 |  |  |    |  |
  |  |
- Angliski: touch-me-not Balsam
- Vāciski: Echtes Springkraut
- Zviedru: springkorn
- Igauņu: õrn lemmalts
- Lietuviešu: paprastoji sprigė
- Krievu: недотрога обыкновенная
Bioloģiskais apraksts
Meža sprigane ir viengadīgs balzamīņu dzimtas augs, kuram ir pamīšus izkārtotas, izstiepti olformas lapas uz īsiem lapu kātiņiem ar zobotām lapu maliņām. Īpatnība šim augam ir tāda, ka pat kārstā laikā tas izskatās slapjš, jo tam pa lapu maliņām izdalās caurspīdīgs šķīdums.
Meža sprigane izaug vidēji līdz 50cm augumam. Ziedam ir 5 ziedlapiņas, no kurām 4 ir saaugušas nepareizā formā, apakšpusē ir apmatojums un tas ir spilgti dzeltenā krāsā.
Augļi ir izstieptas kārbiņas ar sēklām. Augs zied jūnijā- septembrī. Interesanta īpatnība šim augam, ja pieskaras tā nobriedušai sēklu kārbiņai, tad tā atsprāgst vaļā un izšauj sēkliņas vairāku metru attālumā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām izmanto sēklas, ziedus un virszemes daļu. Sēklas ievāc augustā un septembra sākumā, kad augļi ir pilnībā nobrieduši, bet vēl nav spontāni atvērušies. Jāņem vērā, ka nogatavojušies augļi mehāniska pieskāriena ietekmē strauji atveras un izsēj sēklas, tāpēc ievākšanu veic uzmanīgi, vēlams sausā laikā. Praktiski augļus var ievākt nedaudz pirms pilnīgas atvēršanās un apžāvēt, lai samazinātu zudumus.Ziedus un lakstus ievāc ziedēšanas laikā, kad bioloģiski aktīvo vielu koncentrācija ir augstāka. Lakstus griež apmēram 2–3 cm virs zemes, lai saglabātu auga atjaunošanās spēju. Žāvē ēnā, labi vēdināmās telpās vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40 °C temperatūru. Augstāka temperatūra var samazināt aktīvo savienojumu stabilitāti un ietekmēt drogu kvalitāti. Žāvēšanas laikā augu izklāj plānā kārtā un periodiski apgroza, lai novērstu pelējuma risku, jo sulīgās audu struktūras sākotnēji satur daudz mitruma.
Drogu uzglabā sausā, tumšā vietā istabas temperatūrā, hermētiski noslēgtos vai labi ventilējamos traukos. Virszemes daļu uzglabā līdz 2 gadiem, sēklas līdz 3 gadiem, pēc tam iedarbība pakāpeniski samazinās.
Papildus jāņem vērā, ka augs bieži aug mitrās un ēnainās vietās, tāpēc ievākšanas vietas izvēlei jābūt pārdomātai, izvairoties no piesārņotām teritorijām, jo mitras augsnes var veicināt nevēlamu vielu uzkrāšanos.
Ķīmiskais sastāvs
Meža spriganes ķīmiskais sastāvs ir pētīts fragmentāri, tomēr identificētas vairākas bioloģiski aktīvas vielu grupas. Sēklās konstatēti saponīni, fitosterīni (tai skaitā balzaminosterols), taukskābes un literatūrā minētā parinorskābe. Saponīni var būt saistīti ar kairinošu un sekrēciju veicinošu iedarbību, savukārt, fitosterīni strukturāli līdzinās dzīvnieku steroliem un var ietekmēt šūnu membrānu stabilitāti.
Virszemes daļā konstatētas ēteriskās eļļas pēdas, alkaloīdi, miecvielas, rūgtvielas un glikozīdi. Miecvielas nodrošina savelkošu efektu, kas tradicionāli tiek saistīts ar pretiekaisuma un brūču dziedēšanas īpašībām. Rūgtvielas un daļa glikozīdu var stimulēt gremošanas sekrēciju. Augā konstatēta arī askorbīnskābe, aminoskābes, olbaltumvielas un vienkāršie cukuri, kas raksturīgi zaļajai augu masai.
Ziedos identificēti flavonoīdi, tostarp kempferols un kvercetīns, kas pazīstami ar antioksidatīvām un pretiekaisuma īpašībām. Šie savienojumi farmakoloģiski ir nozīmīgāki nekā lielākā daļa makrokomponentu, jo tie potenciāli var ietekmēt kapilāru caurlaidību un oksidatīvā stresa procesus.
Dažos pētījumos Impatiens ģints augos konstatēti arī naftohinonu atvasinājumi un citi fenoliskie savienojumi, kas var izskaidrot tradicionāli minētās antiseptiskās īpašības, taču konkrēti šai sugai dati nav pilnīgi sistematizēti.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Meža sprigane ir pazīstama tautas medicīnā jau no aizvēsturiskiem laikiem un, lai gan oficiālajā medicīnā tā netiek plaši izmantota, tai piemīt vairākas vērtīgas īpašības. Augam piemīt pretiekaisuma, pretdrudža, urīna dzenoša, savelkoša un asiņošanu apturoša iedarbība. Tā palīdz novērst gremošanas trakta darbības traucējumus un mazina sāpes dažādu iekaisumu gadījumā. Meža sprigani izmanto arī kā sāpju remdējošu līdzekli, kā arī, dažos gadījumos, kā sedatīvu līdzekli nervu sistēmas darbības traucējumu novēršanai.Pielietojot auga nostādinājumus, tas palīdz šķīdināt urīnskābes sāļus, kas ir īpaši vērtīgi podagras un nieru slimību gadījumā. Auga novārījumi un sula tiek lietoti, lai atvieglotu tūsku, nierakmeņu izvadīšanu un urīnpūšļa slimību ārstēšanu.
Meža sprigane ir arī vēsturiski izmantota, lai stimulētu vemšanas refleksu, kas tiek atzīts par vērtīgu noteiktos medicīniskos kontekstos. Indijas tradīcijās to lietoja brūču un trofisko čūlu dziedēšanai, savukārt, Senajā Ķīnā nostādinājumus izmantoja dzemdību stimulēšanai un kā abortatīvus līdzekļus.
Pareizi sagatavoti nostādinājumi un novārījumi ļauj maksimāli izmantot auga ārstnieciskās īpašības, vienlaikus samazinot iespēju saindēties. Parasti sulu jauc attiecībā ne mazāk kā 1:10 ar ūdeni, novārījumus gatavo ar ne stiprāku proporciju kā viena ēdamkarote drogas uz glāzi ūdens.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā meža sprigani plaši pielieto dažādiem mērķiem. Auga virszemes daļu, ziedus un lapas izmanto nostādinājumos, novārījumos un ārīgās aplikācijās. Svaigas lapas, sula un novārījumi tiek izmantoti brūču dziedēšanai, trofisko čūlu, dermatīta, ekzēmu, iekaisušu ādas vietu un hemoroīdo mezglu iekaisumu ārstēšanai.Lakstu nostādinājumus tautas medicīnā izmanto, lai izraisītu vemšanu, ārstētu podagru un reimatismu, kā arī novērstu dažādu nieru un urīnpūšļa slimību simptomus. Nostādinājumi un novārījumi palīdz šķīdināt akmeņus un smiltis urīnceļos, uzlabojot to dabisko izvadīšanu.
Tautas dziednieki uzsvēruši arī meža spriganes sēklu, lakstu un ziedu lietojumu tūskas mazināšanai, kā arī kā asiņošanu apturošu un urīna dzenošu līdzekli. Augu lietošana vannās palīdz ārstēt reimatismu, podagru un muskuļu sāpes.
Papildus, tautas medicīnā meža sprigani izmanto histērijas lēkmju laikā, dažādu drudža slimību gadījumos, un kā cērmju dzenošu līdzekli. Precīza deva ir būtiska, jo pārāk koncentrēti preparāti var radīt saindēšanos.