• Angliski: cow Parsley
• Vāciski: Wiesen-Kerbel
• Zviedru: hundkäx
• Igauņu: mets-harakputk
• Lietuviešu: krūminis builis
• Krievu: купырь лесной

Meža suņburkšķis ir divgadīgs augs, kurš pieder čemurziežu grupai. Izaug līdz 1,5m augstumā. Sakne vertikāla, resna. Stublājs stāvs, dziļi rievots, dobjš, augšpusē sazarots. Lapas lielas, augšdaļā sēdošas, auga apakšdaļā uz gariem kātiem. Ziedkopas čemurveida ar 8-15 stariem. Ziedi balti, sēkliņas 6-7cm garas un 2mm platas, gludas, spīdīgas- vienā ziedkopā 4-8 auglīgi ziedi. Sēklas izstieptas olformas, gad malām saplacinātas, tumši brūnas. Augs zied jūnijā un jūlijā, sēklas nobriest augustā un septembrī. Pavasarī no sakneņa izaug lielas lapas, kuras pabrucinot starp rokām, parādās patīkams aromāts.

Ārstnieciskam nolūkam pielieto gan auga sakni, gan virszemes daļu. Auga lapas ievāc pirms augs sācis ziedēt- vasaras pirmajā pusē, sausā laikā. Žāvē ēnainā, labi vēdināmā vietā vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 70C temperatūru. Saknes rok rudenī, noskalo tās tekošā ūdenī, griež gabalos un žāvē uz sietiem vai piespiedu žāvētājos. Uzglabā drogu slēgtos traukos, ne ilgāk par diviem gadiem.

Ievācot šo augu ir jābūt uzmanīgam, lai to nesajauktu ar indīgo līdzinieku: plankumaino suņstobru (Conium maculatum) vai Latvijā retāk sastopamo Suņpētersīli (Aethusa cynapium).

Viena no raksturpazīmēm: meža suņburkšķim ir resns, ar bāli zaļām rievām un viegli apmatots stublājs. Suņpētersīlim ir tievi, gludi, rievoti un dobi stublāji. Plankumainam suņstobram ir resns, gluds stublājs, kurš bieži (ne vienmēr!) ir klāts ar tumši sarkaniem plankumiem.

Ir arī citi līdzīgi augi, ar kuriem var sajaukt: Mantegaca latvānis (Heracleum mantegazzianum), smaržīgais mirris (Myrrhis odorata), savvaļas burkāns (Dacus carota), dižais pelašķis (Achillea nobilis), dižzirdzeni un ārstniecības baldriānu.

Meža suņburkšķī ir daudz ēteriskās eļļas, karotīns, glikozīdi, minerālvielas, askorbīnskābe. Auga saknēs ir glikoze, šķiedrvielas, organiskās skābes, kumarīns un vitamīns C.

Auga lapās ir <0.14% (nereti līdz pat 0.44%) askorbīnskābes, ciete, karotīns (<0.015%), cukurs ( līdz 4%), olbaltumvielas (<3%); augļos un stublājos- ēteriskās eļļas (<0.05%). Ēteriskai eļļai raksturīga dzeltenīga krāsa ar nedaudz brūnu toni un nepatīkami, asu smaržu. Sēklas satur vairāk, kā 18% augu taukus, cietes (>20%), glikoze (<6%), dicukuri (>3%), šķiedrvielas (<10%).

Ārstnieciskā nozīme

Meža suņburkšķī ir daudz askorbīnskābes, kas paātrina cilvēka atkopšanos pēc dažādām smagām infekciju slimībām. C vitamīns pastiprina dabīgās organisma aizsargspējas un uzskatāms par labu antioksidantu. Augā esošais rutīns nostiprina asinsvadu sieniņas un padara asinsvadus elastīgus. Šo augu var lietot arī svaigu, īpaši diētas gadījumā- tam nav kaloriju un tas stimulē gremošanas procesus.

Tautas medicīnā meža suņburkšķi pielieto, lai ārstētu nieru, elpceļu un urīnpūšļa slimības. Auga novārījumus lieto zarnu infekciju un diarejas gadījumā.

Ārīgi šo augu lieto, lai uzlabotu pašsajūtu dermatožu un niezes gadījumā. Tautas zintnieki iesaka, šādos gadījumos auga novārījumu lietot, gan iekšķīgi, gan ārīgi, lai pastiprinātu iedarbību. Ārīgi var lietot arī svaiga auga sulu, brūču, furunkulu un plīsumu dziedēšanai.

Šis augs ir ieteicas podagras gadījumā. Meža suņburkšķis samazina arteriālo asinsspiedienu, kā arī tā pretkrampju īpašības palīdz uzlabot epilepsijas slimnieku dzīves kvalitāti.

Šis augs tautas medicīnā arī ir viens, kuru izmanto maisījumos, kurus lieto klimaksa periodā. Augam piemīt arī viegli nomierinošs efekts.

Suņburkšķis meža (Anthriscus sylvestris) – ķīmiskais sastāvs un šķīdība

Ūdenī šķīstošas vielas:

• askorbīnskābe (<0.14% lapās, līdz 0.44%) – imunitātes stiprinātājs un antioksidants
• glikoze (saknēs un sēklās, līdz 6%) – enerģijas avots
• organiskās skābes – vielmaiņas regulēšanai un pretiekaisuma efektiem
• šķiedrvielas (<10%) – gremošanas uzlabošanai
• cukuri (līdz 4%) – enerģijas nodrošināšanai

Spirtā šķīstošas vielas:

• ēteriskās eļļas (augļos un stublājos <0.05%) – antiseptiska un pretiekaisuma iedarbība, raksturīga asu smaržu
• kumarīns (saknēs) – spazmolītiska un pretiekaisuma iedarbība
• glikozīdi – dažādu bioaktīvo efektu nodrošināšana

Taukos šķīstošas vielas:

• augu tauki (sēklās >18%) – barojoša un šūnu membrānu aizsardzības funkcija
• karotīns (<0.015% lapās) – redzes un ādas veselības atbalsts

Glicerīnā šķīstošas vielas:

• askorbīnskābe – mitrinoša un antioksidanta iedarbība
• glikozīdi – maiga bioaktivitāte
• organiskās skābes – pretiekaisuma un vielmaiņas atbalsts

Ieteicamie izvilkumu veidi

Tēja:
Lietojama kā viegla pretiekaisuma un antioksidanta tēja, kas veicina organisma attīrīšanos un imunitātes stiprināšanu.

Spirta tinktūra (vēlams 40–50%):
Efektīvi izvelk ēteriskās eļļas, kumarīnus un glikozīdus, piemērota ārējai lietošanai iekaisumu mazināšanai un gremošanas trakta atbalstam.

Eļļas izvilkums:
Izmantojams ādas kopšanai un iekaisumu mazināšanai, pateicoties taukos šķīstošajām vielām un ēteriskajām eļļām.

Glicerīna izvilkums:
Maiga alternatīva, piemērota jutīgai ādai, ar antioksidanta un mitrinošu efektu.

Nav ieteicams lietot

Meža suņburkšķī esošās vielas rada dzemdes saraušanos, līdz ar to augs ir kategoriski aizliegts grūtniecības laikā. Ja cilvēkam nav alerģijas pret šo augu, tad tā mērena lietošana neradīs nekādas blaknes, taču arī laktācijas periodā un maziem bērniem šis augs nav ieteicams.

Pārtikas nozīme

Pamežos suņburkšķis aug, kā daudzgadīgs augs un uzreiz pēc noziedēšanas un sēklu izbēršanas, tas atsāk augt. Jau oktobra sākumā ir izveidojusies jauna lapu rozete, kura tālāk arī ieziemos zem sniega. Pļavās suņburkšķis veidot tādu pašu rozeti, kura izdīgusi no pagājušā gada sēklas, jau pavasarī. Šajā laikā, lapas ir maigas un sulīgas. Ieteicams ievākt, kamēr lapas pilnībā vēl nav atvērušās.

Pārtikā izmanto suņuburkšķa saknes un lakstus, no stublājiem ieteicams noņemt miziņu. Augu lieto zupās un salātos. Dažās valstīs, augu gatavo arī ziemai- konservos. Pēc garšas suņuburkšķis atgādina pētersīli.

Ar šī veida augiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, tas attiecas uz suņuburkšķiem, podagras gārsu un citiem čemurziežiem! Starp tiem ir ļoti daudz nāvējoši bīstamu augu un sajaukšanas gadījumā, sekas var būt arī letālas. Ir svarīgi, laikus apzināt šo augu audzes, atpazīstot tos ziedēšanas laikā un nosakot to piederību savai sugai- tad jau pavasarī būs iespēja daudz drošāk ievākt šo augu. Obligāti pārbaudiet vai blakus neaug, kādi indīgie čemurzieži. Ziedēšanas laikā ir viegli atšķirt cilvēkam drošās no indīgajām sugām, taču pavasarī, bez nopietnas biologa pieredzes, vieglā veidā varat ievākt arī plankumaino suņstobru.

Lasīt par ārstniecības suņmēli ->