Skābene Blīvā
Rumex confertus Wild.

Blīvā skābene

0029.png   

  • Angliski: Russian Dock
  • Vāciski: Gedrungener Ampfer
  • Zviedru: vippskräppa
  • Igauņu: hobuoblikas
  • Lietuviešu: tankiažiedė rūgštynė
  • Krievu: щавель конский

Bioloģiskais apraksts

Liels, daudzgadīgs augs ar resnu sakneni. Raksturīgas gaiši zaļa, pelēcīgas ovāli trīssturformas piesaknes lapas ar vāju sirds formas pamatni, līdz 20cm garas un 10cm platas. Raksturīgas arī apmatotas lapas (lapas apakšpusē, dzīslojums ir īsi, bet blīvi apmatots). Ziediņi maziņi, aktinomorfi (pareizi) zaļi, divdzimuma, izvietotas blīvā piramidālā skarā. Auglis trīšķautņu riekstiņš. Zied maijā- jūnijā. Sēklas nobriest sākot no jūlija- līdz novembrim.

Ievākšana un apstrāde

Ārstnieciskam nolūkam izmanto sakneņus un saknes, jo tie koncentrē lielāko daļu auga bioaktīvo vielu. Sakneņus ievāc rudenī, pēc auga virszemes daļas atmiršanas, vai pavasarī pirms veģetācijas sākuma (aprīlis–maijs). Pēc izrakšanas saknes jāattīra no augsnes, jāatdala virszemes daļa un jānoskalo aukstā ūdenī. Tradicionāli pieļaujama neliela apvītināšana saulē, kas dažkārt var palielināt fenolskābju, kuras iztur žāvēšanas temperatūru, koncentrāciju.

Pēc tam saknes sasmalcina un sagriež gareniski, žāvē ēnainās un labi vēdināmās vietās, vai arī piespiedu žāvētājos līdz 45 °C, lai saglabātu aktīvās vielas, it īpaši tanīnus un antociānus. Žāvētas drogas uzglabā papīra maisos vai stikla burkās, sausā vietā, un tās saglabā ārstnieciskās īpašības līdz vienam gadam.

Papildus var piebilst, ka, tāpat kā citiem Rumex dzimtas augiem, sakneņos koncentrējas oksālskābes un fenolskābes, kā arī dažādi tanīni, kas nodrošina auga savelkošo un pretiekaisuma iedarbību. Šie savienojumi ir relatīvi stabilāki, ja saknes žāvētas zem 45 °C, kamēr augstāka temperatūra var daļēji degradēt aktīvās vielas.

Ķīmiskais sastāvs

Blīvās skābenes sakneņos un saknēs ir bagātīgs bioloģiski aktīvo vielu komplekss. Galvenās sastāvdaļas ir antrahinoni (<4,1%), gan brīvā veidā, gan glikozīdu formā, tostarp hrizofaneīns, glikofrangulaemodīns, reohrizīns, glikoaloe-emodīns un glikoreīns.

Papildus antrahinoniem sakneņos un saknēs ir miecvielas (katehīnu polimēri <16%), flavonoīdi, piemēram, kvercetīns un tā glikozīdi (hiperozīds, rutīns, rumarīns), leikoantocianidīni, fenolkarbonātu skābes (kafijas un hlorogēnskābe), citronskābe, pienskābe, oksikumarīni, iridoīdi, steroīdi, sveķvielas, vitamīns K, karotenoīdi, ēterisko eļļu pēdas un ogļhidrāti, galvenokārt, saharoze. Sakneņos ir arī organiskie dzelzs savienojumi (<1,5%).

Auga virszemes daļa ir īpaši vērtīga ar antracēnu glikozīdiem (<0,43%), flavonoīdiem (hiperīns <1,48%, rutīns), miecvielām (2–7%), askorbīnskābi (183,9 mg%), karotīnu (8 mg%) un oksalātiem (<3,31%).

Ziedos ir aptuveni 2,5% ēteriskās eļļas, 2,5% rutīna, kvercetīns, cianīna-3-glikozīds un askorbīnskābe, savukārt augļos dominē miecvielas (pirokathehīna un pirogallu grupas, tostarp glikogallīns), flavonoīdi un askorbīnskābe.

Sastāvdaļas uzkrājas atšķirīgi auga attīstības stadijās: miecvielas (<7,36%) un askorbīnskābe (<200 mg%) maksimāli uzkrājas negatavos augļos, savukārt, flavonoīdi (<1,6%) un sveķvielas (<3,5%) dominē gatavos augļos. Visi auga orgāni spēj uzkrāt oksalātus un skābeņu skābi, īpaši saknēs un sakneņos (<12,95%), kamēr brīvās skābes koncentrējas, galvenokārt, lapās.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Blīvās skābenes preparāti iedarbojas nostiprinoši un savelkoši, galvenokārt, pateicoties miecvielām (tanīniem), kas veicina olbaltumvielu koagulāciju un stimulē aizsargkārtiņu veidošanos uz zarnu sieniņām. Tas samazina sekretorās darbības pārmērību, nomāc transsudācijas procesus un aizsargā zarnu sieniņas no kairinājuma. Līdzīgs efekts novērojams arī apdegumu un čūlu gadījumā, kad blīvās skābenes preparāti palīdz veidot lokālu aizsargslāni.

Sakneņu un sakņu preparāti lielās devās darbojas kā caureju veicinoši līdzekļi, pateicoties antrahinoniem, kas stimulē resnās zarnas peristaltiku un veicina fekālo masu sašķidrināšanos. Efekts parādās pēc 8–12 stundām, tāpēc tos lieto, galvenokārt, uz nakti.

Auga bioloģiski aktīvo vielu komplekss nodrošina arī žulti dzenošu, antioksidantu un hepatoprotektoru iedarbību. Hepatoprotektīvo efektu nodrošina leikoantocianīni un katehīni, kas stabilizē šūnu membrānas un samazina oksidatīvo stresu. Turklāt, šīs vielas var izrādīt arī pretaudzēju aktivitāti.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā blīvās skābenes nostādinājumus, novārījumus un ekstraktus lieto kolītu, enterokolītu un vieglu caureju gadījumos, kā arī zarnu atonijas mazināšanai. Tie atvieglo fekāliju izvadi hemoroīdu un anālās atveres trūču gadījumā. Skābenes tiek pielietotas arī kā helmintu līdzeklis un salmonelozes profilaksei, īpaši bērniem, kā arī kā pret cingas līdzeklis un vitamīnu C deficīta ārstēšanai.
Preparāti stimulē žultsradi un žults izvadi aknās, palīdz ārstēt hepatītu, holecistītu un holangītu, taču monoterapijas efekts parasti ir vāji izteikts, tāpēc augu bieži lieto kombinācijā ar citām ārstnieciskām zālēm.

Blīvās skābenes sakņu novārījums tautā tiek lietots arī alkohola radītā abstinences sindroma mazināšanai, uzlabojot pašsajūtu, samazinot galvas sāpes, arteriālo spiedienu, tahikardiju, slāpes un dispeptiskās parādības, kā arī veicinot apetīti un miegu.

Starptautiskajā tautas medicīnā augu pielieto ļoti dažādi! Brazīlijā sakņu novārījumu lieto limfmezglu palielinājuma gadījumā un kā pret cingas, temperatūras mazinošu un tonizējošu līdzekli. Indijā saknes izmanto zobu sāpju un smaganu iekaisuma ārstēšanai. Taizemē augu tvaikus izmanto acs slimību un čūlu ārstēšanai. Tibetas medicīnā sakneņa sulu lieto ādas slimību ārstēšanai.

Vidusāzijas un Tadžikistānas tautas medicīnā lapu sulu lieto sliktas dūšas, kuņģa dedzināšanas un dzeltenās kaites gadījumā, kā arī kakla skalošanai angīnas un asiņojošu smaganu ārstēšanai. Žāvētu augļu novārījumus pielieto gastrīta un kuņģa čūlas ārstēšanai, bet novārījumu no apgrauzdētiem augļiem – kolīta, enterokolīta un dizentērijas gadījumā.

Ārīgi blīvās skābenes lapas, apsmērētas ar kausētu sviestu, lieto aplikācijās uz brūcēm, abscesiem un augoņiem.

Ziedkopu novārījumus izmanto bērnu ādas slimību gadījumā, savukārt Slovākijā saknes novārījumu pielieto kā asins apturošu līdzekli un kuņģa, zarnu, plaušu, dzemdes un hemoroīdu ārstēšanai.

Skābene blīvā (Rumex confertus Wild.) – ķīmiskais sastāvs un šķīdība

Blīvā skābene satur daudz bioloģiski aktīvu vielu, īpaši antrahinonus un miecvielas, kas nodrošina tās plašo ārstniecisko pielietojumu. Augā ir daudz flavonoīdu, fenolkarbonātu skābju, vitamīnu un minerālvielu, kas kopā veido pretiekaisuma, antioksidanta un attīrošu efektu.

Ūdenī šķīstošas vielas:

• antrahinoni (brīvā un glikozīdu formā) – caureju veicinoša un pretiekaisuma iedarbība
• miecvielas (katehīnu polimēri) – savelkoša un pretiekaisuma iedarbība
• flavonoīdi (kvercetīns, hiperozīds, rutīns) – antioksidanta un kapilāru nostiprinoša iedarbība
• fenolkarbonātu skābes (kafijas skābe, hlorogēnskābe) – antioksidanta un vielmaiņu veicinoša iedarbība
• askorbīnskābe – imunitāti stiprinoša un šūnu aizsargājoša iedarbība
• karotīns – antioksidanta un ādas atjaunojoša iedarbība
• organiskās skābes (citronskābe, pienskābe, oksikanēļskābe) – vielmaiņas regulējoša iedarbība
• ogļhidrāti (saharoze) – enerģijas avots šūnām

Spirtā šķīstošas vielas:

• antracēna glikozīdi (hrizofaneīns, glikofrangulaemodīns u.c.) – caureju veicinoša un pretiekaisuma iedarbība
• flavonoīdi (hiperīns, rutīns) – antioksidanta un pretiekaisuma iedarbība
• oksikumarīni – spazmolītiska un pretiekaisuma iedarbība
• isiridoīdi un steroīdi – pretiekaisuma un audu atjaunojoša iedarbība

Taukos šķīstošas vielas:

• ēteriskā eļļa (2,5% ziedos) – antiseptiska un aromterapeitiska iedarbība
• karotenoīdi – antioksidanta un ādas aizsardzības funkcija
• sveķvielas – aizsargājoša un dziedinoša iedarbība
• dzelzs organiskie savienojumi – veicina asinsrades procesus
• augu tauki – barojoša un mitrinoša iedarbība

Glicerīnā šķīstošas vielas:

• miecvielas – viegla antiseptiska un savelkoša iedarbība
• askorbīnskābe – antioksidanta un imunitāti atbalstoša iedarbība
• flavonoīdi – pretiekaisuma un kapilāru stiprinoša iedarbība

Ieteicamie izvilkumu veidi

Tēja:
Ieteicama kā viegla caureju veicinoša. Var lietot arī pretiekaisuma un antioksidanta efektam. Nelietot ilgstoši vai lielās devās antrahinonu  dēļ, iespējamās kairinošās iedarbības.

Spirta tinktūra (vēlams 40–60%):
Efektīva pretiekaisuma, spazmolītiska un tonizējoša iedarbība. Piemērota arī ādas kopšanai un antiseptiskām procedūrām.

Eļļas izvilkums:
Labi piemērots ādas mīkstināšanai, dziedēšanai un kā aromterapijas līdzeklis.

Glicerīna izvilkums:
Maigs un piemērots jutīgai ādai, ar vieglu pretiekaisuma un antioksidanta efektu.

Nav ieteicams lietot

Blīvā skābene spēj uzkrāt skābeņskābi un tās sāļus (oksalātus). Tāpēc auga lietošana nav ieteicama cilvēkiem ar podagru, akmeņu slimībām vai traucētu sāļu vielmaiņu. Īpaši bīstami ir oksalāta tipa nierakmeņi- pacientiem ar šādu diagnozi blīvās skābenes lietošana var izraisīt akūtu komplikāciju. Tāpat augu nedrīkst lietot grūtnieces, sievietes laktācijas laikā un bērni, kā arī cilvēki ar individuālu nepanesamību vai kuņģa-zarnu trakta kairinājumu, jo tas var pastiprināt nepatīkamas blaknes.

Pārtikas nozīme

Blīvā skābene (Rumex confertus) ēdama ir tikai jaunā auga daļa- galvenokārt, jaunās lapas, retāk saknes. Ēšanai svarīgi ir pareizi noteikt sugu, jo Latvijas pļavās sastopamas vairākas līdzīgas skābeņu sugas. Cirtainā skābene (Rumex crispus) un struplapu skābene (Rumex obtusifolius) ir ēdamas, bet bieži rūgtas, krastmalas skābene (Rumex hydrolapathum) un mazā skābene (Rumex acetosella) tiek izmantotas retāk. Pļavas skābene (Rumex acetosa) ir visplašāk pazīstamā un populārāk lietotā skābeņu suga Latvijā.

Jaunās lapas izmanto līdzīgi kā pļavas skābeni- salātos, zupās vai sautējumos. Tomēr jāņem vērā, ka skābenes satur skābeņu skābi (oksalātus), kas var veicināt nieru darbības traucējumus un nierakmeņu veidošanos, tāpēc šo augu nevajadzētu lietot lielos daudzumos, īpaši cilvēkiem ar akmeņu slimībām vai traucētu kalcija metabolismu.