 |  |  |   |  |
 |  |
- angliski: ostrich Fern
- vāciski: Straußenfarn
- zviedru: strutbräken
- igauņu: harilik laanesõnajalg
- lietuviešu: paupinis jonpapartis
- krievu: страусник обыкновенный
Bioloģiskais apraksts
Parastā strauspaparde ir liela auguma paparde ar resnu, vertikālu sakneni.
Lapas dimorfas, veģitatīvi sterilas fotosintezējošas lapas (trofofilli), garumā līdz pusotram metram (Eiropā) vai līdz četriem metriem (Āzijā).
Divkārši plūksnainas, veido piltuvi, kuras vidū atrodas fertilas sporu nesošas lapas (sporofilli) ar cilindriskiem segmentiem, kuros apslēpti sorusi. Sporofilli vēlāk kļūst par trofofilliem, ārējās lapas atgādina strausa spalvu.
Parastās strauspapardes sporofilli sākumā ir gaiši zaļi, vēlāk kļūst tumši zaļi, kontrastējot ar gaiši zaļajām, sterilajām lapām. Rudenī sterilās lapas nobirst, taču sporu lapas paliek ziemot. Pavasarī sporas atbrīvojas un izsējas.
Augs vairojas ar sporu un stolonu palīdzību. Lielās sporas izdīgst pavasarī, pietiekama mitruma laikā. Sporās ir daudz hloroplasta, līdz ar to tās ir zaļā krāsā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam ievāc sakneņus, lapas un sporas. Sakneņus rok rudenī, kad augs beidzis veģetāciju un barības vielas uzkrājušās pazemes daļā. Tos rūpīgi attīra no augsnes, atdala smalkās sānsaknītes un pārgriež gareniski tā, lai saglabātos pagājušā gada lapu kātu pamati. Žāvē labi vēdināmā, no tiešiem saules stariem pasargātā vietā, pirms žāvēšanas pieļaujama īslaicīga apvītināšana saulē, taču ilgstoša pakļaušana tiešai saulei nav ieteicama.Sporu nesošās lapas ievāc no jūnija līdz septembrim, kad sporas ir pilnībā nobriedušas. Lapas izklāj plānā kārtā uz papīra vai pakarina virs tā, lai žūšanas procesā sporas izbirtu un sabirtu uz sagatavotās virsmas. Iegūtās sporas uzglabā sausā vietā, sargājot no mitruma un tiešas gaismas.
Ķīmiskais sastāvs
Parastās strauspapardes ķīmiskais sastāvs pētīts ir maz. Ir liecības, ka lapās ir 650mg% P vitamīna. Auga sakneņos ir atrastas miecvielas (<4,5%), kumarīna atvasinājumi (<0,34%), līdz 95mg% askorbīnskābes, ēterisko eļļu pēdas, līdz 0,12% floroglucīna atvasinājumi. Lapās <4% miecvielas, <0,6% kumarīna atvasinājumi, 86mg% askorbīnskābes. Lapās un sakneņos ir atrasti arī flavonoīdi.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parasto strauspapardi ārstnieciskā pielietojuma apraksti balstās, galvenokārt, tautas medicīnas pieredzē un vēsturiskos avotos, mūsdienu klīniskie pētījumi par šo sugu ir ierobežoti.Sakneņiem piedēvē savelkošu iedarbību, kas saistāma ar miecvielu klātbūtni, un tos tradicionāli izmantoja leikorejas un sāpīgu menstruāciju gadījumā. Tie lietoti arī kā prettārpu (helmintu) līdzeklis, kā arī klepus un aizdusas mazināšanai. Atsevišķos aprakstos minēta arī viegla pretdrudža un tonizējoša iedarbība.
Lapas tautas praksē izmantotas kā nomierinošs un spazmolītisks līdzeklis, tostarp krampju un epileptiformu stāvokļu gadījumos, tomēr šie pielietojumi nav apstiprināti ar mūsdienu farmakoloģiskiem pētījumiem. Sporām un auga virszemes daļām piedēvē pretiekaisuma un antiseptisku iedarbību, sporas tradicionāli lietotas ārīgi brūču dzīšanas veicināšanai un ādas iekaisumu, tostarp ekzēmas, gadījumā.
Jāņem vērā, ka papardes kopumā var saturēt bioloģiski aktīvus savienojumus ar potenciāli kairinošu vai toksisku iedarbību, tādēļ iekšķīga lietošana bez precīzas dozēšanas un profesionālas izvērtēšanas nav uzskatāma par drošu.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā parastās strauspapardes preparāti pazīstami jau izsens. Sakneņu novārījumu lietoja kā helmintu līdzekli, kā arī leikorejas, spēcīgu menstruāciju, klepus un aizdusas gadījumā. Tos izmantoja kā savelkošu līdzekli, drudža mazināšanai un pat ļaundabīgu audzēju ārstēšanai.No lapām gatavoja aplikācijas kaulu sāpju mazināšanai. Spirta ekstraktus izmantoja izbīļa, nakts urīna nesaturēšanas, krampju, epilepsijas, kā arī zarnu un kuņģa sāpju gadījumā, tiem piedēvēja arī nomierinošu iedarbību.
Sporas ārīgi lietoja apsaldējumu, apdegumu un traumu gadījumā kā pretiekaisuma līdzekli, kā arī brūču apkaisīšanai, lai veicinātu dzīšanu.