![]() | ![]() | ![]() | ![]() | ![]() |
![]() | ![]() |
- angliski: greater Celandine
- vāciski: Großes Schöllkraut
- zviedru: skelört
- igauņu: harilik vereurmarohi
- lietuviešu: didžioji ugniažolė
- krievu: чистотел большой
Bioloģiskais apraksts
Lielā strutene ir daudzgadīgs augs. Tai ir īss
saknenis un resna, sazarota, stabveida sakne, sarkani brūns no ārpuses un
dzelteni oranžs iekšpusē. Stublājs augam ir rievots, augumā no 90-110cm,
augšpusē sazarots, taisns, apakšā kails vai maz sazarots, ar lapām.
Pie saknes lapas ir uz īsiem kātiņiem, nereti
nolaistas, augšējās- secīgas, sēdošas. Stublāja, saknes un sakneņa viducī ir
sulu dziedzeri, kuri, nolaužot augu vai to nogriežot sāk izdalīt dzelteni
oranžu sulu.
Ziedi savākti pa 4-8 gabaliem, vienkāršā vairoga
ziedkopā. Ziedi zeltaini dzelteni ar četrām ziedlapiņām, regulāras formas,
garumā 8-16mm. Lielā strutene zied maijā un jūnijā, taču nereti ziedēšana var
turpināties līdz pat septembrim. Augļi nobriest sākot ar augustu līdz oktobrim.
Auglis- daudzsēklu, pāksts veidīga kārbiņa, līdz
5cm gara. Sēklas, melni- brūnas vai spīdīgi melnas, olveidīgas, nelielas
(1-2mm), ar baltu piedēkli.
Lielā strutene ir spējīga mainīt savu ierasto
izskatu, tieši saistīti ar vietu, kurā tā aug.
Der zināt! Augs ir indīgs!
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām izmanto lielās strutenes virszemes daļu, kuru ievāc ziedēšanas laikā, kad bioloģiski aktīvo vielu koncentrācija augā ir visaugstākā. Ievākšanas laikā nogriež auga augšējo daļu, izvairoties no rupjiem, pārlieku koksnainiem stublājiem. Jāņem vērā, ka augs satur oranždzeltenu piensulu ar izteikti aktīvām vielām, tādēļ ievākšanas laikā vēlams lietot cimdus.
Pie labvēlīgiem augšanas apstākļiem ievākšana var notikt 2–3 reizes sezonas laikā.
Žāvēšana jāveic paātrināti, lai samazinātu fermentatīvo procesu un aktīvo savienojumu noārdīšanos. Augu žāvē labi vēdināmās telpās vai piespiedu žāvētājos 50–60 °C temperatūrā. Žāvēšanas laikā droga periodiski jāapmaisa, lai nodrošinātu vienmērīgu izžūšanu un novērstu pelējuma veidošanos.
Pilnībā izžāvētu drogu uzglabā sausā, tumšā vietā, jo gaisma un mitrums var ietekmēt alkaloīdu stabilitāti.
Svarīgi pieminēt, ka žāvēšana būtiski samazina auga toksicitāti. Svaigs lielās strutenes preparāts satur augstu indīgo alkaloīdu koncentrāciju, taču pareizi žāvējot augu līdz pilnīgai sausumam, indīgums samazinās pat līdz 60–70 %. Tādēļ novārījumu un nostādinājumu gatavošanai ieteicams izmantot tikai žāvētu augu, jo tas ievērojami samazina risku nopietnām blaknēm, saglabājot daļu ārstniecisko īpašību.
Ķīmiskais sastāvs
Lielās strutenes ķīmiskais sastāvs ir diezgan komplekss un bagātīgs. Virszemes daļā koncentrējas 1–2% alkaloīdu, savukārt, sakneņos tie var sasniegt 2–4%. Starp galvenajiem alkaloīdiem izceļas helidonīns, homohelidonīns, protopīns, oksihelidonīns, berberīns, metoksihelidonīns, sangvinarīns, sparteīns, helilutīns un heleritrīns.
Augā atrodami arī flavonoīdi, saponīni, organiskās skābes, piemēram, helidonskābe, citronskābe un dzintarskābe, kā arī vitamīns A (karotīns), askorbīnskābe un nelielas ēteriskās eļļas koncentrācijas. Lielās strutenes sulā ir noteikts alkaloīdu un terpenoīdu daudzums, kā arī augu tauki, kas var sasniegt līdz 40%, savukārt, sēklās augu tauku saturs ir vēl lielāks, 40–80%, kopā ar lipāzes fermentu. Šis sastāvs nodrošina augam spēcīgas bioloģiskās īpašības un terapētiskās iespējas, kas tiek izmantotas gan farmakoloģijā, gan tautas medicīnā.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Lielā strutene (Chelidonium majus L.) daudzās pasaules valstīs ir atzīta par oficiālu medicīnas augu. Farmakoloģiskajā praksē izmanto gan sakneni, gan svaigu auga sulu, ko iegūst, spiežot un fermentējot.Galvenā auga iedarbība saistīta ar pretiekaisuma un baktericīdu efektu. Preparāti no strutenes samazina ādas niezi, veicina erozēto virsmu epitelizāciju un samazina infiltrāciju bojātos audos.
Strutenes alkaloīdi ir galvenie bioaktīvie savienojumi. Helidonīns nodrošina spazmolītisku, sāpju remdējošu, nomierinošu un hipotenzīvu efektu, pazemina arteriālo spiedienu un pulsu. Sangvinarīns, farmakoloģiski līdzīgs strihnīnam, mazās devās rada vāju nervu sistēmas stimulāciju, bet lielās devās – paralīzi, pastiprina zarnu peristaltiku un siekalu izdali, lokāli izraisa kairinājumu, kas beidzas ar anestēziju. Homohelidonīns un protopīns nodrošina morfijam līdzīgu anestēziju, homohelidonīns turklāt ir drudzi radošs, stimulējot centrālo nervu sistēmu. Protopīns mazina veģetatīvās nervu sistēmas pārmērīgu reakciju un tonizē dzemdes gludos muskuļus, savukārt, heleritrīns rada lokāli kairinošu efektu.
Lielās strutenes preparāti spēj nomākt herpes vīrusu replikāciju un encefalītu, bloķējot proteīnu sintēzi vīrusu kapsīdā. Alkaloīdi rada bakterostatisku iedarbību pret zelta stafilokoku, tuberkulozes nūjiņām un dažām gram-pozitīvām baktērijām, kā arī efektu pret rauga sēnītēm un trihomonām. Heleritrīns un protopīns veicina pretiekaisuma efektu un var samazināt aknu enzīmu (alanīnaminotransferāzes) aktivitāti.
Augam tiek piedēvēta pret audzēju aktivitāte, jo helidonīns, homohelidonīns un metoksihelidonīns kavē šūnu dalīšanos, līdzīgi kā kolhicīns, tomēr šī informācija medicīnā vēl tiek uzskatīta par eksperimentālu un netiek plaši izmantota klīniskajā praksē. Berberīns papildus spēcina dzemdes kontrakcijas, pazemina arteriālo spiedienu, veicina žults izdalīšanos un demonstrē pretsāpju un pretsēnīšu aktivitāti.
Preparāti iedarbojas arī caur lipāzes, proteāzes un peroksidāzes aktivitāti- īpaši proteāze palīdz ādas bojājumu dziedēšanā, tostarp kārpu terapijā. Flavonoīdi un vitamīni sniedz tonizējošu efektu, papildinot alkaloīdu darbību. Ārīgi strutenes nostādinājumu un novārījumu lieto aplikācijās, kompresēs un vannās.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā lielo struteni izmanto jau gadsimtiem. Sakneņu novārījumus pielieto leikorejas, spēcīgas menstruācijas, klepus un aizduses gadījumos, kā savelkošu un prethelmintu līdzekli. Virszemes daļu un sporas lieto aplikācijās pret ekzēmām, psoriāzi, niezi, ādas tuberkulozi, vilkēdi, grūti dzīstošām brūcēm un karpām.Strutenes nostādinājumus tautas medicīnā pielieto arī reimatisma, herpes un dažādu ādas slimību gadījumos. Svaigu sulu lieto, lai samazinātu pigmentācijas plankumus, tulznas un labdabīgus audzējus, un, dažkārt, arī ādas vēža gadījumos.
Tradicionāli augu izmanto aknu, žultspūšļa un kuņģa čūlas terapijā, paradontīta un hipertrofiskā gingivīta ārstēšanā, dažām acu slimībām, kā caurejas veicinošu, urīna dzenošu, sviedru dzenošu un sāpju mazinošu līdzekli.







