• Angliski: hoary Alison
• Vāciski: Gemeine Graukresse
• Zviedru: sandvita
• Igauņu: hall kogelejarohi
• Lietuviešu: pilkoji miltinaitė
• Krievu: икотник серый

Sirmene parasti ir divgadīgs augs, retāk viengadīgs vai daudzgadīgs. Augam ir attīstīta mietveida sakņu sistēma.

Stublājs viens, stāvs, augumā 30-80cm, retāk līdz 1m. Vienlaidus klāts ar lapām, bieži ar brūnu nokrāsu. Stublājs augšdaļā sazarojas. Nereti no vienas saknes veidojas vairāki stublāji.

Lapas izkārtotas pamīšus. Piesaknes lapas uz īsiem lapu kātiem, stublāja lapas sēdošas. Lapas plātne ir lancetformas, izaug līdz 8-10cm, lapas mala gluda. Auga veģetatīvās daļas apmatotas, kas piešķir augam pelēcīgi- zaļu nokrāsu. Matiņi palīdz augam saglabāt mitrumu kārstā laikā.

Ziedkopa atrodas auga augšdaļā. Aktinomorfais ziediņš izaug līdz 1cm diametrā. Zieds veidots no četrām balti zaļām kauslapām un četrām, mazām (~5mm), baltām ziedlapiņām, kuras ir dziļi šķeltas galos (ziedlapiņa atgādina zaķa ausis). Šis šķēlums ir tik izteikts, ka var šķist, ka sirmenes zieds sastāv no 8 ziedlapiņām.

Pietiekama mitruma un saules apstākļos sirmene zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim (parasti no maija līdz septembrim), turklāt visu ziedēšanas laiku ziedi izskatās nesavītuši. Šī ilūzija rodas specifiskā ziedu atvēršanās mehānismā. Sākotnēji ziedkopā atveras malējie un daži centrālie ziedi. Tad ziedi nobirst un sāk formēt sēklu, savukārt, ziedkopa paaugas garāka un izveido jaunus ziedus un atkal zied. Un šādi rodas šķietama ilūzija, ka augs visu laiku zied un nesavīst.

Apputeksnēšanos nodrošina nelieli kukaiņi- mušas, savvaļas bites un lapsenes.

Augļi ir eliptiskas pākstis, kuras virzītas uz augšu, garumā līdz 1cm. Katrā pākstī ir 4-12 tumši sarkanas- brūnas, sīkas sēkliņas. Iekšpusē auglis dalīts divās daļās, pa vidu ir caurspīdīga, atdalošā daiva, kura saglabājas arī pēc sēklu izbēršanas. Sēklu dīgtspēja saglabājas līdz 9 gadiem.

Sirmenes vairojas tikai ar sēklu palīdzību. Tās var dīgt no agra pavasara līdz vēlam rudenim, ir nepieciešams tikai pietiekams ūdens daudzums. Pavasarī uzdīgušie augi saražo sēklas jau rudenī, taču tie augi, kuri uzdīgst tikai vasarā vai rudenī, pārziemo un sēklas ražo nākošajā gadā. Pēc šīs augšanas shēmas augu nereti pieskaita divgadīgiem augiem. Vēlajiem augiem saknēs uzkrājas liels daudzums cukur, kas ļauj tam pārziemot.

Ārstnieciskam nolūkam izmanto auga virszemes daļu. Ievākšanu veic auga ziedēšanas periodā. Ievāktos augus parasti sagarina un žāvē uz sietiem, labi vēdināmā un ēnainā vietā. Žāvēšanu var veikt arī piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40C temperatūru.

Drogu uzglabā elpojošā tarā, ne ilgāk par vienu gadu.

Pelēkās sirmenes ķīmiskais sastāvs ir pētīts maz. Taču ir zināms, ka augs satur alkaloīdus, kumarīnus, kardenolīdus, flavonoīdus, miecvielas, askorbīnskābi un organiskās skābes, un glikozīdu sinirgīnu. Turklāt augā ir atrasti, visnotaļ, daudz makro un mikro elementi, to skaitā cinks, rubīdijs un stroncijs.

Der zināt, ka augā esošais cinka daudzums pārsniedz pieļaujamo koncentrāciju reizes desmit.

Ārstnieciskā nozīme

Pelēkā sirmene ir augs, kuram tautas medicīnā piedēvē dažādas ārstnieciskas īpašības.

Hipotensīvais efekts, ko tautā saista ar šī auga lietošanu, iespējams, ir saistīts ar alkaloīdu klātbūtni, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par asinsvadus paplašinošiem un nomierinošiem. Tomēr šī iedarbība nav plaši izpētīta zinātniskajos pētījumos, tāpēc to drīkst uzskatīt par iespējamu, bet ne pilnīgi pierādītu.

Pelēkās sirmenes sastāvā ir organiskās skābes — skudrskābe, etiķskābe, citronskābe un citas, kuras tradicionāli tiek saistītas ar gremošanas procesu un zarnu mikrofloras uzlabošanu. Augā esošās miecvielas (tanīni) piešķir savelkošu iedarbību, kas var palīdzēt mazināt zarnu trakta kairinājumus un iekaisumus.

Kumarīni, kas atrodami šajā augā, tradicionāli tiek uzskatīti par vielām, kas palīdz nomierināt nervu sistēmu un atbrīvot no galvassāpēm.

Tautas medicīnā pelēkās sirmenes nostādinājumus un novārījumus lieto nervu tika mazināšanai, kā arī elpceļu slimību gadījumos (piemēram, klepus), galvassāpju, krampju, gremošanas trakta traucējumu un dzemdes asiņošanas ārstēšanai.

Augs izceļas ar sviedrējošu, diurētisku, pretiekaisuma un sāpju mazinošu iedarbību. Pelēkās sirmenes novārījuma vannas tautā ir lietotas bērniem spazmofīlijas gadījumā, kā arī tiek pieminētas kā līdzeklis pret notievēšanu, tomēr šo iedarbību zinātniski nav pietiekami pētījuši.

Tradicionāli nostādinājumu un novārījumu pagatavošanai izmanto dažādas auga daļas — ziedus, lapas, sēklas un stublājus, atkarībā no konkrētās vajadzības.

Sirmene pelēkā (Berteroa incana) – ķīmiskais sastāvs un šķīdība

Sirmene pelēkā ir retāk pētīts krustziežu dzimtas augs ar izteiktām bioloģiski aktīvām vielām. Tautas medicīnā to izmanto, galvenokārt, nomierinošos, pretiekaisuma un tonizējošos nolūkos. Lai gan tās sastāvs nav pilnībā izzināts, ir zināmas vairākas svarīgas vielu grupas, kas nosaka šī auga farmakoloģisko potenciālu.

Ūdenī šķīstošas vielas:

• askorbīnskābe – antioksidanta, imunitāti stiprinoša un šūnu aizsargājoša iedarbība
• miecvielas – savelkoša, pretiekaisuma un antimikrobiāla iedarbība
• organiskās skābes – vielmaiņu regulējoša un attīroša iedarbība
• ūdenī šķīstošie mikroelementi (piemēram, cinks, rubīdijs, stroncijs) – iesaistās enzīmu funkcijās un šūnu regulācijā, taču augstās koncentrācijās var būt toksiski

Spirtā šķīstošas vielas:

• flavonoīdi – antioksidanta, kapilāru stiprinoša un pretiekaisuma iedarbība
• kumarīni – spazmolītiska un nomierinoša iedarbība
• kardenolīdi – ietekmē sirds darbību, potenciāli toksiski lielās devās
• sinigrīns (glikozīds) – antibakteriāla un gļotādu kairinoša iedarbība, var veicināt gļotu izdalīšanos

Taukos šķīstošas vielas:

• alkaloīdi – dažādas bioloģiskās iedarbības; daļa var būt toksiska, atkarībā no veida un koncentrācijas

Glicerīnā šķīstošas vielas:

• flavonoīdi – saglabā daļu pretiekaisuma un antioksidanta īpašību arī glicerīnā
• miecvielas – nodrošina vieglu antiseptisku un saistvielu iedarbību uz ādas

Ieteicamie izvilkumu veidi

Tēja:
Nav bieži izmantota, jo nepilnīgi pētīts drošības profils un augsts minerālvielu saturs. Tomēr iespējama lietošana nelielos daudzumos kā viegls pretiekaisuma līdzeklis, ja tiek ievērota piesardzība.

Spirta tinktūra (vēlams 40–50%):
Ieteicama ārīgai lietošanai, piemēram, locītavu vai muskuļu masāžām. Ņemot vērā potenciāli toksiskos kardenolīdus un sinigrīnu, iekšķīga lietošana nav ieteicama bez profesionāla uzraudzības.

Eļļas izvilkums:
Nav ierasta forma šim augam, taču iespējams eksperimentēt ārējai lietošanai (piemēram, ekzēmas vai sāpīgu zonu aplikācijām), ja to iepriekš testē uz nelielas ādas virsmas.

Glicerīna izvilkums:
Drošāka forma, ko var izmantot jutīgas ādas kopšanai. Flavonoīdi un miecvielas nodrošina vieglu pretiekaisuma efektu. Nav piemērots ilgstošai vai lielapjoma lietošanai bez satura analīzes.

 Nav ieteicams lietot

Pelēkās sirmenes lietošanai ir arī savas blakusparādības, kuras jāņem vērā, lai izvairītos no nevēlamām veselības problēmām. Dažiem cilvēkiem var rasties alerģiskas reakcijas, kas izpaužas kā ādas izsitumi, nieze vai apsārtums, kā arī retos gadījumos elpošanas grūtības. Pārmērīga vai ilgstoša lietošana var kairināt kuņģa un zarnu traktu, izraisot slikta dūšu, sāpes vēderā vai pat caureju. Tā kā pelēkā sirmene var pazemināt asinsspiedienu, cilvēkiem ar jau esošu hipotensiju ir jābūt īpaši piesardzīgiem, jo tas var novest pie vājuma, reiboņiem vai ģībšanas. Tāpat šī auga lietošana nav ieteicama grūtniecēm un zīdīšanas laikā, kā arī bērniem, jo nav pietiekamu drošības datu. Tā kā pelēkā sirmene var uzkrāt dažādus mikroelementus un arī potenciāli toksiskas vielas, tai jāpieiet uzmanīgi, it īpaši, ja augs ievākts no piesārņotas vides. Šo faktoru dēļ pelēkās sirmenes preparātus lietojot, ir svarīgi nepārsniegt ieteiktās devas un konsultēties ar speciālistu, lai izvairītos no nevēlamām sekām.

Lasīt par mataino sievmētru ->