-
-

• Angliski: stag’s-horn Clubmoss
• Vāciski: Keulen-Bärlapp
• Zviedru: mattlummer
• Igauņu: karukold
• Lietuviešu: vaistinis pataisas
• Krievu: плаун булавовидный

Bioloģiskais apraksts

Vālīšu staipeknis ir daudzgadīgs augs, stipri sazarots un dzinumi piepaceļas 10-25cm augstumā. Stublājs ir blīvi klāts lapām ,ložņājošs, garumā līdz 1,5m un vairāk. No stublāja aug piepacelti, stipri aplapoti zari, kuri beidzās ar divām sporu vālītēm (2-5cm garumā).

Lapas sīkas, daudz, izvietotas spirālvēdīgi, lineāras vai lineāri- lancetveidīgas formas. Katra lapa beidzās ar baltu matu galotnē. Vālīte sastāv no sporu lapiņām, aiz kurām slēpjas pa vienam sporofilam, kurā ir iekšā daudz sporu. Sporas ir gaiši dzeltens, samtains pulveris, taukains pēc taustes. Sporas nobriest jūlijā- augustā.

Der zināt, ka augs ir iekļauts Latvijas sarkanajā grāmatā, kā aizsargājams augs.

Ievākšana un apstrāde

Ārstniecības nolūkam izmanto vālīšu staipekņa sporas. Auga sporas ievāc pēc to nogatavināšanās pakāpes, sākot ar vasaras otro pusi (no jūlija beigām līdz septembrim), kad sporu vālītes paliek dzeltenas. Sporas ievāc agri no rīta, pirms nožuvusi rasa vai lietainā laikā. Sporu vālītes uzmanīgi nogriež ar šķērēm un izklāj tās uz papīra. Žāvē sporas saulē, bezvējainā laikā vai siltā telpā. Nekādā gadījumā tās nežāvē kārstās cepeškrāsnīs, jo tās salīp un sabrūnē.

Vālīšu staipeknim nedrīkst raut sporu vālītes, jo tādi var bojāt visu augu, tam noraujot saknes. Šis augs ar lielām grūtībām atjauno audzes.

Žāvēšanas procesā vālīšu staipekņa vārpiņas atveras un no tām izbirst sporas. Sporas atdala no gružiem, tās izsijājot cauri sietam. Ievācot vālīšu staipekni, griež tikai vālītes, jo augs vairojas arī veģetatīvi, ar sporu palīdzību tas notiek ievērojami lēnāk. Sporu uzglabāšanas termiņš ir neierobežots, svarīgi to ir glabāt tikai sausā vietā. Pēc žāvēšanas pāri palikušo auga daļu, izmanto arī kā ārstniecisku līdzekli.

Ķīmiskais sastāvs

Vālīšu staipekņa sporas ir bagātas ar nežūstošiem augu taukiem, kuru sastāvā dominē stearīnskābes glicerīdi, heksadeinol-linolskābe, palmītīnskābe, oleīnskābe, miristīnskābe, arahīnskābe, likopodijskābe, dioksistrearīnskābe un tanacetskābe. Sporās atrodams arī fitosterīns, proteīni un minerālie sāļi, kas papildina to bioķīmisko vērtību un nodrošina ilgstošu uzglabāšanu.

Veģetatīvajās auga daļās, stublājos un lapās, sastopami specifiski alkaloīdi, piemēram, klavatīns, klavotoksīns, nikotīns un likopodīns, kā arī flavonoīdi, cukuri, olbaltumvielas un citi bioloģiski aktīvi savienojumi. Šis plašais fitoķīmisko vielu spektrs nodrošina auga farmakoloģisko aktivitāti, tostarp pretiekaisuma, antiseptisku, atkrēpošanu veicinošu un sviedru dzenošu iedarbību, kas tiek izmantota gan tradicionālajā, gan laboratoriski pētītajā fitoterapijā.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Vālīšu staipekņa sporām piemīt vairākas farmakoloģiski nozīmīgas īpašības. Tās darbojas kā urīna un žulti dzenoši līdzekļi, palīdz apturēt asiņošanu, atvieglo spazmas, mazina sāpes, kā arī izpauž pretiekaisuma un pretdrudža efektu. 

Veģetatīvās auga daļas papildina šo iedarbību, saturot alkaloīdus un flavonoīdus, kas pastiprina pretiekaisuma, antiseptisko un spazmolitisko efektu, kā arī atkrēpošanu veicinošu darbību. Laboratoriski ir pierādīts, ka sporas ietekmē gan gremošanas, gan nieru un aknu funkcijas, kā arī nodrošina vieglu brūču dziedēšanu.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā vālīšu staipekņa sporas un virszemes daļas tiek izmantotas daudzpusīgi. Iekšķīgi tās lieto kā urīna un žulti dzenošu, spazmolitisku, pretiekaisuma un asiņošanu apturošu līdzekli. Nostādījumus un novārījumus pielieto, lai atbalstītu aknu un gremošanas sistēmas darbību, ārstētu augšējo elpceļu slimības, nieru un urīnpūšļa iekaisumus, drudzi, nierakmeņus, kolītus, neiralģijas un reimatiskas sāpes.

Ārīgi sporu novārījumus izmanto, lai ārstētu ādas slimības, tostarp psoriāzi, furunkulus, niezošus iekaisumus un sastrutojumus, kā arī sastrutojošas brūces un sasitumus. Pulverizētas sporas tradicionāli lieto arī, lai samazinātu kāju svīšanu. Tautas medicīnas praksē sporas un virszemes auga daļas tiek vērtētas par universālu līdzekli, kas palīdz gan iekšējo, gan ādas problēmu ārstēšanā.

Staipeknis vālīšu (Lycopodium clavatum L.) – ķīmiskais sastāvs un šķīdība

Vālīšu staipeknis ir staipekņu dzimtas lakstaugs, kura sporas un veģetatīvās daļas satur daudz dažādu bioaktīvu vielu, tai skaitā taukus, fitosterīnus, alkaloīdus un flavonoīdus. Šie savienojumi dod iespēju izmantot augu gan tradicionālajā, gan mūsdienu fitoterapijā, galvenokārt, kā pretiekaisuma un imūnmodulējošu līdzekli.

Ūdenī šķīstošas vielas:

• cukuri – enerģijas avots un šūnu barošana
• olbaltumvielas – svarīgas šūnu struktūrai un funkcijām
• flavonoīdi – antioksidanta, pretiekaisuma un kapilāru nostiprinoša iedarbība
• minerālie sāļi – nodrošina mikroelementu nepieciešamību organismā

Spirtā šķīstošas vielas:

• alkaloīdi (klavatīns, klavotoksīns, likopodīns, nikotīns) – ietekme uz nervu sistēmu, nepieciešama piesardzība lietošanā
• fitosterīni – holesterīnu samazinoša un pretiekaisuma iedarbība

Taukos šķīstošas vielas:

• nežūstošie augu tauki (<50%) – stearīnskābes glicerīdi, heksadeinol-linolskābe, palmītīnskābe, oleīnskābe, miristīnskābe, arahīnskābe, likopodijskābe, dioksistrearīnskābe un tanacetskābe – barojoša, pretiekaisuma un šūnu membrānu aizsardzības iedarbība

Glicerīnā šķīstošas vielas:

• cukuri – mitrinoša un barojoša iedarbība
• flavonoīdi – maiga antioksidanta un iekaisumu mazinoša iedarbība
• alkaloīdu nelielas devās – potenciāli nomierinoša iedarbība

Ieteicamie izvilkumu veidi

Tēja:
Nav plaši izmantota, jo satur alkaloīdus, kas prasa piesardzību. Var izmantot īslaicīgi, kā vieglu tonizējošu līdzekli.

Spirta tinktūra (vēlams 40–50%):
Efektīvi izvelk alkaloīdus un fitosterīnus. Lietojama tikai ārīgi vai ļoti piesardzīgi iekšķīgi, jo toksicitātes risks pastāv.

Eļļas izvilkums:
Var lietot ādas kopšanai un iekaisuma mazināšanai, pateicoties taukos šķīstošajām skābēm un fitosterīniem.

Glicerīna izvilkums:
Maiga alternatīva tiem, kas nevar lietot spirtu, piemērots ādas kopšanai un kā atbalsts pret iekaisumiem.

Nav ieteicams lietot

Vālīšu staipekņa sporas un virszemes daļas ir potenciāli indīgas, tāpēc to lietošana prasa īpašu piesardzību. Pārmērīga sporu vai auga daļu lietošana var izraisīt smagu saindēšanos, kam raksturīgi simptomi ir slikta dūša, vemšana, galvas reiboņi, paātrināta sirdsdarbība, elpas trūkums un, retos gadījumos, akūti traucējumi nieru vai aknu darbībā.

Augu nedrīkst lietot grūtnieces, sievietes laktācijas periodā un bērni, jo toksiskās vielas var radīt nopietnus riskus. Tāpat jāizvairās no vālīšu staipekņa lietošanas cilvēkiem ar gremošanas traucējumiem, sirds un asinsvadu slimībām vai aknu un nieru pataloģijām, kā arī pacientiem ar paaugstinātu jutību pret alkaloīdiem.

Ievērojot blaknes vai nelabvēlīgas reakcijas, augu lietošana jāizbeidz nekavējoties, un nepieciešamības gadījumā jāmeklē medicīniska palīdzība. Piemērotas devas ievērošana un kvalitatīvas sporu ievākšanas nodrošināšana ir būtiska, lai izvairītos no toksicitātes un saglabātu auga terapeitisko efektu.

Lasīt par stēviju->