 |   |  |    |  |
 |  |
- Angliski: Indian Balsam
- Vāciski: Drüsiges Springkraut
- Zviedriski: jättebalsamin
- Igauniski: verev lemmalts
- Lietuviski: bitinė sprigė
- Krieviski: недотрога Ройля
Puķu sprigane ir viengadīgs lakstaugs, kas var sasniegt 1 līdz 3 metru augstumu. Tā stāvais, cilindriskais stublājs ir sulīgs un bieži sarkanīgi zaļš, bez dzeloņiem, un sakņojas virspusēji ar mīkstām, bāli brūnām saknēm. Lapas ir vienkāršas, pretējās, eliptiskas līdz lancetiskas, ar asu galu un viļņainu vai smalki zobainu malu, sasniedzot 7–25 cm garumu un 3–8 cm platumu, pie stublāja piestiprinātas ar 1–4 cm garu kātiņu. Ziedi ir lieli, gaiši rozā līdz purpursarkani, bieži 3–5 cm gari, ar asimetrisku, sprauslas tipa formu un piecas daļas kroni, no kurām viena veido izteiktu spuru. Ziedēšana notiek no jūlija līdz oktobrim. Auglis ir kapsulveida, kas, nobriestot, eksplodē, izšaujot sēklas līdz pat septiņiem metriem attālumā; sēklas ir brūnas līdz melnas, gludas un 2–3 mm garas. Dabiski sastopama Himalajos, bet Eiropā un citviet tā ir invazīva, dodot priekšroku mitrām, barības vielām bagātām augsnēm pie upēm, grāvjiem un mitrām pļavām, bieži veidojot blīvus stādījumus, kas izspiež vietējās sugas un samazina bioloģisko daudzveidību.
Ārstnieciskām vajadzībām visbiežāk izmanto puķu spriganes ziedus, retāk lapas un stublāju. Ziedus ievāc pilnziedēšanas laikā, parasti vasaras otrajā pusē, kad ziedi ir pilnībā attīstīti un spilgti, nogriežot tos ar asu nazi vai šķērēm. Ievācot jācenšas neaizskart visu augu audzi, lai nesamazinātu nākamās sēklu ražas potenciālu. Lapas, ja tās tiek izmantotas, ievāc no veselīgiem augiem, ideāli – tikai jaunākās vai vidējās lapas, jo tās satur mazāk kairinošu vielu. Stublāji tiek lietoti ļoti reti un tikai svaigā lokālā pielietojumā, piemēram, kompresēm, jo satur saponīnus, kas var izraisīt ādas kairinājumu.
Augus nav pieņemts ievākt bojātus, slimus vai piesārņotus, kā arī tuvumā rūpniecības vai ceļu piesārņojumam. Pēc ievākšanas ziedus un lapas žāvē labi vēdināmās telpās, izvietojot plānās kārtās uz sietiem, izvairoties no tiešas saules un nepārsniedzot temperatūru ap 40–50 °C, lai saglabātu aktīvās vielas. Labvēlīgos apstākļos, vienā audzē var veikt ievākšanu vairākas reizes sezonā, īpaši ziedus, pirms sēklas sāk nobriest. Žāvētos augus glabā sausā, tumšā un vēdināmā vietā, noslēgtās kastēs vai maisos, lai saglabātu to ārstnieciskās īpašības.
Plašākā empīriskā praksē sagatavotie ziedu ekstrakti tiek lietoti pret vieglām ādas kairinājuma formām, pretiekaisuma ziedēs un tinktūrās, savukārt lapas galvenokārt lokāli – kompresēs uz sasitumiem vai pietūkušām vietām. Sagatavojot augus ārstniecībai, svarīgi ievērot piesardzību, jo svaigs stublājs un lapas var izraisīt nelielu ādas kairinājumu, un iekšķīgai lietošanai vienmēr izmanto tikai ziedus vai rūpīgi kontrolētus lapu ekstraktus.
Puķu spriganes (Impatiens glandulifera) ziedi, lapas un stublāji satur dažādas bioloģiski aktīvas vielas, kas veido augsta līmeņa fitoķīmisko profilu. Augā ir flavonoīdi, tostarp kvercetīns, izorhamnetīns, luteolīns un to glikozīdu atvasinājumi, kas nodrošina spēcīgu antioksidantu un pretiekaisuma efektu. Atrasti arī iridoīdu glikozīdi, galvenokārt, aukubīns un katalpols, kas tradicionāli tiek saistīti ar imūnmodulējošu un hepatoprotektīvu iedarbību. Augā sastopami saponīni, kas veicina antibakteriālu aktivitāti, kā arī neliela daudzuma alkaloīdu pēdas. Kumarīni, piemēram, eskulīns, piedalās asinsvadu stiprināšanā un lokālā iekaisuma mazināšanā, savukārt, dažādas rūgtvielas un miecvielas nodrošina tonizējošu un pretmikrobu efektu.
Puķu sprigane satur arī fenolskābes un organiskās skābes, piemēram, hlorogēnskābi, ferulskābi, kafijskābi, salicilskābi, kanēļskābi un vaniļskābi, kas veicina antioksidantu aktivitāti un lokālu pretiekaisuma efektu. Augā ir pektīnvielas un polisaharīdi, tostarp galaktoarabināni un galaktāni, kas stimulē gremošanas trakta darbību un var darboties kā viegli imūnmodulējoši līdzekļi. Aminoskābes, triazols savienojumi, kā arī ēteriskā eļļa un fitoncīdi papildina auga antibakteriālo un pretsēnīšu potenciālu.
Puķu sprigane ir arī avots vitamīniem – C un K vitamīns, B5 – kas papildina tās bioloģisko vērtību, kā arī satur dažādus mikro- un makroelementus, piemēram, magniju, kalciju, kāliju, dzelzi un cinku, kas papildina ķermeņa minerālu rezervi. Ķīmiskās vielas šajā augā darbojas sinerģiski, padarot to par potenciāli efektīvu pretiekaisuma, antioksidantu, lokāli antiseptisku un imūnmodulējošu līdzekli, taču jāievēro piesardzība – stublāji un dažas lapu daļas satur saponīnus un var izraisīt kairinājumu svaigā veidā.
Ārstnieciskā nozīme
Puķu sprigane visbiežāk tiek lietota tās ziedu un retāk lapu formā, gan iekšķīgi, gan lokāli. Ziedu novārījumi un tinktūras tradicionāli tiek izmantoti kā viegls pretiekaisuma līdzeklis, īpaši ādas iekaisuma, apsārtuma un niezes mazināšanai. Empīriski novērots, ka regulāra ziedu novārījumu lietošana palīdz mīkstināt un nomierināt iekaisušu ādu, mazina niezi, veicina brūču dzīšanu un samazina strutu veidošanos nelielās ādas traumās. Auga lapu kompreses tautas medicīnā tiek liktas uz sasitumiem, pietūkušām vietām un viegliem muskuļu sāpju gadījumiem, kur tās rada lokālu pretiekaisuma un atslābinošu efektu.
Auga ūdens ekstrakti tiek izmantoti elpceļu ārstēšanā, jo tradicionāli ticēts, ka tie palīdz mazināt bronhu kairinājumu un viegli stimulē gļotu sekrēciju, padarot klepu produktīvāku un atvieglojot krēpas izvadi. Saskaņā ar empīrisko pieredzi, regulāri lietojot ziedu novārījumu, tiek uzlabota gļotu šķīstība un bronhu darbība, mazinot sausu klepu un elpceļu diskomfortu.
Tautas medicīnā puķu spriganes novārījumi tiek izmantoti arī gremošanas orgānu tonizēšanai. Tiek novērota kuņģa un zarnu gļotādas aizsargājoša iedarbība, kas palīdz pazemināta skābes satura gastrīta un vieglu kuņģa kairinājuma gadījumos. Auga preparātiem piemīt viegla spazmolītiska darbība, kas var samazināt vēdera krampjus, uzlabot peristaltiku un normalizēt vēdera izeju. Dažas tautas receptes izmanto ziedu novārījumu kā vieglu nomierinošu līdzekli stresā, nemiera vai bezmiega gadījumos, un empīriski tas tiek saistīts ar vieglu miegu uzdzenošu efektu.
Ārstējot ādas traumas, puķu spriganes sula un sasmalcināti ziedi tiek lietoti pie nelielām brūcēm, plīsumiem, kukaiņu kodumiem un apsārtumu. Ziedu nostādinājumi tradicionāli tiek lietoti arī acu iekaisuma mazināšanai, skalošanai, lai nomierinātu kairinātu acs gļotādu. Stublāji un lapas satur saponīnus, tāpēc svaigā veidā tos lieto piesardzīgi, galvenokārt, lokāli, jo tie var izraisīt nelielu ādas kairinājumu.
Empīriskā praksē puķu sprigane tiek izmantota arī kā viegls imūnmodulējošs līdzeklis, jo tā ekstrakti stimulē organisma aizsargmehānismus, palīdzot atveseļoties pēc viegliem saaukstēšanās un elpceļu iekaisuma gadījumiem. Tautas medicīnā ziedus reizēm lieto arī sajaukumos ar citām ārstniecības augiem, lai pastiprinātu pretiekaisuma un nomierinošo efektu, kā arī kā tonizējošu līdzekli vīriešu un sieviešu spēku atjaunošanai.
Kopumā puķu sprigane tiek uzskatīta par universālu vieglo ārstniecisko augu, kur galvenais pielietojums ir ādas un elpceļu iekaisuma mazināšana, brūču un sasitumus dziedējoša iedarbība, viegla gremošanas trakta tonizēšana un organisma nomierināšana. Piesardzība ir nepieciešama svaiga stublāja un lapu lietošanā iekšķīgi, taču ziedi ir droši gan tinktūrās, gan novārījumos, īpaši lokālai lietošanai vai pie iekšķīgas lietošanas nelielās devās.
