldētavā.
Ķīmiskais sastāvs
Sphagnum ģints sūnās dominē fenoliskas struktūras un strukturālie polisaharīdi. Raksturīgi konstatēti fenolkarbonskābju atvasinājumi- galvenokārt, hlorogēnskābe (kafijskābes un hinīnskābes esteris), kafijskābe, ferulskābe un to izomēri, kā arī vienkārši fenoli un fenola aldehīdi (vanilīns, siringaldehīds, p-hidroksibenzaldehīds). Ģintij specifisks savienojums ir sfagnols — fenolveidīga struktūra, kas uzskatāma par vienu no bioķīmiski raksturīgajiem komponentiem.
Konstatēti arī kumarīni, tostarp skopoletīns un umbelliferons. Lipīdu frakcijā identificēti fitosterīni (β-sitosterols u.c.), kā arī ilgķēdes taukskābju atvasinājumi un taukspirti (piemēram, lignocerola tipa savienojumi).
Strukturāli nozīmīgu daļu veido polisaharīdi- celuloze, hemicelulozes un pektīnvielas, kā arī ūdenī šķīstoši ogļhidrāti. Minerālvielu sastāvs atspoguļo augšanas substrātu un parasti ietver kalciju, magniju, kāliju, dzelzi un citus mikroelementus nelielās koncentrācijās.
Kopumā Sphagnum ķīmisko profilu raksturo augsts fenolisko savienojumu saturs, specifiskā fenolveidīgā viela sfagnols, kā arī strukturālie polisaharīdi un lipīdu frakcijas komponenti.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Sfagnuma īpašības, galvenokārt, saistītas ar tā fenoliskajiem savienojumiem un izteikto higroskopitāti. Laboratoriskos pētījumos sfagnuma ekstrakti uzrādījuši antibakteriālu un pretsēnīšu aktivitāti pret dažādām mikroorganismu kultūrām, tostarp streptokokiem un stafilokokiem. Šī aktivitāte tiek saistīta ar fenolkarbonskābēm, kumarīniem un sfagnolu.Sfagnuma izcilā uzsūkšanas spēja un relatīvi antiseptiskā vide vēsturiski padarīja to par piemērotu materiālu brūču pārsējiem. Tas absorbē asinis un eksudātu, palīdz uzturēt brūci sausāku un mazāk labvēlīgu pūšanas procesiem. Vēsturiski tā plaši izmantota kara apstākļos kā pārsienamais materiāls.
Klīnisku datu par sistēmisku lietošanu iekšķīgi vai kā farmaceitisku preparātu mūsdienu medicīnā ir maz, galvenā praktiskā nozīme saistās ar ārīgu pielietojumu un materiāla fizikālajām īpašībām.
Tautas medicīna
Dažādu tautu pieredzē sfagnuma sūna un no tās veidotā kūdra ieņem nozīmīgu vietu. Sūna izmantota brūču pārsiešanai, pūžņojošu brūču apstrādei un apdegumu kopšanai. Izžāvētu un saberztu pulverī to kaisīja uz grūti dzīstošām čūlām un sastrutojumiem.Sfagnuma sūnu izmantoja ārstnieciskajās vannās pie ādas slimībām, psoriāzes, pastiprinātas svīšanas un locītavu sāpēm. Kūdras vannas tradicionāli lietotas reimatisku sūdzību mazināšanai un vispārējai organisma stiprināšanai pēc ilgstošām slimībām.
Dažās tradīcijās sfagnuma spirta izvilkumus lietoja nagu sēnīšu gadījumos, bet sūnas kompreses pie traumatiskiem savainojumiem. Tautas praksē tai piedēvētas arī pretsāpju un brūču dziedējošas īpašības.
Atsevišķās kultūrās sfagnumam piedēvēta nozīme arī ginekoloģiskajā praksē, tostarp kā līdzeklim dzemdību atvieglošanai vai kā dabīgam kontracepcijas līdzeklim, tomēr šādas tradīcijas ir lokālas un atšķiras starp reģioniem.