• Angliski: cow Parsley
• Vāciski: Wiesen-Kerbel
• Zviedru: hundkäx
• Igauņu: mets-harakputk
• Lietuviešu: krūminis builis
• Krievu: купырь лесной

Bioloģiskais apraksts

Meža suņburkšķis ir divgadīgs augs, kurš pieder čemurziežu grupai. Izaug līdz 1,5m augstumā. Sakne vertikāla, resna. Stublājs stāvs, dziļi rievots, dobjš, augšpusē sazarots. Lapas lielas, augšdaļā sēdošas, auga apakšdaļā uz gariem kātiem. Ziedkopas čemurveida ar 8-15 stariem. Ziedi balti, sēkliņas 6-7cm garas un 2mm platas, gludas, spīdīgas- vienā ziedkopā 4-8 auglīgi ziedi. Sēklas izstieptas olformas, gad malām saplacinātas, tumši brūnas. Augs zied jūnijā un jūlijā, sēklas nobriest augustā un septembrī. Pavasarī no sakneņa izaug lielas lapas, kuras pabrucinot starp rokām, parādās patīkams aromāts.

Ievākšana un apstrāde

Ārstnieciskam nolūkam pielieto gan auga sakni, gan virszemes daļu. Auga lapas ievāc pirms augs sācis ziedēt- vasaras pirmajā pusē, sausā laikā. Žāvē ēnainā, labi vēdināmā vietā vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 70C temperatūru. Saknes rok rudenī, noskalo tās tekošā ūdenī, griež gabalos un žāvē uz sietiem vai piespiedu žāvētājos. Uzglabā drogu slēgtos traukos, ne ilgāk par diviem gadiem.

Ievācot šo augu ir jābūt uzmanīgam, lai to nesajauktu ar indīgo līdzinieku: plankumaino suņstobru (Conium maculatum) vai Latvijā retāk sastopamo Suņpētersīli (Aethusa cynapium).

Viena no raksturpazīmēm: meža suņburkšķim ir resns, ar bāli zaļām rievām un viegli apmatots stublājs. Suņpētersīlim ir tievi, gludi, rievoti un dobi stublāji. Plankumainam suņstobram ir resns, gluds stublājs, kurš bieži (ne vienmēr!) ir klāts ar tumši sarkaniem plankumiem.

Ir arī citi līdzīgi augi, ar kuriem var sajaukt: Mantegaca latvānis (Heracleum mantegazzianum), smaržīgais mirris (Myrrhis odorata), savvaļas burkāns (Dacus carota), dižais pelašķis (Achillea nobilis), dižzirdzene un ārstniecības baldriānu.

Ķīmiskais sastāvs

Meža suņburkšķī (Anthriscus sylvestris) visās auga daļās sastopamas bioaktīvas vielas. Virszemes daļās ir ēteriskās eļļas, karotīns, glikozīdi, minerālvielas un askorbīnskābe. Saknēs atrodas glikoze, šķiedrvielas, organiskās skābes, kumarīni un vitamīns C. Lapās askorbīnskābes saturs svārstās no 0,14% līdz 0,44%, tajās ir ciete, karotīns (<0,015%), cukurs līdz 4% un olbaltumvielas līdz 3%. Augļos un stublājos atrodama ēteriskā eļļa (<0,05%), kam raksturīga dzeltenīga krāsa ar nedaudz brūnu toni un asa, specifiska smarža. Sēklas satur vairāk nekā 18% augu taukus, cietes vairāk nekā 20%, glikozi mazāk par 6%, dicukurus vairāk nekā 3% un šķiedrvielas līdz 10%.

Papildus bioaktīvie savienojumi – ēteriskajā eļļā ir monoterpēni un seskviterpēni, kas var ietekmēt pretiekaisuma un diurētiskas īpašības. Augā esošie kumarīni un glikozīdi piedalās spazmolītiskās un aknu funkciju atbalstošās aktivitātēs, savukārt, karotīns un askorbīnskābe nodrošina antioksidatīvu efektu un imunitātes stiprināšanu.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Meža suņburkšķī ir daudz askorbīnskābes, kas palīdz stiprināt imūnsistēmu un paātrina atveseļošanos pēc infekcijām. C vitamīns darbojas kā spēcīgs antioksidants, mazina šūnu oksidatīvo stresu un atbalsta organisma dabīgās aizsargspējas.

Augā esošais rutīns nostiprina asinsvadu sieniņas, uzlabo to elastību un mazina kapilāru trauslumu, savukārt, flavonoīdi un fenolskābes sniedz pretiekaisuma un antioksidatīvu efektu. Šo augu var lietot svaigu vai pagatavotu uzlējumos, turklāt tam ir neliela kaloriju vērtība un tas stimulē gremošanas procesus, veicinot žults sekrēciju un zarnu peristaltiku.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā meža suņburkšķi lieto nieru, urīnpūšļa un urīnceļu iekaisumu ārstēšanai, kā arī zarnu infekciju un diarejas gadījumā. Auga novārījumus pielieto kā sviedrējošu un diurētisku līdzekli, lai atbalstītu organisma detoksikāciju.

Ārīgi augu lieto, lai mazinātu niezi, atvieglotu dermatožu simptomus un dziedētu brūces, furunkulus un ādas plīsumus. Tautas prakse iesaka novārījumu lietot gan iekšķīgi, gan ārīgi, pastiprinot ārstniecisko efektu.

Meža suņburkšķis tiek izmantots arī podagras simptomu mazināšanai, jo tam piemīt vieglas pretiekaisuma un diurētiskas īpašības, kā arī tas var palīdzēt arteriālā asinsspiediena regulācijā. Daži avoti min, ka auga pretkrampju īpašības var mazināt muskuļu spazmas, tomēr epilepsijas gadījumā lietošana jāuzsāk tikai pieredzējuša zāļnieka vai ārsta vadībā.

Šis augs tautas medicīnā tiek lietots arī klimaksa periodā, kur tas atvieglo hormonālo nelīdzsvarotību un rada nomierinošu efektu, palīdzot uzlabot pašsajūtu un miegu.

Suņburkšķis meža (Anthriscus sylvestris) – ķīmiskais sastāvs un šķīdība

Meža suņburkšķis satur bagātīgu ēterisko eļļu daudzumu, kā arī karotīnus, glikozīdus, minerālvielas un askorbīnskābi. Auga saknēs ir glikoze, šķiedrvielas, organiskās skābes un kumarīns, kā arī C vitamīns, kas kopā veicina pretiekaisuma un antioksidanta iedarbību.

Ūdenī šķīstošas vielas:

• askorbīnskābe (<0.14% lapās, līdz 0.44%) – imunitātes stiprinātājs un antioksidants
• glikoze (saknēs un sēklās, līdz 6%) – enerģijas avots
• organiskās skābes – vielmaiņas regulēšanai un pretiekaisuma efektiem
• šķiedrvielas (<10%) – gremošanas uzlabošanai
• cukuri (līdz 4%) – enerģijas nodrošināšanai

Spirtā šķīstošas vielas:

• ēteriskās eļļas (augļos un stublājos <0.05%) – antiseptiska un pretiekaisuma iedarbība, raksturīga asu smaržu
• kumarīns (saknēs) – spazmolītiska un pretiekaisuma iedarbība
• glikozīdi – dažādu bioaktīvo efektu nodrošināšana

Taukos šķīstošas vielas:

• augu tauki (sēklās >18%) – barojoša un šūnu membrānu aizsardzības funkcija
• karotīns (<0.015% lapās) – redzes un ādas veselības atbalsts

Glicerīnā šķīstošas vielas:

• askorbīnskābe – mitrinoša un antioksidanta iedarbība
• glikozīdi – maiga bioaktivitāte
• organiskās skābes – pretiekaisuma un vielmaiņas atbalsts

Ieteicamie izvilkumu veidi

Tēja:
Lietojama kā viegla pretiekaisuma un antioksidanta tēja, kas veicina organisma attīrīšanos un imunitātes stiprināšanu.

Spirta tinktūra (vēlams 40–50%):
Efektīvi izvelk ēteriskās eļļas, kumarīnus un glikozīdus, piemērota ārējai lietošanai iekaisumu mazināšanai un gremošanas trakta atbalstam.

Eļļas izvilkums:
Izmantojams ādas kopšanai un iekaisumu mazināšanai, pateicoties taukos šķīstošajām vielām un ēteriskajām eļļām.

Glicerīna izvilkums:
Maiga alternatīva, piemērota jutīgai ādai, ar antioksidanta un mitrinošu efektu.

Nav ieteicams lietot

Meža suņburkšķī esošās aktīvās vielas var stimulēt dzemdes muskulatūru, tādēļ augs ir kategoriski aizliegts grūtniecības laikā. Ja cilvēkam nav alerģijas pret šo augu, mērena lietošana parasti nerada blaknes. Tomēr laktācijas periodā un bērniem auga lietošana nav ieteicama, jo trūkst drošu pētījumu par tā ietekmi uz zīdaiņiem/ bērniem.

Pārtikas nozīme

Pamežos suņburkšķis aug, kā daudzgadīgs augs un uzreiz pēc noziedēšanas un sēklu izbēršanas, tas atsāk augt. Jau oktobra sākumā ir izveidojusies jauna lapu rozete, kura tālāk arī ieziemos zem sniega. Pļavās suņburkšķis veidot tādu pašu rozeti, kura izdīgusi no pagājušā gada sēklas, jau pavasarī. Šajā laikā, lapas ir maigas un sulīgas. Ieteicams ievākt, kamēr lapas pilnībā vēl nav atvērušās.

Pārtikā izmanto suņuburkšķa saknes un lakstus, no stublājiem ieteicams noņemt miziņu. Augu lieto zupās un salātos. Dažās valstīs, augu gatavo arī ziemai- konservos. Pēc garšas suņuburkšķis atgādina pētersīli.

Ar šī veida augiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, tas attiecas uz suņuburkšķiem, podagras gārsu un citiem čemurziežiem! Starp tiem ir ļoti daudz nāvējoši bīstamu augu un sajaukšanas gadījumā, sekas var būt arī letālas. Ir svarīgi, laikus apzināt šo augu audzes, atpazīstot tos ziedēšanas laikā un nosakot to piederību savai sugai- tad jau pavasarī būs iespēja daudz drošāk ievākt šo augu. Obligāti pārbaudiet vai blakus neaug, kādi indīgie čemurzieži. Ziedēšanas laikā ir viegli atšķirt cilvēkam drošās no indīgajām sugām, taču pavasarī, bez nopietnas biologa pieredzes, vieglā veidā varat ievākt arī plankumaino suņstobru.

Lasīt par ārstniecības suņmēli ->